Rallija atkarīgās ar puķaino mašīnu – Vineta Ervalde un Līga Stirna 1
“Pirksti gaisā un visiem večiem tūlīt parādīsim, kur ir viņu vieta! Ja kāda sieviete ar tādu domu startē rallijā, viņas tiešām žēl,” saka autosportiste Līga Stirna. Viņa un Vineta Ervalde “vīriešu pasaulē” ienāca ne tāpēc, ka vēlējās lauzt stereotipus un kaut ko pierādīt, bet gan tādēļ, ka tas sagādā pozitīvas emocijas un neizmērojamu prieku.
Adrenalīns – tikai un vienīgi rallijā
“Gribi pamēģināt?” ar šādu jautājumu 1998. gadā aizsākās Līgas Stirnas rallija gaitas. Savukārt Vineta rallijā pirmo reizi startēja 2001. gadā. Kad es Līgai nolasu kāda britu autosportista citātu par to, ka pilots rallija mašīnā varot iztikt bez stūrmaņa, viņa nogroza galvu un saka:
– Domāju, ka tas bija joks. Rallijs nav pirmā formula, tās nav vienas trases sacensības, kurās no galvas var iemācīties katru līkumu, katru bedrīti. Rallijā, pat braucot nākamajā gadā to pašu ceļu, tas nekad nebūs tieši tāds pats. Bez stūrmaņa neviens nekad nav braucis. Kad nojūk stenogramma, tad arī redzams, cik ļoti pilotam ir vajadzīgs stūrmanis – kā krītas ātrums un uzreiz pasliktinās rezultāts.
Arī pilote Vineta piekrīt, ka pilots un stūrmanis ir vienlīdz nozīmīgi. Bez stūrmaņa nav laba pilota, un otrādi. Gatavojoties sacensībām, pilots pieraksta ceļu, izbraucot to un diktējot stenogrammu, stūrmanis pēc tam šo ceļu nolasa.
– Izejā šaurs, droši, par āru, uzmanīgi – pilots to visu zina un saprot, jo tas ir viņa redzējums. Protams, gadās kļūdīties, lasot stenogrammu, arī man, un tad ir ārprātīga kauna sajūta. Visbriesmīgāk ir netīšām pāršķirt divas lapas, un pilots jūt, ka kaut kas nav tā. Vēl gadās, ka tiek lasīts pārāk lēni. Tad pilots saka: “Tālāk!” Bet, ja Vineta visu ceļu klusē, tad zinu, ka viss bijis kārtībā.
Līgas un Vinetas savienībā ir izveidojusies izcila saskaņa un ārkārtīgi liela uzticība, taču viņas nevarētu pēkšņi samainīties lomām. Līga ir pārliecināta:
– Lielākoties visi piloti un stūrmaņi ir draugi. Mēs satikāmies, kad vēl braucām ieskaitē uz rezultātu, bet pirms 12 gadiem kopā sākām braukt kā “nulles” – rallija drošības ekipāžā, kas nozīmē, ka mums nav svarīgs rezultāts, bet gan sacensību drošība – pieskatām, lai viss kārtībā, lai tiesneši un skatītāji ir savās vietās. Saskaņai un uzticībai ir jābūt, taču mēs nevarētu samainīties vietām – es nebraucu ar mašīnu. Pat ja brauktu, es nezinu, vai man tas patiktu tik ļoti, cik patīk lasīt stenogrammu. Un Vinetai ir tieši tāpat – viņai patīk būt pilotei. Savienība ir tik veiksmīgā tādēļ, ka katra esam savā vietā.
Vineta piebilst, ka abas ar Līgu pēc tik ilgas kopā būšanas ne tikai runā vienos un tajos pašos vārdos, bet pat teikumos.
Līgai ir nepieciešams adrenalīns, kuru gūst, piedaloties rallijā. Tā ir sava veida atkarība: – Ir, ir tā vajadzība pēc ātruma. Tas ir tāds diezgan regulārs adrenalīns, jo rallija sezona turpinās no janvāra līdz oktobrim, tas nav kā vienreiz izlēkt ar izpletni. Bet es neesmu ekstrēmo izklaižu piekritēja. Es varētu izlēkt ar gumiju, bet tas mani neinteresē. Turklāt rallijā ātrums nemaz nav tik liels, ir vietas, kurās ieskrienies līdz 180 km/h, bet daudz ir ceļa posmu, kuros vienkārši “lauzies” līkumos ar 30 km/h. Drīzāk tas ir gandarījums, ka pilots var izbraukt trasi tāpēc, ka tu palīdzi.
Vineta gan neuzskata, ka rallijs ir augsta riska nodarbe: – Tā es neteiktu. Protams, ir ātrums, bet tajā pašā laikā esi pasargāts ar virkni aizsarglīdzekļu – ķiveres, automašīnas karkass, drošības jostas. Par augsta riska nodarbēm es sauktu kalnu slēpošanu, skeletonu. Zināmā mērā visi sportisti ir adrenalīna atkarīgie. Droši vien arī mēs. Pēc ilgāka perioda bez rallija ir tā, ka kaut kā pietrūkst.
