Kultūra

Rainis pietur Dubultos. Saruna ar mākslas zinātnieci, kuratori un kritiķi Ingu Šteimani 0


Inga Šteimane
Inga Šteimane
Foto – Timurs Subhankulovs

Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas sarīkojumu programmā “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” parīt, 28. maijā, Jūrmalā ar starptautisku laikmetīgās mākslas izstādi “Man sirdī tīģer’s” Dubultu dzelzceļa stacijā atklās jaunu mākslas telpu “Mākslas stacija Dubulti”. Stiklotajā Dubultu stacijas ēkā vienā stūrī saglabāta arī biļešu kase.

Skatītājiem būs iespēja tapt iemūžinātiem divpa­dsmitajā izstādes projektā – četros Raiņa un Aspazijas darbu lasījumos. Nofilmēti tie nokļūs unikālā laika kapsulā, kuru nākamos piecdesmit gadus – līdz atvēršanai Raiņa un Aspazijas divsimtajā jubilejā 2065. gadā – glabās Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Izstādi ir veidojis neparasts tandēms – mākslas kuratore, jaunās mākslas telpas vadītāja Inga Šteimane un publicists, vairāku romānu autors Arno Jundze.

– Tā kā tikko esat atgriezusies no Venēcijas māk­slas biennāles, gribu jautāt, kā starptautiskā kontekstā izskatās Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša darbs “Armpit” jeb “Paduse”?

I. Šteimane: – Uztaustīts kaut kas ļoti aktuāls. Izmantojot vīriešu brīvā laika aizrautības izpausmes garāžās, radīts interesants, mūsu būtību kādā noteiktā šķautnē atklājošs antropoloģisks pētījums. Ielūkojoties, piemēram, Lietuvas paviljonā, arī parādījās līdzīgas ilgas nevis apslēpt kaut ko, aprakt, neskatīties uz tik smalkām lietām, par ko varbūt pašiem neērti vai brīžiem kauns, bet parunāt par tām un mēģināt iztulkot citiem. Kā Neiburga un Eglītis caur norisēm garāžās, tā arī Lietuvas mākslinieki, atainojot mikrorajonu, kas līdzīgs, piemēram, mūsu Purvciemam, caur askētisku telpu ar attēliem, žurnāliem un fotogrāfijām izstāstījuši septiņdesmito gadu noskaņu stāstu. To papildina konkrētā mākslinieka, kas dzīvo šajā mikrorajonā, privātā vēsture. Visiem uztveramākais no mūsu un lietuviešu darbiem varētu būt no tiem starojošā, romantiskā nākotnes vīzija. Tagad visi ar bažām raugās nākotnē. Toreizējo cerību un pašreizējā nedrošības sajūta varētu būt kopīga gan Rietumu, gan Austrumeiropas, gan bijušās padomijas cilvēkiem.

– Šogad pirmo reizi Latvijas laikmetīgā māksla tika reprezentēta arī Venēcijas mākslas biennāles oficiālajā Paralēlajā programmā. Vai divas izstādes Venēcijas biennālē tomēr ir ieguldīto līdzekļu vērtas?

– Azerbaidžānai ir trīs milzīgi paviljoni, Austrālijai savulaik arī, vairāki paviljoni bijuši Islandei. Ja tev ir ko teikt, Venēcijas biennāle ir labākā platforma, kur to darīt. Paralēlā izstāde bija patīkami inteliģenta. Izstādes kuratoram, starptautiski pazīstamajam mākslas teorētiķim Viktoram Miziāno, izvēloties astoņus māksliniekus no visiem Purvīša balvas pastāvēšanas vēsturē nominētajiem, izdevies radīt labu un smalku izstādi, jo viņš balstījies uz mākslas pašpietiekamību. Pilnīgi pretēji valdošajām vēsmām, ka mākslai jārunā par lieliem sociāliem tematiem, kurators koncentrējies uz formu un mākslinieku individuālajiem rokrakstiem.

– Kādu esat iecerējusi Dubultu mākslas telpas vīziju mākslas vides kopainā?

– Nav daudz vietu, kur redzēt laikmetīgo mākslu un kur ir tīra un skaidra tās platforma un programma. Rīgā vēl kaut kā, 200 kilometru uz austrumiem no tās ir Rotko mākslas centrs, bet kas atrodas pretējā virzienā? Jūrmala varētu būt mazs solītis. Ieraugot pa vilciena logu burvīgo, taču pamestībā nīkuļojošo 1977. gadā celto ēku – Dubultu staciju –, nolēmu doties pie “Latvijas dzelzceļa”, kura plānos, izrādās, jau bija šīs ēkas remonts, ar sinerģijas ideju: attīstīt šo vietu, saglabājot gan iepriekšējo publisko funkciju – te joprojām paliks stacija ar biļešu kasēm – un vienlaikus izveidot 500 kvadrātmetru lielu mākslas telpu ar stabilu laikmetīgās mākslas platformu. Atšķirībā no galerijām, kur izstādes atver uz pāris nedēļām vai mēnesi, Dubultu mākslas telpā kā visās nopietnās institūcijās ekspozīcijas būs divus trīs mēnešus ilgas. Remontējot nekas nav mainīts sākotnējā projektā, ēka vienīgi attīrīta no nevērtīgiem uzslāņojumiem, muļķīgām deviņdesmitajos gados radītām piebūvēm. Kad Rakstnieku savienība aicināja mani kūrēt laikmetīgās mākslas izstādi saistībā ar Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubileju, aptvēru, ka nav labāka projekta Dubultu mākslas telpas atklāšanai. Jo tepat ir Aspazijas māja, Raiņa priedes, Raiņa un Aspazijas vasarnīca…

