Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone – par kultūru un kolaboracionismu 7
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā šovasar iznākusi literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones grāmata “Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti”. Tas ir darbs, kam bijušais trimdinieks, arī literatūrzinātnieks Rolfs Ekmanis veltījis šādu vērtējumu: ”Pirmais augsta literatūrzinātniska līmeņa pētījums par ”sašķelto” periodu 20. gadsimta otrās puses literatūrvēsturē.”
Protams, epizodiski, dažādos izdevumos izkaisīti raksti par padomju Latvijas literātu viesošanos pie tautiešiem Rietumos un otrādi; par trimdas literatūras pieejamību Latvijas PSR un padomju Latvijas literātu darbu uztveri svešatnē, tāpat kā par PSRS VDK kontrolētās ”Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” lomu, ir bijuši arī agrāk. Tomēr Evas Eglājas-Kristsones monogrāfija ir pirmā, apkopojošā. ”Centos izskaidrot tā laika situāciju, balstoties uz konkrētiem notikumiem, faktiem, personībām,” tā autore. Viņa ir pārliecināta, ka tas ir tikai ceļa sākums, jo šī grāmata runā pārsvarā par Ziemeļamerikā dzīvojušajiem latviešu literātiem, kamēr Eiropas trimdas latviešu literātu ”spārns” vēl aptverams. Tajā virzienā rosoties Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) tagad jau 50 un 60 gadu vecie biedri, kuri grasās uzrakstīt ar kultūras sakariem cieši saistīto ELJA vēsturi. Darbalauks nākotnei ir ļoti plašs.
– 10. septembrī tieši apritēs 50 gadi, kopš izveidoja ”Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” (“LKSK”). Ņemot vērā specifiku, cik reāli ir pilnvērtīgi izpētīt šīs struktūras darbu?
– Arhīvi ir ārkārtīgi nepilnīgi. Var tikai cerēt, ka nupat izveidotā VDK dokumentu izpētes komisija dos kādu pienesumu. Bet cerība ir vāja, jo vairākums Latvijā esošo dokumentu jau izskatīti. Taču būtu interesanti koncentrēties uz atsevišķu “LKSK” sekciju darbu. Piemēram, zinātnes sekciju, kur ”apakšā” tiešām bija spiegošana, vai jaunatnes sekciju, kas tajā laikā centās savākt un iesaistīt Latvijas Valsts universitātes spožākos prātus. Tāpat Ievai Lešinskai ir doma pārpublicēt Imanta Lešinska ”Kalpības gadus” ar komentāriem un precizētu.
– Jautājums joprojām ir ļoti jūtīgs?
– Kādi 80 – 90% “LKSK” jaunatnes sekcijā iesaistīto cilvēku vēl ir dzīvi.
– Ar latviešu rakstniecības sakaru pētīšanu nodarbojaties jau ilgus gadus.
– Kopš 1996. gada, kad LU izvēlējos rakstīt semestra darbu par Imanta Ziedoņa un trimdas literātu kontaktiem. Tā ar Imanta Ziedoņa starpniecību sāka būvēties šis stāsts.
– Kāda, materiālus vācot, bija iesaistīto personu pretimnākšana ”tajā” un “šajā” pusē?
– Ļoti dažāda. Par ”to” pusi sūdzēties nevaru. Cilvēki komentēja gan jau uzrakstīto, gan uzņēma mani Toronto un Čikāgas latviešu namos. Stāstīja visu, ko atcerējās. Liepiņu ģimenei no biedrības ”Dardedze”, kas tieši nodarbojās ar viesu uzņemšanu no padomju Latvijas un sarīkojumu organizēšanu, ir ļoti plašs arhīvs. Arī tie, kas toreiz bija pret tādiem sakariem, runāja labprāt; stāstīja, kāpēc bijuši pret. Un viņi joprojām ir pārliecināti, ka darījuši pareizi.
Savukārt ”šajā” pusē runīgākie izrādījās tie, kas paši nekur nav bijuši iesaistīti, bet kaut ko dzirdējuši. Paši šo stāstu varoņi runāja nelabprāt. Piemēram, tikšanās ar Imantu Ziedoni izvērtās tāda… Viņš ieņēma ļoti izaicinošu pozu. Tikšanās notika diezgan sen. Varbūt tāds viņš bija tāpēc, ka biju krietni jaunāka un mani jautājumi viņam šķita pārāk naivi. Savu viedokli Ziedonis izpauda, rakstot komentārus manam bakalaura darbam ”Imanta Ziedoņa saskarsme ar trimdu un trimdas literātiem”.
