Mobilā versija
+1.6°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
2. jūnijs, 2017
Drukāt

Rakstnieks Bērziņš: Iet uz vēlēšanām nav pienākums, bet iespēja (4)

Foto: LETAFoto: LETA

Iet uz vēlēšanām nav pienākums, tā ir mūsu iespēja, tā intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” vērtēja rakstnieks Māris Bērziņš.

Viņš teica, ka sestdien, 3. jūnijā, dosies uz pašvaldību vēlēšanām, lai arī tas nav viņa pienākums, kā daži mēdz iegalvot, jo ir izveidojies šāds stereotips. “Kāda ievērojama persona savulaik publiski ir pateikusi, ka katra pilsoņa pienākums ir iet uz vēlēšanām. Tas nav pienākums, pienākums ir maksāt nodokļus, nevis iet uz vēlēšanām. Tā ir mūsu iespēja,” uzskata rakstnieks.

Viņš pats labprāt balsotu par atsevišķiem cilvēkiem. “Es izveidotu savu listi. Rīgā 60 deputāti, es iesniegtu savu sarakstu, parakstītos. Tie būtu cilvēki no dažādām partijām,” stāstīja Bērziņš.

Viņam diezgan komiski šķiet, ka latviskās partijas nespēj pirms vēlēšanām apvienoties vienā blokā. Viņaprāt, tās šādā veidā būtu ieguvējas un par tām balsotu daudz vairāk cilvēku. Tagad izšķirties par mazajām partijiņām ir diezgan grūti.

“Komiski kāpēc? Pat ja visas šīs mazās partijiņas dabūtu savas balsis un tiktu ievēlētas, un beigās viņiem būtu vairāk balsu nekā “Saskaņai” un “Gods kalpot Rīgai”, viņiem vienalga būtu jāapvienojas koalīcijā, tāpat kā valdībā tas notiek. Kāpēc viņi to nevar izdarīt pirms vēlēšanām, ja viņi būs gatavi to izdarīt pēc vēlēšanām? Tas man nav saprotams,” skaidroja Bērziņš.

Rakstnieks savulaik strādājis arī valsts iestādēs un vadījis Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF), un viņš intervijā atzina, ka viņam “šausmīgi nepatīk birokrātija”, kas arvien pieaug. “Mēs ar katru gadu tos birokrātiskos džungļus audzējam arvien vairāk un vairāk un kuļamies pa viņiem. Vajag ar buldozeru nolīdzināt kaut ko, jo tas krūmājs jau ataugs, viņš jau atkal sazels,” sacīja Bērziņš.

Pēc sarunas ar kādu studiju biedru par Izglītības un zinātnes ministriju viņam esot radušās domas, ka vajadzētu likvidēt ministriju vienā dienā un nākamajā dienā atkal veidot no jauna. Bērziņš atminējās, ka tad, kad 1998.gadā sāka strādāt VKKF, Kultūras ministrijā strādāja aptuveni 30 cilvēki. Bet tad, kad toreizējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte viņu paaicināja pastrādāt par parlamentāro sekretāru, tur pēc 13 gadiem jau strādāja vairāk nekā 100 cilvēki.

“Vienkārši valsts pārvaldei ir tāda – kā jebkuram dzīvelīgam organismam – tieksme pieaugt, uzbaroties. Un tur nav nekādas diētas un veselīgas ēšanas principi arī netiek ievēroti, vienkārši uzbarojas un viņa pieaug un pieaug, un zeļ, un mēslojums ir labs,” vērtēja rakstnieks.

Bērziņš pēc izglītības ir ekonomists un rakstniecībai pievērsās diezgan vēlu. Pirmais romāns “Ērika Trauma sapnis” izdots 2003.gadā, bet 2007.gadā klajā nāca “Gūtenmorgens”. 2015. gadā vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” izdots Bērziņa romāns “Svina garša”, par ko viņš saņēmis vairākus apbalvojumus.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Labi saplānots bija jo 100 dei piešķirta nauda -miljoni un nu jādzied bēru dziesma ka to atkal varēs tērēt krievi jūs domajat ka latviskie zagļi un izsaimniekotaji būtu labaki nu nebija jo daudzi taču valdīja Rīga un rezultātā tapa bagāti un vēlētāji izvelējās krievus kurus atbalsta tieši latviesi nu apmeram puse ir latviskie veletaji.Taka jaunajiem šeftmaņiem ir jāmacās vēl 4 gadi ka nevar savās kabatās vien stūķēt bet ir arī vismaz tas mazumiņs jadara prieks vēlētajiem,bet visu laiku tikai palaujas uz krievi nāk un kā var nesolīt un kā amatā tā iestājas alheimera slimība ar aizmirstību un nevelešanos neko darīt priekš pūļa.

  2. Visvaldis Mucenieks Atbildēt

    Šādu aplamu prātuļojumu rezultātā 50% latviešu neaizgāja uz vēlēšanām un varu Rīgā atstāja krievvalodīgajiem, kuru pārvaldībā Latvija tagad sagaidīs savu simtgadi. Ar to arī apsveicu dižo rakstnieku Bērziņu un tos, kas vēlēšanu dienu atsēdēja mājās vai krogā pie alus kausiem.
    Piedalīšanās vēlēšanās nav noteikta ar valdības pavēli kā obligāts pienākums, taču katram apzinīgam un savu valsti cienošam pilsonim to vajadzētu apzināties kā morālu pienākumu. Ja būsim pārāk gļēvi, lai vēlētos paši sevi pārvaldīt, vienmēr atradīsies citi, kas ar prieku valdīs pār mums. Īsta rakstnieka pienākums būtu uzmundrināt tautu, nevis iemidzināt snauduļojošos. (Tas gan arī jāsaprot katram pašam. Likumos kā pienākums tas nav ierakstīts.)

  3. Šādas muļķības nevajag ne rakstīt, ne publicēt.
    Teksta tālākā daļa it kā sakarīga, bet labāk būtu juties, ja šito vispār nebūtu lasījis.

  4. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Pratīga runa!

    Gribetos šo cilvēku pievērst tradicionālās latviesšu kultūras aizstavībai ! Jo latviskā kultūra ir latviešu biedrību tīkls visos apdzīvoto vietu centriņos.

    Lūdzu tuvāk lasīt WWW Valdis Freimantāls :”Mosties celies, strādā”!

Draugiem Facebook Twitter Google+