– Kādēļ par izstādes vienojošo motīvu tika izraudzīts teiciens “Man sirdī tīģer’s” no Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi”?

– Jāzeps, būdams ķēniņš, visu cienīts, iemantojis labā valdnieka titulu, tomēr nespēj izraut ērkšķi no pagātnes krekla, ko valkāja vistuvāk sirdij. Lugas lielāko daļu viņš risina problēmu – atriebties brāļiem vai piedot? Ķēniņš svārstās starp piedošanas rāmajiem augstumiem un niknas atriebības gaņģiem. Skatoties uz sociālajām katastrofām pasaulē, skaidrs, ka to iemesls ir vēsturiskā atmiņa, dažādu kultūru pieredze, to nesaderība un dialoga neiespējamība. Pasaules karte izrotāta ar dažādiem konfliktiem un no vienas vietas iezīmēta sarkaniem karodziņiem – streiki, demonstrācijas, cilvēku upuri ir neiedomājami lieli. Sociālās eksplozijas visbiežāk notiek tādēļ, ka cilvēku kopīgo jūtīgumu aizēno karš par īstās valodas kultūras, reliģijas, seksualitātes privilēģijām. Nākamais aspekts ir ģeogrāfiskums. Kā zināms, lugā “Jāzeps un viņa brāļi” ir noteikta ģeogrāfija – Izraēla, Ēģipte… Sava ģeogrāfija ir pašam Rainim – dzīvojis kā Latvijā, tā Šveicē. Rainim ir arī sava garīgā ģeogrāfija – sociāldemokrātiskas idejas, tuva Nīčes filozofija, kā arī modernistiskās idejas. Uzaicināto māk­slinieku vidū ir pasaules līmeņa izcilība no Šveices Tomass Hiršhorns, kura darbs šogad redzams arī Venēcijā vienā no centrālajiem paviljoniem. Šī mākslinieka veidota instalācija būs arī mūsu Dubultu mākslas telpas centrālajā vietā. Noteikti jāmin Izraēlas fotogrāfs, ārkārtīgi aktuālais Adī Ness, kuram nupat bija liela izstāde Stokholmā Fotogrāfijas muzejā un kuru esam uzaicinājuši ar 11 lielformāta fotoattēliem no sērijas “Ciems”. Paradoksāli, ka arī te veidojas saikne ar “Jāzepu…”, kuru nevarējām ne iecerēt, ne paredzēt. Izrādās, ka sērijā “Ciems”, kur parasti cilvēki fotografēti it kā ikdienišķās situācijās, fiksētajās ainās viņi atgādina pārlaicīgus varoņus un viņu vienkāršajās, bildē apstādinātajās kustībās saskatāma simboliska jēga, kas sasaucas ar tām lielajām filozofiskajām un pārlaicīgajām idejām, ko Rainis risina “Jāzepā un viņa brāļos”. Man allaž bijis ļoti svarīgi uz vienas platformas likt izcilus ārzemju un mūsu māksliniekus. Tāpēc blakus Hiršhornam kompānijā aicināju Ievu Iltneri – vienaudžus gados un māk­slas mērogā. Tikai atšķirīgā sociālpolitiskā realitāte ļāvusi vienam startēt lielās izstādēs, otram būt pazīstamam tikai pie mums. Uzaicināju arī Jūrmalas māksliniekus kā sava veida izstādes un visas mākslas telpas pieteikumu lokālā mērogā. Tāpēc šeit ir Latvijas tēlniecībā izcilākā sieviete Olga Šilova, sociāli izaicinošu projektu meistars Kristaps Gulbis… Šajā kompānijā ir arī Dzintra Geka, kas nav bieža viešņa laikmetīgo mākslinieku pulkā. Ja nu ir kāds māk­slinieks, kas spēj pateikt ko vairāk par piedošanu, nevis tikai izrunāt šo vārdu, tad tā ir mūsu kino režisore. Izsūtītajiem Sibīrijā veltītās filmas ar savu meditatīvo plūdumu un cietušo bērnu, iznīcināto cilvēku stāstiem rada dīvainu cerību, ka ir iespējams piedot, nenorobežojoties un nenocietinoties. Tās ir ļoti īpašas filmas tieši piedošanas spējas kontekstā.

