Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
25. maijs, 2015
Drukāt

Raksturu kolekcionārs Egils Melbārdis (1)

Foto - Valts KleinsFoto - Valts Kleins
Vizītkarte:

Egils Melbārdis, aktieris.

Dzimis 1977. gada 1. martā.

Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju.

Kopš 2000. gada strādā Latvijas Nacionālā teātra trupā.

Nozīmīgākās lomas Nacionālajā teātrī:

Artūrs (Z. Liepiņš, A. Manfelde "Adata", 2007),

Tomass (R. Heinersdorfs "Tik mīla vien", 2008),

Kārlis Ulmanis (Z. Liepiņš, K. Dimiters "Vadonis", 2009),

Jašvins (Ļ. Tolstojs "Anna Kareņina", 2010),

Lords Ilingvorts (O.Vailda "Sieviete, kura nav uzmanības vērta", 2013),

Šulca kungs (Dž. Kenders, F. Ebs, Dž. Masterofs "Kabarē", 2014),

Šerloks Holmss (V. Zilveris, J. Hiršs "Bāskervilu leģenda", 2015).

Spilgts formas aktieris, strādīgs, precīzs, atbildīgs, pieprasīts. Savā kursā nebija vieglākais, jo brīžiem kautrīgs, taču, kolīdz atrada tēla šķautni, pēkšņi atklājās kā spilgts raksturotājs, brīnišķīgs arī nelielās lomās, asprātīgs. Lieliski dzied un dejo, viens no tiem, kas ar gadiem kļūst arvien labāks. Viņa tēlojumā pat nelietis kļūst simpātisks – kad viņš pasmaida, viss tiek piedots. Tā manu sarunu biedru raksturo cilvēki, kas viņu pazīst ilgāk un labāk nekā es. Viņa vārds ir EGILS MELBĀRDIS. Kad nāks klajā šis žurnāla numurs, Nacionālajā teātrī jau būs notikusi Valda Zilvera un Jura Hirša mūzikla “Bāskervilu leģenda” pirmizrāde, kur Egilam jāiejūtas Šerloka Holmsa lomā. Bet mūsu saruna notiek pauzē starp pēdējiem mēģinājumiem.

– Šerloks Holmss ir viens no filmās visbiežāk portretētajiem varoņiem, tādēļ iekļauts pat Ginesa rekordu grāmatā. Šajā tēlā iejutušies vairāk nekā septiņdesmit aktieri vairāk nekā divsimt ekrāna versijās. Vai tik plašs interpretāciju spektrs palīdzēja vai traucēja darbā?

– Man ļoti patīk kriminālžanrs, skatos gan filmas, gan seriālus, un Šerloks Holmss tajos tik tiešām figurē samērā bieži. Turklāt es piederu tai paaudzei, kas vēl atceras studijas “Ļenfiļm” daudzsēriju televīzijas filmu ar Ļivanovu galvenajā lomā. Agrāk man šķita, ka Holmss var būt tikai tāds. Taču pēdējos gados redzētās šā tēla dažnedažādās interpretācijas deva man drošības sajūtu, sapratu, ka nav jāseko nekādam kanonam, varu veidot savu versiju.

– Turklāt jūs to darāt uz skatuves, kas diktē savus noteikumus.

– Jā, un šī pat nav vienkārši dramatiska izrāde, bet gan mūzikls, kas diktē savus papildu noteikumus. Un, tā kā Juris Hiršs libretu ir uzrakstījis dzejā, tas arī diktē savus noteikumus. Taču vienlaikus šī ir pasaka, darboties tajā ir daudz vienkāršāk nekā, piemēram, strādājot pie Kārļa Ulmaņa tēla “Vadonī”. Brīvība ir nesalīdzināmi lielāka.

Kad uzzināju lomu sadalījumu, pirmajā brīdī gribējās iesaukties: ak vai, ko nu? Šķita, ka ir jārada kas jauns, nebijis, jāatrod savs unikāls traktējums. Bet drīz vien es nomierinājos – man nav jārēķinās ne ar vēsturisko patiesību vai konkrēta cilvēka personību, ne ar citu aktieru radītiem priekšstatiem, varu kopā ar režisoru izveidot tēlu, kādu mēs abi to redzam un jūtam. Man patīk gan varoņi, gan raksturlomas. Īstenībā varonis bez rakstura nav varonis. (Smejas.) Varbūt tāpēc raksturlomas man šķiet tik interesantas. Man patīk dažādi vecumi, formas meklējumi, eksperimenti. Un mūzikls – tas man vienmēr ir izaicinājums.

– Kāpēc tā? Jums ir patīkams tembrs un tīra, skanīga balss. Turklāt jūs lieliski kustaties.

– Skolas laikā esmu dejojis tautas dejas, taču man nav nekādas muzikālās izglītības. Iestājeksāmenos Anita Garanča, mūsu kursa vokālā pedagoģe, teica: šis puisis nemūžam nedziedās. Pirms akadēmijas nebiju dziedājis nekur, pat korī ne, tikai mājās pie Ziemsvētku eglītes. Bet četri gadi pie Anitas Garančas tik tiešām bija vērtīgs ieguvums. Pirmā muzikālā loma man bija Jānis Cilvēks Daugavpils teātra izrādē “Čigāns sapnī”, kur mani uzaicināja Juris Kulakovs. Dziedājām kopā ar Ievu Akurāteri.

– Par šo lomu jūs saņēmāt Spēlmaņu nakts balvu kā labākais jaunais aktieris.

– Jā, taču arī pēc tam Edmunds Freibergs, mūsu pedagogs un režisors, vērīgi sekoja, lai attīstība notiktu pakāpeniski, loģiski un pamatoti. Un, kā jau teicu, man nav muzikālās izglītības, nepazīstu notis, mācos tikai un vienīgi pēc dzirdes, tāpēc katrs muzikāls uzvedums man joprojām ir liels izaicinājums.

– Jūs pieminējāt dejošanu.

– Kad mācījos Rīgas 50. vidusskolā, ko vēlāk pārdēvēja par Centra humanitāro vidusskolu, dejoju tautas deju kolektīvā “Ķimenīte”. Kad pēc 9. klases aizgāju uz Rīgas Tirdzniecības tehnikumu, noriskēju un pieteicos Ulda Šteina vadītajā “Vektorā”. Tiku uzņemts, lai gan nebiju Rīgas Tehniskās universitātes students. Tur repetitore bija Tamāra Ēķe, kas vēlāk bija mana pedagoģe arī fakultātē un teātrī. “Vektorā” nodejoju piecus gadus un tad vēl divus gadus paralēli ar studijām. Atceros, kā gāju pie Annas Eižvertiņas atprasīties, lūdzu, lai ļauj man izlaist mācību pirmo nedēļu, jo ar “Vektoru” dodos uz Franciju.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Latvisk Holmss, nevis Holms

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+