Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
9. septembris, 2013
Drukāt

Rapšu eļļā pesticīdu atliekas?

Foto - Aija GeidaFoto - Aija Geida

Rapšus apstrādā ar ķimikālijām un tad ražo eļļu, ko lietojam pārtikā. Turklāt ir ķīmija, ar kuru pat nogatavina sēklas, miglojot laukus neilgi pirms pļaujas. Vai tad pesticīdu atliekas neatstāj iespaidu uz cilvēka veselību? Kas to pārbauda? 
Aina Aizputē

Mūsu valstī gan labību, gan rapšus lielākoties audzē ar intensīvām tehnoloģijām, plaši lietojot dažādus minerālmēslus un augu ķīmiskos aizsardzības līdzekļus. Tā ir taisnība, ka likumdošana nezāļu ierobežošanai rapšu sējumos atļauj izmantot glifosātu saturošos herbicīdus 14 dienas pirms pļaujas, kviešu, miežu un auzu sējumos – pat 7 dienas pirms novākšanas. Tas, vai šāda apstrāde nenodara kaitējumu gala produkta lietotājam, proti, vai pesticīdu atliekas nepaliek eļļā, maizē un citur, lielā mērā atkarīgs, vai šie preparāti ir pareizi lietoti. Agrāk lielākoties izmantoja raundapu, šā gada vidū ar dažādiem nosaukumiem Latvijā reģistrēti jau 22 herbicīdi, kuros ir glifosāts!

 

Tikai uz dzeltenām vārpām!

Nav pieejami pētījumi, kas pierādītu, ka glifosāts nesadalās, un pastāv iespēja, ka tas mazās devās nonāk uz patērētāja šķīvja. Toties augkopības un vides speciālisti brīdina, ka lielu kaitējumu dabai un dzīvajiem organismiem var nodarīt nepamatota un nepareiza šo pesticīdu lietošana. Proti, smidzināšanu var veikt tikai auga pilngatavības stadijā, kad vārpa ir dzeltena, bez hlorofila, graudi ir cieti un fizioloģiski gatavi, kas nozīmē, ka vairs nenotiek barības vielu pārvietošanās no lapām uz graudiem. Tad pesticīds nonāk tikai uz grauda virsmas, nevis pašā graudā vai sēklā. Ja rapsis vai labība vēl ir zaļa, barības vielas vēl pārvietojas uz graudiem vai sēklām un tajās nonāk arī glifosāts, proti, būtiski palielinās šī pesticīda atlieku daudzums novāktajā ražā. Rapša sējumos glifosātu herbicīdus drīkst lietot tikai tad, ja sēklu mitrums ir mazāks par 30 %.

LLKC Augkopības nodaļas vadītājs agronoms Oskars Balodis stāsta, ka bieži varot novērot nepamatotu šo herbicīdu lietošanu. Valsts augu aizsardzības dienests nevar izkontrolēt katra lauku apsmidzināšanu – atļautais laiks un atbilstošās devas ir uz katra zemnieka sirdsapziņas. Neievērojot pesticīdu lietošanas instrukcijas, var rasties situācijas, kas nav pētītas, pārbaudot vielu nekaitīgumu, tāpēc pastāv liels risks saindēties, ēdot dienišķo maizīti, cepot kotletes rapšu eļļā vai peldoties vietējā ezeriņā.

Pieejamajie dati gan rāda, ka Latvijā šādi pārkāpumi nav reģistrēti. VAAD Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Inga Aizpura stāsta, ka dienests katru gadu kontrolē glifosāta herbicīdu atliekas graudos un rapšu sēklās, pārbaudot pavisam 40 dažādus paraugus. Nevienu gadu atlieku daudzums nav pārsniedzis pieļaujamo normu 0,01 %. Jāpiebilst vienīgi, ka Latvijai 40 paraugi tomēr ir visai niecīgs skaits.

Ķīmija nenobriedina…

Pastāv mīts, ka labību un rapsi varot nobriedināt, apsmidzinot ar raundapa tipa herbicīdiem. Agronoms O. Balodis pārliecinoši apgalvo:

– Muļķības, neko nevar nobriedināt, neilgi pirms pļaujas apsmidzinot ar glifosāta herbicīdiem. Tas nekāda veidā nepaātrina graudu un sēklu nobriešanu, tieši otrādi, pārtrauc dabīgo procesu, sēklas sažūst un raža ir mazāka, nekā nobriestot dabīgā veidā.

