Kultūra
Literatūra

Rakstnieks ar žurnālista zīmogu pierē 0


Olivjē Triks
Olivjē Triks
Foto no personiskā arhīva

Baisa slepkavība un mistiska zādzība, ziemeļbriežu ganu savstarpējās nesaskaņas, sāmu vēstures atspulgi gan sabiedrības ikdienā, gan politiskajās cīņās, pūliņi atrast zelta dzīslu tālo ziemeļu skarbajā ainavā – šie notikumi meistarīgi savīti intriģējošajā detektīvromānā “Pēdējais lapzemietis”, ko nule laidusi klajā izdevniecība “Lauku avīze”. Autors ir franču žurnālists Olivjē Triks, kurš jau vairāk nekā 20 gadus kopā ar ģimeni dzīvo Stokholmā un kā neatkarīgais korespondents franču laikrakstiem raksta par notikumiem Skandināvijā un Baltijā.

Kas tagad esat vairāk – žurnālists vai rakstnieks?

O. Triks: Kad notiek tikšanās ar lasītājiem, mani joprojām iepazīstina kā ar laikraksta “Le Monde” korespondentu, it kā man uz pieres būtu zīmogs “žurnālists”. Taču līdz ar mana pirmā romāna iznākšanu, kas Francijā tika ļoti labi uzņemts, un tam sekojušajiem turpinājumiem žurnālistikai atlika arvien mazāk laika. Tomēr esmu saglabājis sadarbību ar laikrakstu “Le Monde”. Man tas ir ļoti svarīgi – dievinu žurnālista darbu, tā ir mana kaislība kopš pusaudža gadiem.

Vai var salīdzināt rakstīšanu žurnālistikā un romānu rakstnieka darbu?

Francijas ziņu žurnālistikā ir ļoti striktas tradīcijas, jāraksta diezgan sausā stilā, no literatūras tur faktiski nekā nav, tikai fakti. Rakstniecībā nav nepieciešamības darboties tikai ar faktiem, kaut gan manos romānos to ir daudz. Tomēr svarīgākais ir stāsts. Ja stāstījuma un tēlu konsekvencei būs nepieciešams, faktus es sagrozīšu! Un iejušanās tēlos – tas ir kaut kas pasakains! Man tas bija liels atklājums, ka varu saviem personāžiem likt dzīvot tā, kā vēlos, kas žurnālistikā taču nav iedomājams.

“Pēdējais lapzemietis” gan nav pirmā grāmata, ko esat sarakstījis.

Pirms tam jau biju sarakstījis divas grāmatas, taču tās bija tieši saistītas ar manu darbu žurnālistikā. Dokumentālā darba “Viltvārdis” (“L’Imposteur”, 2006) darbība, starp citu, notiek arī Baltijā. Tas vēsta par kādu franču apakšpulkvedi, kurš bija nonācis gulagā un no turienes aizbēga. Otro grāmatu – “Pēdējā ieniršana” (“La Dernière Plongée”, 2008) – sarakstīju kopā ar kolēģi un draugu Frederiku Vasoru. Tā balstās pamatīgos pētījumos un sarakstīta vēstījuma žurnālistikas manierē, kas radusies Amerikā un kļūst arvien populārāka arī Francijā. Tas ir stāstījums par Ziemeļjūras nirējiem, kuri 60. gados strādāja naftas rūpniecībā. Tajā laikā viņi veica dziļāko iegremdēšanos pasaulē – pat 150 metru dzelmē, lai remontētu dažādas iekārtas. Šis darbs smagi iedragāja nirēju veselību, bija daudz ievainoto, daudzi gāja bojā. Izrādījās, ka Norvēģijas varas iestādes un naftas kompāniju vadība daļu riska apzinājās, bet to slēpa. Veicot neatkarīgu izmeklēšanu, divi bijušie nirēji to uzzināja. Sekoja skandāls, par ko vispirms rakstīju Francijas laikrakstam “Libération”, bet tad veidoju dokumentālo filmu. Tikai pēc tam sarakstījām grāmatu. Starp citu, pētījumus par nirējiem daļēji izmantoju arī savā otrajā kriminālromānā, kas ir “Pēdējā lapzemieša” turpinājums – “Vilka šaurums” (“Le Détroit du Loup”, 2014). Ir arī trešā daļa.

