Raitis Apalups: Vistu kūtī par daudz klukstēšanas 2
Saruna ar “Reģionu alianses” Gulbenes novada vēlēšanu listes kandidātu RAITI APALUPU.
V. Krustiņš: – Gulbenieši, šķiet, ir vienīgie, kuri pašvaldībā noturējušies vecā rajona robežās ar pilsētu kā attīstības centru. Tas izrādījies tālredzīgs, pozitīvi vērtējams lēmums?
R. Apalups: – Bija tā. Veidojot novadu, pagastveči sanāca kopā. Pirmā doma bija – nodalīties. Nikolajs Stepanovs, kādreizējais rajona vadītājs, ieteica nedalīties. Man prasīja – es teicu, ka būtu labāk turēties pa vecam, kopā. Pie tā beigās arī palika. Domāju, ka esam nolēmuši lietderīgi. Kaimiņos skatos, ka, lai arī vecais rajons sašķēlies, tomēr avīze, policija, slimnīca tāpat ir viena, kā bija. Mums sākumā bija uztraukums, ka no pagastiem vēlētie deputāti gribēs vilkt uz savu pusi, taču esam nonākuši līdz vienmērīgai attīstībai. Ir jau tā, ka gribas aizstāvēt sava stūra intereses, taču otrajos svaros turas arī novada kopīgās. Pozitīvi, ka maz izpaužas partijiskā rīvēšanās, pārstāvētie saraksti bloķējas, virzot derīgas lietas. Domāju, ka domē atkal iekļūs no ZZS listes, no “Vienotības” un mūsu Reģionālā alianse.
E. Līcītis: – Konkurentos jums ir arī “Saskaņas centrs” – vai pirmoreiz Gulbenē?
– Jā. Te ir viens ar daudz ko neapmierināts kungs Normunds Aizpurs, kurš ir bijis Latvijas armijas virsnieks, pat Virsnieku apvienības vadītājs. Acīmredzot viņu pārtvēris Urbanovičs. Par dažiem vietējiem tiešām brīnums, kā viņi nokļuvuši saskaņiešos.
V. Krustiņš: – Uz ko balstīsies vietējā Reģionu alianses liste?
– Mūsu partijas līderis ir Babītes domes priekšsēdētājs Andrejs Ence. Viņš bija atbraucis uz pārrunām, un arī zaļo vadonis Vējonis. Nolēmām, ka nav ko grābstīties gar lielajām partijām, kur svarīga ir varas sile, plēšanās, metīsimies uz vienu roku ar reģionāļiem. Viņiem tuvākas tās intereses, kas katram novadam.
Reģionu aliansē lietas notiek bez uzspiešanas, un, atklāti sakot, kam tad patīk tā īstā, sūdu pilnā politika. Mēs domājam, ka darbosimies cilvēku labā, kuriem katram kas sāp. Ādažos partijas kopsapulcē diezgan daudz tika minēts, ka Saeimas vēlēšanās vajadzētu veidot un startēt ar reģionu partiju asociāciju.
Pati Reģionu alianse samērā plaši pārstāvēta Latvijā, cīnīsies par varu daudzās pašvaldībās, un uz vietām šur tur jau esam pie varas. Partijas biedri pārsvarā ir pieredzējuši pašvaldību ļaudis, lauku uzņēmēji, sabiedriskie darbinieki, skolotāji, dakteri.
E. Līcītis: – Kas būtu darāms jaunievēlētai domes vadībai?
– Manuprāt, jāpārliek akcents, ka vairāk jāiegulda ne materiālajā ziņā, bet cilvēkā. Mums pirmā ir sociālā programma. Lielas problēmas ir ar trūcīgo ļaužu izvietošanu, lai viņiem būtu jumts virs galvas. Daudzi nevar norēķināties par dzīvokli, jo maksājumi ir auguši, apsteidzot pensiju, algas pielikumu, un jāmeklē sociālie dzīvokļi, kur viņiem palikt. Arvien vairāk ir to, kuriem vajadzīgs pansionāts. Vecajā Līgo ciema pamatskolā taisām pansionātu atbilstoši mūsdienu apstākļiem. Trīsstāvu ēkā būs lifts, labiekārtotas istabas 60 cilvēkiem. Vieta klusa, vecie varēs puķudobi parušināt, kādu gurķi izaudzēt. Sociālais jautājums – tas laukos kļūst aizvien aktuālāks.
E. Līcītis: – Katrā sarakstā Gulbenē ir krietni, godājami cilvēki. Kā lai vēlētāji izšķiras, kam dot priekšroku?
– Daudzējādā ziņā vispirms skatīsies, kur ir vairāk uzticības vērto, cienījamo kandidātu. Maz, kas iedziļināsies programmā, un tās jau puslīdz vienādi sarakstītas, ar loģisku skatu uz novada attīstību.
