Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
29. augusts, 2013
Drukāt

Raivis Dzintars: Nacionālisms – nācija kā vērtība

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijas inteliģence ilgstoši aicināta vairāk aktualizēt visai tautai nozīmīgus vērtību jautājumus – rosināt diskusiju un izgaismot ceļu kopīgo pamatu apzināšanā. Šim aicinājumam atsaukušies cienījami kultūras ļaudis: Liāna Langa, Jānis Vādons un Rudīte Kalpiņa, publicējot rakstu “Par liberālnacionālismu” (“LA” 22.08.2013.).

Autori mūsdienu domātājiem netipiski drosmīgi mudina sabiedrību attīrīt un jaunā gaismā pacelt nacionālisma jēdzienu. Manuprāt, par to jau vien pelnīta dziļa cieņa un pateicība.

Skeptiskāks esmu par aicinājumu nacionālismu obligāti saistīt kopā ar liberālisma jēdzienu. Manuprāt, ļoti daudzi nacionāli domājoši cilvēki liberālismu uztver kā simbolu visatļautībai un tiesību pārākumam pār pienākumiem. Vēsturiski nacionālisms ir bijusi ideoloģija, kas caurstrāvo visdažādākās šķiras, sociālās grupas un pat dažādu reliģisku uzskatu cilvēkus, līdz ar ko nacionālismu ir grūti sasaistīt ar vienu konkrētu ideoloģiju. Mēs gribam redzēt nacionālus liberāļus, bet gribam arī nacionāli konservatīvus cilvēkus.

Ja runājam par liberālismu nevis kā uzskatu sistēmu, bet kā par atvērtības un humānisma apzīmējumu, tad tas, protams, ir atbalstāmi. Iebildumus izraisa tikai konkrētā termina “pielaulāšana” nacionālismam. Gribētu, lai nacionālisma vārds paliek tīrs un pielāgojams visdažādāko uzskatu piekritējiem, protams, saglabājot cilvēcīgo, atvērto un pozitīvo dabu.

Bieži dzirdēts iebildums, ka nacionālisma vārds tiktāl samaitāts, ka to vairs nesaprotot ne pasaulē, ne pašu mājās. Taču nacionālisma vārda saknē ietverta šīs uzskatu sistēmas jēga: nācija kā galvenā vērtība. Neviens cits jēdziens pašlaik šādu pieeju neaizstāj. Savulaik Ernests Brastiņš centās iedzīvināt jēdzienu “tautisms”, taču šaubos, ka tas varētu kļūt par sarunvalodā pieņemtu nacionālisma vārda aizstājēju.

Tuvākais plaši lietotais sinonīms ir patriotisms. Jēdziens ietver tēvzemes sakni. Tēvzeme kā vērtība ir ļoti nozīmīga, bet tomēr šaurāka par nācijas jēdzienu. Tauta par nāciju kļūst brīdī, kad tās apziņas stāvoklis ir ieguvis valstisku briedumu. Nācija no citiem etniska rakstura veidojumiem atšķiras ar nepārprotamu gribu pēc savas valsts. Tātad ir ne tikai tēvzeme, ko mīlam un kopjam. Ir politiskas ambīcijas būt saimniekiem šajā zemē, noteikt šeit savas tautas izvēlētu kārtību.

Var jau būt, tas ir nejauši, ka izvairīšanās no nacionālisma jēdziena sakrīt ar stingras nacionālas politikas trūkumu valsts dzīvē. Būtiskākais, protams, ir saturs, nevis apzīmējums, bet iespējams, ka kautrīgā un bailīgā izvairīšanās no nacionālisma vārda atspoguļojas tikpat kautrīgā savu nacionālo interešu aizstāvēšanā vai drīzāk neaizstāvēšanā.

Cēlonis visam viens – vēlme iet vieglāko ceļu, būt komfortā, vienmēr saprastam un atzītam. Taču nacionālisms kā pēc formas, tā satura prasa mobilizēt spēkus savas tautas atšķirīgo interešu aizstāvēšanai. Piedodiet, ja skanēs mazliet radikāli, bet nacionālisms prasa cīņu. Arī valsts neatkarība, iespējas godināt savas tautas varoņus un sazināties dzimtajā valodā nav nekas pašsaprotams. Tas katru brīdi no jauna jāizcīna. Un nav pat vērts dusmoties ne uz Austrumiem, ne Rietumiem, ka viņu intereses ir atšķirīgas un viņi mūs, kā mēdz sacīt, nesaprot. Nesaprot un nesapratīs. Tā nav viņu daļa. Tā ir mūsējā. Citiem mūsu nacionālā interešu aizstāvība allaž šķitīs drīzāk nevēlama, tāpēc nacionālistu būtība prasa spēju peldēt pret straumi.

Ja nāciju uzskatām par politiski centrālo vērtību, tad būtu jāvienojas par galvenajiem šodien aktuālajiem uzdevumiem. Es kā tādus redzu piecus:

1. Celt tautas nacionālo pašapziņu un piederības sajūtu Latvijai, īpaši caur izglītības sistēmu, plašsaziņas līdzekļiem, kultūru. Tas ietver arī taisnīgu skatu uz vēsturi un savas tautas varoņu un stiprāko ļaužu godināšanu.

2. Politiski norobežot idejas un to izpildītājus, kas ir pretrunā ar Latvijas valstiskuma pamatiem. Praktiski tas nozīmē pat tuvumā valdībai nelaist “Saskaņas centram” un “PCTVL” līdzīgas grupas, daudz stingrāk kontrolēt dažādu pretvalstisku grupu darbību, pilsonību piešķirt tikai valstij lojāliem cilvēkiem.

3. Mērķtiecīgi sekmēt latviešu dzimstības pieaugumu, ierobežot latviešu izceļošanu no valsts un nepieļaut jaunu imigrāciju.

4. Nodrošināt to, lai latviešu valoda būtu valsts valoda ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē ikvienā Latvijas vietā. Tas prasa pāreju uz izglītību valsts valodā un teicamām valsts valodas zināšanām ikvienam sociāli aktīvajam iedzīvotājam un pakāpeniski uz vienotu informācijas telpu valsts valodā.

5. Iegūt sabiedrotos arī nelatviešu vidū. Panākt, ka krievu, ukraiņu vai poļu izcelsmes pilsonis var būt dedzīgs latviskas Latvijas aizstāvis, vienlaikus saglabājot piederību arī savai senču kultūrai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+