Cik ilgi rakstījāt “Pēdējo lapzemieti”?

Apmēram 20 gadus tiku rakstījis rak­stus un reportāžas par Lapzemi, taču tolaik man ne prātā nenāca, ka varētu sacerēt detektīvromānu. 2004. gadā laikrakstam “Libération” veidoju reportāžu sēriju par ziemeļbriežu policistiem. Izveidoju par šo policiju arī dokumentālu filmu, ko Francijā izrādīja 2008. gadā. Ziemeļbriežu policistu dzīve tālajos ziemeļos mani fascinēja, biju saklausījies papilnam dažādu nostāstu, izturēšanos pret sāmiem kā maz­vērtīgāku tautu izjutu kā netaisnību. Sākumā man bija doma rakstīt hroniku, taču tad pārdomāju. Detektīvromāns kļuva par likumsakarīgu un oriģinālu veidu, kā to visu pavēstīt citiem.

Lasot nojaušams, ka jums ir plašas zināšanas par šo reģionu, tā kultūru, vēsturi un iedzīvotājiem…

Interesanti, ka romānu ir lasījuši arī mani zviedru, norvēģu un sāmu draugi un paziņas. Viņi visi to vērtē atzinīgi. Starp citu, nesen biju uzaicināts paviesoties Hamerfestā – pilsētā, kurā notiek otrā romāna darbība. Grāmatā tiek nogalināts pilsētas mērs, tāpēc norvēģu žurnālisti man par to uzdeva daudz jautājumu – kā tad tā, kāpēc es esot nomaitājis pilsētas galvu, kurš patiesībā ir sabiedrībā ļoti iemīļots! Uz tikšanos bibliotēkā atnāca arī pats mērs. Arī viņš bija lasījis manu darbu, labi par to izteicās un… piešķīra man Hamerfestas goda pilsoņa titulu! Lasot manus romānus, daudzi atzīst – jūtams, ka pamatā ir nopietna faktu un dokumentu izpēte. Sevišķi patīkami, ka arī tālo ziemeļu iedzīvotāji novērtē manus romānus un, būdami inteliģenti ļaudis, saprot, ka atļaujos brīvi interpretēt dažus faktus.

Vai var teikt, ka vēl viena atšķirība rakstnieka un žurnālista darbā ir saskarsme ar lasītāju?

Tieši tā! Rakstīdams laikrakstiem, savu rakstu lasītājus nemaz neredzēju, bet romānu sakarā gan Francijā, gan citās valstīs esmu aicināts uz neskaitāmām tikšanās reizēm lasītavās un bibliotēkās, kā arī uz literatūras festivāliem.

Francūzis, kurš kļuvis par Lapzemes speciālistu, ir diezgan eksotisks savienojums!

Tas šķiet savādi arī zviedriem un frančiem. Tāds grūti identificējams objekts.

Sarežģīts uzdevums arī izdevējiem – ierindot starp tik ļoti populārajiem skandināvu kriminālromānu autoriem jūs īsti nevar, kaut gan dzīvojat un strādājat Skandināvijā.

Es teiktu, ka tā ir izdevēju un grāmatu tirgotāju problēma. Pats sev šādus jautājumus par piederību neuzdodu, rakstu sava prieka pēc. Atceros, ka tad, kad sarakstīju savu pirmo dokumentālo grāmatu “Viltvārdis”, izdevēja teica – šis stāsts ir pilnīgi neticams, tev vajadzētu to pārvērst par romānu, citādi grāmatu tirgotāji nezinās, uz kura – vēstures, dokumentālo darbu vai piedzīvojumu stāstu – galdiņa veikalā to nolikt. Toreiz atbildēju, ka neesmu romānu rakstnieks un ka tas nebūtu godīgi attieksmē pret vēstījumā aprakstīto cilvēku: viņa dzīve jau tāpat bija pietiekami trauksmaina, lai vēl kaut ko pierakstītu klāt. Manā uztverē tā būtu nodevība pret šo vīru, kura dzīvi biju pētījis trīs gadu garumā. Kā grāmatu pārdot, bija mārketinga speciālistu, ne mans jautājums! Arī par manu pirmo romānu līdzīgi jautājumi bija kādam zviedru izdevējam – kā tevi pārdot, jo tu esi francūzis, kurš raksta par Zviedriju kā zviedrs… Bet man nudien nospļauties, kā manus darbus klasificē.