Uzņēmējiem droši vien vairāk jāsniedz palīdzīga roka, jādomā zemnieku kooperēšanās veicināšanu. Daļa, par laimi, mazākā daļa, vēlētāju atmet ar roku – sak, kas tur var mainīties, ko mana balss ietekmēs. Taisnība, ka galēju pārvērtību nebūs, bet domē, aparātā bišķiņ gaiss jāpavēdina, savukārt deputātiem jābūt attieksmei – ja tu esi ievēlēts, tev pastāvīgi jābūt kontaktā ar vēlētājiem, vai viņi par tevi balsojuši vai ne.
V. Krustiņš: – Cik ilgi Apalups pilda deputāta pienākumus?
– Deputātos tiku 1962. gadā, kad biju kolhoza brigadieris. Ciema padomē, rajonā, pagastā, 6. Saeimā esmu kandidējis un iekļuvis. Astoņus gadus nostrādāju par Stāmerienas padomes priekšsēdētāju.
– Aiz ko jūs tik labprāt ievēlēja? Ar visiem mācējāt sadzīvot?
– Attiecības tīšuprāt neesmu bojājis. Vienam otram grūtākā brīdī esmu bijis blakām, ar citiem risinājis saimnieciskās lietas.
Tā joka pēc sacīšu, ka atpazīstamību daudz deva kapu svētku vadīšana un izvadīšanas, bet svarīgs ir apstāklis, ka, privatizējot kolhoza mantu, kā priekšsēdētājs sev neko nepaņēmu. Kā Sebru Kārlis teica – man visa kā ir gana, man nekā nevajag.
– Jūs jau arī tāds kultūrcilvēks.
– Jā, ar kultūru jābūt pa draugam, bet tas ir galvenais, ko ļaudis vērtē, ka “viņš neko nav sev rausis”. Ka ar cilvēkiem priekšsēdētājs runā, kontaktējas.
– Kāds ir bijis jūsu galvenais princips, uzstādījums, vērtības?
– Tas, ko aizguvu no Kauliņtēva un daudziem citiem, – godīgums, saimnieciskums, darīt labu citiem. “Vecos” laikus atceroties, visādi ir gājis un interesanti bijis, bet toreiz, redz, cilvēkiem bija darbs, un tas ir tas pozitīvākais. Tagad ir augšupeja, izrāviens un veiksmes stāsts, bet tikai vārdos un skaitļos, jo, kamēr cilvēki brauks projām, dzīvos bez darba, tikmēr daudziem nekāds veiksmes stāsts nebūs. No otras puses, cilvēki ir atraduši strādāt, vismaz vīri, kas sēd pie veikala ar lielām alus blašķēm, kamēr saimnieki, nosizdamies meklē uzticamas darbarokas, un tantuki lūdzas, lai kāds atnāk palīgā malku sazāģēt vai zemes gabaliņu uzrakt.
Ražotāji žēlojas, ka nav profesionāli apmācītu strādnieku. Tas tiesa, jo arodmācība stipri vien palikvidēta. Mēs rakstām programmā, ka jāatjauno apmācība vajadzīgos amatos.
E. Līcītis: – Kā ar savu lielo pašvaldību pieredzi domājat – vai nav par daudz pretimstāvēšanas starp perifēriju un centrālo varu?
– Kā jau minēju, reģionu pārstāvji cer paši nākamajās Saeimas vēlēšanās piekļūt tuvāk centrālai varai. Taču panākumi lielā mērā atkarīgi no tā, cik vietējās partijas spēs apvienoties, jo latviešiem lielākā nelaime ir dalīšanās. Es gan, atceroties Saeimas laiku, to saucu par vienas nekārtīgas vistu kūts laiku, kur vienā gabalā skan kladzināšana un klukstēšana, un man neliekas, ka šodien tas rimies. Tomēr iespējams, ka veidosies situācija, kad var vērst visu par labu un tuneļa galā atspīd gaisma. Ja no lejas sāks spiest uz augšu, es domāju, ka augša varbūt sāks kustēt. Augšām nav jābučo roka – pašvaldībām vairāk jāizvirza prasības un jābūt nemierā ar notiekošo.
V. Krustiņš: – Tā jau daudzi stāvējuši pie Saeimas un prasījuši, un “spieduši”. Kas bijis labāk?
– Domāju, ka cepuri nost pensionāru vadonim Siliņam un viņa masām – pensionāri, šķiet, savu panāks. Bet tā arī taisnība, ka citiem kritusi trīspirkstu kombinācija. Lauku cilvēks gan ir pieticīgs, un reizēm tai tantei vai vecīšam vairāk dod tas, ka tu roku uzliec uz pleca un parunā, nevis pasniedz maizes kumosu.
