Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. novembris, 2014
Drukāt

Anda Līce: Arī par valsti var teikt – tai trūkst asiņu (7)

Foto - LETAFoto - LETA

Es klausos satraucošu ziņu – donoru centrā trūkstot asiņu. Var gadīties, ka tieši tiem, kas savā tuvredzībā veicina donoru – gados jaunu un spēcīgu cilvēku – aizbraukšanu no valsts, nebūs ko pārliet. Skatoties plašākā kontekstā, arī par valsti var teikt – tai trūkst asiņu. Intelekts turpina aizplūst pasaulē, nauda – atsevišķās kabatās, uzticība institūcijām izčūkst. Iespējams, tam ir sakars ar nakts tumsā pieņemtiem lēmumiem. Ir iegājies, ka svarīgākos lēmumus atbildīgas personas gan Rīgā, gan Briselē nezin kāpēc pieņem ap pusnakti, kad nav jāskatās acīs patiesībai – cilvēki ir noguruši, izsalkuši, vēderi burkšķ skaļāk par sirdsapziņu. Kāda no Egīla Zirņa asprātībām skan: “Kamēr sirdsapziņa nespiež urīnpūsli, to var pieciest.” Kad gribas ātrāk tikt pie miera, tajā brīdī jau nedomā, ka pieņemtie lēmumi vēlāk var radīt lielu un ilgstošu nemieru.

Tādēļ ir slavējama un atbalstāma ikviena jaunu cilvēku cenšanās saprast, kas Latvijā ir noticis un notiek. Es ar prieku skatos Kārļa Būmeistara dokumentālo raidījumu “Melu laboratorija”. Kādam varbūt ir pretenzijas par stāstījuma veidu, izvēlēto ilustratīvo materiālu vai ko citu, bet es saku: lieliski, viņš spēj aizraut jauniešus, runāt par smagām lietām viegli un ar smaidu. Mums hroniski trūkst nesastīvināta un nesacukurota skatījuma ne tikai uz vēsturi, bet arī uz dzīvi kopumā.

Prieks ir par grāmatas kā milzīgas garīgas vērtības sava veida reabilitāciju – televīzijas akciju “Lielā lasīšana”. Sabiedrības labklājības mēraukla ir nevis liekais svars, bet spēja domāt un uzņemties atbildību. Mēs sākam nogurt no šķietamās īstenības virtuālajā pasaulē, no tā, ka arī labas domas, tikko izteiktas, aizņirb un pazūd uz neatgriešanos. Tāpat kā cilvēks nedzīvo no maizes vien, viņš nedzīvo arī no reklāmu bukletiem un žurnāliem vien. Gribas paņemt grāmatu un zīmuli, lasot pasvītrot un rakt dziļāk. Arī sevī.

Latvijai šoruden bija iespēja baudīt apbrīnojamo Bavārijas radio simfoniskā orķestra koncertu, ko diriģēja Mariss Jansons. Saņemt tādu garīgo starojumu bija necerēta dāvana valsts svētkos. Šim izcilajam kultūras cilvēku sniegumam vajadzētu likt mums katram celt augstāk savas varēšanas latiņu. Par iespēju baudīt koncertu neklātienē paldies televīzijai. Taču ir kāda lieta, kas televīzijai godu nedara – pirms lielā muzikālā notikuma vislabākais skatīšanās laiks bija atvēlēts Renāra Zeltiņa šovam, tādēļ (tā nebija pirmā reize) koncerta pārraide sākās pēc pulksten desmitiem vakarā. Tomēr tie, kas to sagaidīja, ir bagātīgi apdāvināti.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. “Vienotība” nav valsts!

  2. Paldies par rakstu! Kā vienmēr – saturīgi, sirdsgudri un domāt rosinoši.

  3. rakstu nelasīju -bet par asinīm vajag normāli maksāt -cita lieta ,ja nodod draugiem vai piederīgiem

  4. Man gan nepatīk, vaimanuvaimanoloģija, piedziedāšana valsts noliedzējiem, mūsdienās lai kļūtu par domātāju, jāsper laukā nē, nē un vēlreiz nē!

  5. Lūdzu, Anda, rakstiet, izsakiet savu viedokli, jo tas ļoti nepieciešami prāta un domu kārtošanai. Tā skaidri, precīzi un nekļūdīgi “griezt”ar vārdiem visi neprotam. Bet tas vajadzīgi- salikt pa vietām. Paldies!

    • Es tomēr nevaru piekrist tam ka ar katru aizbraucēju samazinās valsts asinsdonoru centram nodoto asins daudzums.Tieši otrādi,varbūt,ka viņš Eiropā sākot jaunu dzīvi ir ietaupijis valstī savāktās asinis,jo te uz vietas muļļājoties būtu ,iespējams,velti iztērējis kādu asins devu.

  6. Ar lielu interesi un aizrautību lasu katru Andas Līces rakstu LA. Izsvērtas domas, loģiski secinājumi, un vērotājas un analizētājas prieks pārņem arī mani. Lai izdodas visam izsekot, aizraut līdzīgi domājošos! Lai spēks un veselība tālākai darbībai mūsu – lasītāju un pensionāru dzīves krāšņošanā ar domas asumu un ..kritiziera” aci!

Draugiem Facebook Twitter Google+