Māris Čaklais, kad vēlējos ar viņu tikties, bija jau slims un atteicās. Ar Jāni Peteru es tikties pat nemēģināju, jo man tika teikts, ka viņš par šo tematu runāt nevēlas. Negribējās lauzties pret sienu. Līdzīgi notika ar rakstnieku un ilggadējo “LKSK” darbinieku Jāni Aneraudu. Esmu ar viņu tikusies, aizbildinoties, ka vēlos kādas ziņas par Anerauda novadnieku, trimdas rakstnieku Valentīnu Pelēci. Pelēcis 1970. gadā bija atbraucis uz Latviju, taču pat Anerauds toreiz viņam nespēja izkārtot dzimtās vietas apmeklējumu Alūksnes pusē, jo tur tuvumā Zeltiņos bija slepenā padomju raķešu bāze. Saruna ar Aneraudu mums bija ļoti gara, bet ar piebildi, ka neko no tā nedrīkstu izmantot. Viņš stāstīja, ka pats rakstot autobiogrāfiju, kur uzrakstīšot arī visu par darbu “LKSK”. Tas palikšot tikai ģimenei.
Mani ļoti interesē, vai tā notika. Un vai nav pienācis brīdis šīs autentiskās liecības atklāt? Tāpat dzejnieks Valdis Krāslavietis ASV rakstīja memuārus – ”Pelēko grāmatu”. Tajā bija arī par viņa iesaistīšanos “LKSK”. Kad centos memuārus atrast, izrādījās, ka ģimene tos nozaudējusi. Tagad gan daļa memuāru atradusies.
– Tiem kultūras cilvēkiem, kas padomju laikā tika izlaisti paviesoties Rietumos, noteikti pēc tam nācās rakstīt ziņojumus ”iestādēm”. Neesat tādus lasījusi?
– Tā bija viena no galvenajām lietām, ko vēlējos. Gribēju saprast, kā izvēlējās, kurš brauks, kādi bija atlases kritēriji, ko pēc tam prasīja, kad viņi atgriezās. Imants Ziedonis savās piezīmēs apgalvoja, ka tie bijuši tikai tādi ”klaču ziņojumi” – tikos ar to, dzīvoju tur. Pieņemu, ka kandidātu saraksti bija daudz garāki par braucēju sarakstiem. Bet mūsu arhīvos nav nekā, un Maskavā mēs nekam reāli klāt netiekam! Esmu tur bijusi. Pirmā kandidātu sijāšana noteikti notika šeit, Rīgā. Sākumos droši vien vērtēšana aizgāja līdz Maskavai, bet vēlāk, 60. gados, Latvijas PSR VDK personāls jau bija pietiekami inteliģents. Nezinu, vai arī tad visu saskaņoja Maskavā.
– Tagad intelektuāļu aprindās veidojas diskusija, ko uzskatīt par kolaboracionismu padomju periodā. Bija vai nebija kolaborācija latviešu kultūras ļaužu pakļaušanās “LKSK” vajadzībām?
– Ja viņi piekrita darīt uzdoto ar tiem noteikumiem, kas viņiem tika uzstādīti, bet kurus mēs diemžēl nevaram precīzi restaurēt, tad savā ziņā tā tomēr bija kolaborācija.
– Un arī tos trimdiniekus, kuri toreiz brauca uz Latviju, daļa ārzemju tautiešu uzskatīja par kolaborantiem…
– Arī. Bet bija divi veidi, kā atbraukt. Varēja braukt kā ekskursants ar cerību kādu satikt. Un varēja braukt kā “LKSK” viesis. Tad vienmēr nokārtoja vīzu un apmaksāja atgriešanos. Tie, kas piekrita, ka viņu ceļu apmaksā, arī savā ziņā bija… Olafs Stumbrs situāciju izmantoja pat ļoti sev par labu. Viņš bija nekaunīgs un “LKSK” pieprasīja, ka vēloties Latvijā padzīvot trīs mēnešus. Viņam arī neatteica, un viņš dzīvoja pie sava brāļa, dramaturģes Leldes Stumbres tēva. Olafs Stumbrs uztvēra dzīvi mierīgi. Ja kāds varēja apmaksāt, viņš īpaši par to nekreņķējās. Valdis Krāslavietis arī. Baņuta Rubess ar “LKSK” starpniecību atbrauca kā jauniete, bet čekisti viņu Latvijā izsekoja, izsauca uz pārrunām, un tas viņu ļoti iebiedēja.
