Viedokļi
Komentāri

Toms Ancītis: Rakstiet mazāk grāmatu! 5

Foto – Ieva Lūka/LETA

Kad biju mazs zēns, vectēvs mani dažkārt ņēma līdzi uz grāmatnīcu. Tie bija pēdējie gadi Padomju Savienībā, grāmatas joprojām iznāca lielās tirāžās, maksāja kapeikas. Taču izvēle bija gaužām niecīga un ik pievedums tika gaidīts ar nepacietību. Jau agri no rīta pie grāmatnīcas stiepās rinda. Kāds vīrs, aizrautīgs bibliofils un pēc aroda sētnieks, vietu esot mēdzis aizņemt, pie grāmatveikala durvīm atstādams slotu. Kamēr slota “stāvēja rindā”, pats devies apdarīt rīta darbus, lai vēlāk atgrieztos kā pirmais pircējs.

Šo vīru, kurš nu droši vien jau aizsaulē, atcerējos, meklējot kādu grāmatu interneta veikalā “Amazon”. “Varbūt vēlaties lasīt ar “flatrate”?” piedāvāja veikals. Maksājiet tikai 9,99 eiro mēnesī un lasiet, cik vien grāmatu vēlaties. Kaut vai visas 900 000, kas pieejamas “Amazon” elektroniskajā krātuvē.

Ko par “Amazon” un “flatrate” šodien teiktu vīrs ar slotu? 900 000 grāmatu, no visas pasaules, turklāt – atkal par kapeikām! Vai būtu laimīgs? Ticamāk gan, viņš vairs nebūtu bibliofils. Varbūt viņš tā vietā spēlētu spēļu automātus vai būtu kļuvis atkarīgs no sociālajiem tīkliem. Azartiskā grāmatu pirkšana padomju laikos ne vienmēr bija balstīta vienlīdz kaismīgā lasītkārē. Dažam labam tā bija kaut kas, ko šodien psihiatrijā klasificētu kā atkarību.

Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Postpadomju valstīs rakstnieki un literatūra inerces pēc joprojām tiek uztverti kā “morālas autoritātes”, tomēr viņu godība ir pagājusi. Grāmata vairs nav “tā grāmata”. Katrs var izvēlēties savu tēmu, savu autoru, savu perspektīvu. Brīnišķīgi, ka ir tāda daudzveidība.

Taču vai daudzveidība nevar sasniegt tādus apmērus, ka kļūst pārmērīga? Brīvā tirgū šādus jautājumus it kā neuzdod. Katrs raksta, pārdod un pērk to, ko vēlas. Un tomēr: reti kuru arī brīvā tirgus apstākļos izbrīna aicinājums, piemēram, neizmest atkritumos pārtiku. Tāpat pašsaprotami, ka nelāgas sekas ir pārkarsušam nekustamo īpašumu tirgum.

Varbūt vietā būtu arī lūgums uz solidaritāti grāmatu autoriem: “Ja vien spējat, nerakstiet tik daudz!” Pārplūdinot pasauli ar grāmatām, jūs riskējat tajās noslīkt paši.

Varu iedomāties, ka ir cilvēki, kas spēj izanalizēt, kādas grāmatas – labas vai sliktas, skaistas vai neglītas – pērn iznākušas Latvijā (pēc LNB datiem: 2187). Taču nez vai kāds cilvēks spēj aptvert grāmatu saturisko piedāvājumu, piemēram, Vācijā, kur ik gadu iznāk ap 90 000 jaunu grāmatu.

Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tas gan ir tikai nedaudz vairāk nekā Latvijā. Tomēr jāņem vērā, ka tās paredzētas vienai valodas telpai jeb ir teorētiskais izvēles plašums ikvienam vāciski lasošajam. Vācijas iedzīvotājs, ja var ticēt aptauju datiem, vidēji lasot 7 – 9 grāmatas gadā. Pēc kādiem kritērijiem lai viņš izvēlas, piemēram, daiļliteratūru (15 000 jaunizdevumu gadā)?

Var izmantot laikrakstu un žurnālu veidotos grāmatu apskatus. Var pirkt to, kas atrodas bestselleru sarakstos. Var arī vienkārši lasīt nosaukumus un titullapas pie plaukta grāmatnīcā.

Taču, ja paraugās paškritiski, jāatzīst: tas ir pašapmāns. Daudzveidība ir tik milzīga, ka tie, ko gribas saukt par kritērijiem, drīzāk ir vien izvēles attaisnojumi. Kas būtu zaudēts, neizlasot, ko pērn sarakstījuši pārējie 
14 993 vai visi 89 993 autori? Varbūt tur bijis kas nesalīdzināmi vērtīgāks? Tas netiks uzzināts nekad.

Var gan iebilst: tāpēc jau ir brīvais tirgus, kas noregulē šīs attiecības. Ja ir pieprasījums, autori raksta, apgādi izdod. Tirgū nenonāk tas, kas nevienam nav vajadzīgs. Tomēr tā gluži nav taisnība. No 90 000 grāmatu par “bestselleriem” jeb grāmatām, no kurām autori spēj dzīvot vai pat nopelnīt miljonus, kļūst tikai 200, 300 vai 500 (dažādi apgādi un grāmatnieki vācu presē sauc dažādas aplēses). Mikroskopiska daļiņa.

Ir apgādi, kas par “bestselleru” robežu dēvē jau 15 000 eksemplāru. Tomēr nekas neparasts nav arī 2000, 1000 vai, sliktākajā gadījumā, 300 pārdotu grāmatu. 5000 eksemplāros pārdota tirāža jau nozīmē lielisku panākumu. Un tas – tirgū, kas ir četrdesmit reižu lielāks par Latvijas tirgu, turklāt ar krietni maksātspējīgāku publiku.

Arī autoru dzīve Vācijā būtiski neatšķiras. Tie, kas reizēs, kad par šo jautājumu interesējas mediji, pārvar kaunu par sava darba zemo finansiālo novērtējumu un runā atklāti, stāsta vienu un to pašu. Viņu ikdiena ir izmisīgi iztikas līdzekļu meklējumi: piesakoties uz stipendijām, uzstājoties grāmatu mesēs, apprecot bagātu vīru, rakstot atvaļinājumos no cita algota darba.

Tiesa gan, atšķirībā no Latvijas viņi grāmatu rakstīšanas “spēļu automātus” spēlē ar daudz augstākām likmēm. Ja kādreiz paveiksies izvilkt laimīgo lozi un iekļūt 0,3 vai 0,6 procentos bestselleru autoru, tad guvums var būt daudz lielāks.

Gribas gan vaicāt: vai patiesi kopš laikiem, kad dzīvoja vīrs ar slotu, kas ir mainījies pašos pamatos? To grāmatu, kuras pēc izlasīšanas var apspriest ar citiem, jo tās lasījis plašs sabiedrības loks, ir apmēram tikpat, cik tolaik. Pārējās ir luksusa prece. Ekskluzīvi teksti, ar kuriem bez jums visā pasaulē iepazinušies vien vēl daži tūkstoši cilvēku.

LA.lv