Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. augusts, 2014
Drukāt

Rakstus lasa kā dzeju
 (1)

Foto-Vivanta VolkovaFoto-Vivanta Volkova

Daugavpils novada Demenes pagasta ciematā, ko mulsinoši sauc par Zemgali, meklējot neparastu celtni, kas no dzelzceļa stacijas pārtapusi par baznīcu, sastapām tās dzīvespriecīgo aprūpētāju Regīnu Beinaroviču. Viņas sirdslieta ir krāšņās puķu dobes un ļoti praktiski iekoptais dārzs, kā arī “Latvijas Avīzes” un “Mājas Viesa” lasīšana.

Regīna Beinaroviča, priecīgi smaidīdama, sagaida pie Zemgales ciema robežas, lai mēs nenomaldītos un ar viņas gādību varētu aplūkot skaisto dievnamu Lietuvas pierobežā. Regīnas kundze ir vietējās katoļu draudzes vadītāja un aprūpē baznīcu, kam nudien ir neparasta vēsture, ar ko tā arī ieinteresējusi, veidojot izdevniecībā “Lauku Avīze” izdodamo grāmatu “Latvijas dievnami” (tā tūdaļ, augusta vidū, tiks laista klajā).

Vajadzētu tikai ielikt durvis un logus, saremontēt un uzlikt krustu, un baznīca jau būtu gatava – tā sprieduši prāvests Eugēnijs Klavcāns un Grīvas draudzes priesteris Arnolds
Oļehno, ik reizi noskatoties uz pamesto Zemgales dzelzceļa staciju, kuras arhitektūra patiešām atgādina sakrālu celtni, jo to vainago kupols. Draudzes lūgšanu nams bija nodedzis, tāpēc radās ideja un arī iespēja atpirkt no “Latvijas dzelzceļa” ēku, kas uzņēmumam vairs nebija vajadzīga. Bet savulaik, 20. gadsimta 20. gadu sākumā, Zemgales ciemā lejpus Daugavpils tika izveidots stratēģiski svarīgs dzelzceļa mezgls un uzcelta varena dzelzceļa stacija, lai iebraukušajiem tūristiem (manīti bijuši arī japāņi un ķīnieši) un darba meklētājiem no Polijas un Lietuvas radītu labu iespaidu par labklājīgo Latvijas valsti. Te deva vīzas uz Eiropas valstīm, centīgi rosījās muitnieki, stacijas bufetē pusdienoja gan iebraucēji, gan vietējie. Zemgales stacijā esot strādājis arī dzejnieka Arvīda Skalbes tēvs, kurš savu dēlu sūtījis vietējā skolā. Stacijas priekšā bija 17 sliežu ceļi – te tālākai sūtīšanai tika šķirota Latvijas eksporta prece, zemnieki veda uz staciju nodot cukurbietes un pasūtīt vajadzīgās preces no Rīgas. Taču pēc Otrā pasaules kara agrākie grandiozie mērķi vairs nebija aktuāli un stacijas ēka sliežu malā stāvēja nevienam nevajadzīga, caurumotu jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailām. Ar Zemgales katoļu draudzes un tās uzņēmīgā priestera Vjačeslava Rosļaka uzcītību kādreizējā stacija pēc trīs gadu pārbūves darbiem pārtapa skaistā, mājīgā un pat greznā dievnamā (tas iesvētīts 2006. gadā), kas pārsteidz ar ļoti gaumīgu un, varētu pat teikt, aristokrātisku iekārtojumu, īpaši paraugoties uz altāri un biktskrēslu, ko darinājuši Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņi. Virs kupola tagad redzams grezns un oriģināls krusts – Regīna Beinaroviča teic, ka tā smalkie kokgriezumi darināti no ozolkoka. Pati viņa gādājusi par to, lai visapkārt baznīcai ziedētu puķes, arī vietā, kur kādreiz no šīs ēkas cilvēki devušies uz peronu. Regīnas kundze vēlāk izrāda arī savu skaisti iekopto dārzu un stāsta, ka esot centīga “Latvijas Avīzes” lasītāja, ar nepacietību vienmēr gaidot, kad iznāks žurnāls “Mājas Viesis”. “Praktisko Latvieti” gan pārlasot bibliotēkā, jo visu izdevumu abonēšanai naudas nepietiek – jāatlicina taču arī maizītei un medikamentiem. “Latvijas Avīzi” Regīna Beinaroviča abonē jau kopš pirmā numura, kad laikrakstu vēl sauca “Lauku Avīze”. Laikrakstu viņa izlasa “no garozas līdz garozai”, īpaši patīkot, kā raksta “vecā gvarde”: Voldemārs Krustiņš, Monika Zīle un Anda Līce, viņu rakstus Regīnas kundze lasot kā dzeju. Avīzē viņu interesē visas tēmas, protams, arī politika. Agrāk, kad vīrs bijis dzīvs, tad, ja nav atraduši par ko strīdēties, kaut par politiku padiskutējuši. Regīnas kundze uzaudzinājusi divus dēlus, nu pie viņas bieži ciemojas mazdēls. Pati savulaik Daugavpilī izmācījusies par medmāsu un norīkota strādāt Demenē. Taču vēlāk nācies nomainīt balto halātu pret vietējās pasta nodaļas priekšnieces ancuku. Šajā amatā arī nostrādājusi līdz pensijai, un nu vairāk laika atliek dārza kopšanai un laikrakstu lasīšanai.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Lūk, uz šādiem cilvēkiem tad pagaidām vēl turas mūsu Zemīte! Visu cieņu Regīnas kundzei!
    Vienmēr, lasot par šiem “dīvaiņiem”, aizdomājos, cik gan daudz novados ir šādu dvēselē skaidru ļaužu! Un tie ir tie, kas ziedo sevi, arī daļu no saviem trūcīgajiem līdzekļiem un uztur lietas vai vietas, kas citādi būtu jau sen izgaisušas. Pieminam kaut vai Zigfrīda Annas Meierovica piemiņas vietas kopēju, daudzus puķkopjus, sporta entuziastus, privāto muzeju veidotājus, atpūtas vietu kopējus, u.t.t. To visu spēj paveikt sirdsšķīsti cilvēki ar savu darbu un par saviem līdzekļiem, kas bieži vien ir minimālā pensija

Draugiem Facebook Twitter Google+