– Grāmatā pieminat, ka attiecīgas instrukcijas šurp braucējiem devuši arī viņu mītneszemju dienesti.
– Jā, nekas nenotika tāpat vien. Valda Krāslavieša dēls Miķelis Grants, ar kuru runāju, stāstīja, ka ASV dienesti tēvu pirms braukšanas uz PSRS smalki instruējuši. Bet, kad Krāslavieša mājās viesojās no Latvijas atbraukušie, ārpusē uz ielas dežurēja specdienestu automašīna.
– No Valda Grēviņa dzejoļa “Dzelzsgriezēji” patapinātais grāmatas nosaukums ir parafrāze par dzelzs priekškara griešanu. Literātiem tiešām izdevās tikt galā ar šo priekškaru? Šķiet, trimdas literatūra, ar dažiem izņēmumiem, vairākumam latviešu tomēr joprojām palikusi sveša. Varbūt autori ir dzirdēti, bet vai lasīti?
– Tā ir. Padomju laikā latviešu trimdas literatūras plūsma uz Latviju bija ārkārtīgi ierobežota. Nebija vēlams zināt, ka tur latviešu literatūra ne tikai nav mirusi, bet ir pat ļoti dzīvīga.
– Tomēr Vācijā dzīvojošā Jāņa Jaunsudrabiņa ”Balto grāmatu” un ”Zaļo grāmatu” Latvijas PSR izdeva un Mārtiņa Zīverta lugas teātrī Rīgā uzveda. Kāpēc?
– Jaunsudrabiņa gadījums bija saistīts ar vēlmi 50. gados viņu repatriēt. Lai dabūtu Jaunsudrabiņu no Vācijas šurp, strādāja vesela komanda. Tieši tāpat bija ar Zīvertu, kur iesaistījās padomju diplomātiskais dienests Zviedrijā. Jāņem vērā arī dažādie kultūras sakaru darbības posmi. Pēc 1964./1965. gada vairs nekādu repatriācijas plānu nav. Tie izkūpēja gaisā. Kad Velta Toma domāja, ka varētu atbraukt un dzīvot Latvijā, Jānis Anerauds viņai ļoti maigos toņos paskaidroja, ka tas nav iespējams. Tas vairs nebija aktuāli.
– Vai uzskatāt, ka tolaik tiešām pastāvēja divas dažādas latviešu kultūras, vai pareizāk runāt par vienoto, vienu latviešu kultūru?
– Vairāk atbalstu, ka toreiz bija divas kultūras. Bet šobrīd tās vairs šķirt nedrīkst.
Radošā vizītkarte
Eva Eglāja-Kristsone
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece.
Ar trimdas un Latvijas literātu sakaru izpēti dzelzs priekškara periodā nodarbojas kopš 90. gadu vidus studijām LU.
2007. gadā aizstāvējusi doktora darbu ”Padomju Latvijas un trimdas literātu saskarsme dzelzs priekškara laikmetā (20. gs. 50. – 80. gadi)”, iegūstot filoloģijas doktores (Dr. philol.) zinātnisko grādu literatūrzinātnes nozarē latviešu literatūras vēstures apakšnozarē.
Regulāri publicējusies žurnālos ”Jaunā Gaita” un ”Karogs”. Publikāciju piemēri: ”Dzejnieks Ojārs Vācietis trimdas publikācijās” (”JG” 2004. g.), ”Rakstnieks Valentīns Pelēcis aukstā kara ideoloģisko cīņu krustugunīs” (”JG” 2006. g.), ”Okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsme un tās dinamika” (turpinājumos ”JG” 2009. g.), “Tikšanās pie cauruma dzelzs priekškarā” (”Karogs” 2009. g.).