Vai tagad jūs savā pirmajā romānā kaut ko mainītu?

Neesmu to pārlasījis, jo līdz ar tā uzrakstīšanu mani it kā vilnis būtu aiznesis – sāku saņemt ielūgumus, braukāju pa Franciju un citām zemēm, tas viss bija tik negaidīti. Joprojām to izbaudu. Man nav tādu pārdomu par pirmo romānu, jo domās jau esmu nākamajā. Man nav īsti raksturīgi lūkoties atpakaļ. Un ir jau arī citi plāni – strādāju pie vēsturiska romāna, veidoju dokumentālu filmu televīzijai, piedalos komiksa tapšanā, rakstu rakstus.

Tagad “Pēdējais lapzemietis” iznācis arī latviski. Vai nejūtaties izbrīnīts, uz vāka redzot sava vārda un uzvārda latviskoto versiju?

Jā, ir drusku dīvaini! Pirmo reizi redzu, ka to raksta šādi. Zviedrijā manu uzvārdu rakstīja – Tryck, jo arī zviedriski nav tieši tādas pašas skaņas kā “u” franču valodā. Ar zviedru versiju jau biju apradis, tagad ir kaut kas jauns. Romānu tulkos arī korejiešu valodā – redzēs, kā tad izskatīsies mans vārds!

Vai joprojām sekojat notikumiem Latvijā?

Cenšos. Man ir plāni arī šajā sakarā – vai nu romāns, vai kāds darbs televīzijai, jo esmu sakrājis daudz stāstu un notikumu par Baltiju.

Ko jūs minētu kā būtiskāko problēmu mūsu reģionā?

Saistītie raksti

Politikas jomā tā noteikti ir sarežģītā situācija ar Krieviju. Riska uztvere ir ļoti atšķirīga, un tas ir virziens, kurā vēlos strādāt savos turpmākajos darbos. Arī Baltijas valstu dramatiskā vēsture ir aizraujošs temats. Man ļoti patīk tikties ar cilvēkiem un uzklausīt stāstus. Šajā ziņā pie jums tiku lutināts, jo faktiski katrā ģimenē ir bijis kāds skarbs vai sāpīgs notikums. Vēstures notikumi Baltijā joprojām ir mazzināmi un tiek nepareizi interpretēti, tāpēc vēlos atrast veidu, kā par tiem pavēstīt plašākai publikai. Pirmoreiz ierados Baltijas valstīs 1994. gadā. Atceros centienus pievienoties Eiropas Savienībai. Tā nu jums ļoti īsā laikā bija jāspēj mainīt domāšanu, funkcionēšanas kārtību, politikas veidošanas principus. Notika referendums, pievienojāties Eiropas Savienībai, bija jāpieņem tās kārtība un likumi, un te nu, man šķiet, tika pieļauta liela netaisnība – tika sagaidīts, ka valstis, kuras 50 gadus bija okupējusi PSRS, pēkšņi un uzreiz kļūs itin visā tādas pašas kā, piemēram, Vācija vai Francija. Uzskatu, ka pret jums izturējās ļoti nežēlīgi, jo cilvēki bija spiesti adaptēties dzīvei un domāšanai pilnīgi citā sistēmā ļoti īsā laikā. Daļai sabiedrības tas nebija pa spēkam.

ped_lapzemietis_6Diskusija ar Olivjē Triku

Svētdien, 26. februārī, no plkst. 12 līdz 13 Ķīpsalas izstāžu centrā “Latvijas grāmatu izstādes 2017” Kultūras stendā diskusijā “Noziegumam pa pēdām” par mūsdienu detektīvromānu starp žurnālistiku un izdomu diskutēs franču žurnālists un detektīvromāna “Pēdējais lapzemietis” autors Olivjē Triks un latviešu kriminālromānu rakstnieces Dace Judina un Monika Zīle. Sarunu vadīs “Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš.

LA.lv