– Bet mākslas kontekstā? Kas Dzintras Gekas dokumentālajās filmās ir tik laikmetīgs?

– Formas atvērtība, netradicionāla struktūra. Atšķirībā no tradicionālas dokumentālas filmas tajās nav ne stāsta sākuma, ne beigu, mēs šķietami it kā ne pie kā nenonākam, vien sūrstoša smeldze vijas cauri visai filmai. Mani saista īpašais ētiskais moments, gaiša, viegla, par spīti visam pacilājoša sajūta, no kuras izstaro apjausma – ir vērts piedot.

– Pērnā gada oktobrī Kultūras ministrija un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kuru dibinājuši “AB LV Charitable Foundation” un Borisa un Ināras Teterevu fonds, parak­stīja nodomu protokolu par Latvijas Laikmetīgās māk­slas muzeja būvniecību starp Hanzas, Pulkveža Brieža, Skanstes un Sporta ielu. Muzejs uzceļams līdz 2021. gada 18. novembrim. Bet nupat fonds “Mākslai vajag telpu” ierosinājis Rīgas Tehniskās universitātes centrālās ēkas Kaļķu ielā 1 rekonstrukciju par Latvijas pēckara un mūsdienu mākslas muzeju. Kā vērtējat sašķeltību mākslinieku vidē?

– Bet kāpēc jārunā par sašķeltību? Domu atšķirība demokrātiskā sabiedrībā ir normāla, dažādiem spēcīgiem viedokļiem par Laikmetīgās mākslas muzeju vajadzēja būt jau agrāk. Noziedzīgi ir tas, ka šai situācijai nevelta laiku varas gaiteņos. Ir jābūt muzejam gan Kaļķu ielā, gan “New Hanza City” teritorijā. Pasaulē laikmetīgās mākslas procesā gluži kā pēc savienoto trauku principa saliedējas dažādas institūcijas. Varbūt kādam liekas, ka ar vienu absolūti no nulles iesāktu institūciju kaut ko varēs atrisināt laikmetīgās mākslas situācijā, tās ir absolūtas muļķības, egoistiskas un provinciālas ambīcijas. Vienīgā saprotamā konkurence varētu būt uz valsts naudu, taču jāatceras, ka līdz šim valsts nav darījusi neko, lai veicinātu privātā sektora atbalstu kultūras iniciatīvām mākslā. Virmo ekonomiskie aspekti – vai varēs uzturēt divus muzejus? Kurš kuram ko ņems nost? Arī tā man liekas ļoti vulgāra pozīcija, jo neviens nevienam neko nevar atņemt. Nevienam taču nenāk prātā upurēt, piemēram, Nacionālo teātri, lai vairāk iedotu Jaunajam Rīgas teātrim, un otrādi? Kāpēc šādu pieeju attiecina uz mākslu? Valstij ir jāpanākas pretim un jāuzņemas par to sava atbildība, pretējā gadījumā arī Māk­slas akadēmija būtu jāatdod privātajam sektoram. Taču neesmu nevienā kultūrpolitikas dokumentā lasījusi, ka māksla būtu pilnīgi atstāta nevalstiskajām organizācijām un valstij gar to nebūtu nekādas daļas. Tā taču nav domāts, vai ne? Varbūt politiķi to nav izjutuši, bet, tiklīdz kādā sarunā pasaku, ka nāku no valsts bez Laikmetīgās mākslas muzeja, mans kā iespējamā partnera statuss neatkarīgi no tā, cik spoži saruna būtu ritējusi iepriekš, nokrītas ļoti zemu.

– Ko esat paņēmusi mantojumā no savas kā Rīgas mākslas telpas kuratores pieredzes?

– Vairs necentīšos sevi asociēt ar oficiālas iestādes kuratori, kad mēģināju iespējami objektīvi aptvert visu mākslas lauku. Slāpēju savas profesionālās vēlmes, ko šeit vairs nedarīšu. Acīmredzot jāpaveic tas, ko nevari nedarīt, jo ļoti vēlies. Citi aizsniegs pārējo. Varbūt nevajadzēja tik ļoti censties pēc lielām, visaptverošām izstādēm, jo mākslinieki un skatītāji vairāk iecienījuši izvērstas personālizstādes, nevis no visiem pa darbiņam.

– Krišam Salmanim izdevies radīt aizraujošu izstādes logo – putnu ar tīģera kājām.

– Jā, kam dvēsele kā putns, miesa kā plēsīgs tīģeris. Apņēmīgs, bet neveikls, tieši kā mēs Latvijā – gribam izrauties, spārni ir, bet ķepas dziļi zemē ieaugušas. Šī saplosītā, daudzveidīgā identitāte atbilst arī manam deviņdesmito gadu sākumā “lauztajam mugurkaulam”, taču tā atklāj arī spēku un jaudu sevī. Iespējams, paturēšu šo tēlu kā Dubultu mākslas telpas zīmolu.

LA.lv