Ar ķīmiju tātad sausināt rapšu lauku nevar, to spēj izdarīt tikai saule un vējš!

Interesants ir fakts, kurš novērots graudu kaltēs. Kad tur sāk ievest ar glifosāta herbicīdiem apstrādātu rapsi, parādās daudz mirušu peļu un zvirbuļu, lai gan kaltē indes pret grauzējiem nav lietotas. Kāpēc peles iet bojā? Bez pētījumiem, protams, neko apgalvot nevar, bet izdarīt atbilstošus secinājumus nav grūti. Agronoms O. Balodis cita starpā spriež:

–Visi lauksaimniecībā izmantotie pesticīdi jebkurā gadījumā ir inde, kuru kāds apēdīs…

Augu aizsardzības speciālisti lielākoties apgalvo, ka jebkurš preparāts, kurš mūsu valstī oficiāli reģistrēts, ir drošs, tāpēc nav pamata uztraukties, ka glifosāta atliekas varētu nonākt rapšu sēklās un pēc tam eļļā. Vides aizsardzības speciālisti un biologi ir citādās domās.

Toksisks arī mazās devās…

RPIVA asociētais profesors biologs Jēkabs Raipulis atzīst, ka priekšstats, ka glifosāta herbicīdi ir nekaitīgi, nav īsti pareizs. Runājot konkrēti par rapša sēklām, tajās tomēr paliekot preparātu atliekas. Vai tās nonāk arī mūsu pusdienu šķīvī, atkarīgs no audzēšanas apstākļiem, herbicīda devām, ražas uzglabāšanas apstākļiem, jo vielas pamazām sadalās. Ja eļļa izspiesta uzreiz, varētu būt lielāks daudzums atlieku nekā tad, ja sēklas kādu laiku nostāvējušās glabātuvē. Lai gan pesticīdu ražotāji vienbalsīgi apgalvo, ka glifosāti nav kaitīgi dzīvajiem organismiem, zinātnieku pētījumi pierāda, ka tā gluži nav.

– Glifosāta herbicīdiem nav tik šaurs iedarbības spektrs – uz nezālēm, tie ietekmē gan vidi, gan dzīvos organismus. Par neitrālu ietekmi nevar runāt. Tā ir toksiska gan lielās, gan arī mazās devās, un dzīvajiem organismiem izraisa kaitīgus efektus – pirmām kārtām attīstības traucējumus.

Laboratoriju eksperimentos novērots, ka žurkām glifosāts bojā aknas, pazemina imunitāti, gliemjiem jau pēc nelielām devām trešajā paaudzē parādās dažādas kroplības (defektīvi embriji), abiniekiem konstatē daudz dzimumdziedzeru anomāliju. Rodas būtiskas izmaiņas ģenētiskajā līmenī, veidojas dažādas mutācijas, jo ietekmei pakļauta dzīvo būtņu reprodukcija. Kas notiek cilvēka organismā?

Kas notiks pēc gadiem?

Profesors J.Raipulis apstiprina, ka glifosāts nonāk arī cilvēku organismā – tas ir konstatēts urīna analīzēs. Noskaidrot objektīvi tā ietekmi gan neviens pētnieks nav gatavs, jo tad vajadzētu kādu laiku kaut nelielās devās pašiem nobaudīt šos preparātus – brīvprātīgie diezin vai atrastos. Bet, apsekojot zemniekus, kas izmanto šo ķīmiju un ikdienā ar to saskaras, sievietēm ir konstatēts lielāks skaits spontāno abortu un priekšlaicīgo dzemdību, parādās arī saslimstība ar leikēmiju. Skaidrs, ka šie ir zinātniski grūti interpretējami rezultāti, jo ir daudz citu faktoru, kas var atstāt ietekmi uz minētajiem rādītājiem.

– Mēs jau redzam, ka vide, kurā dzīvojam, veselībai nav labvēlīga. Mani kā ģenētiķi ļoti uztrauc arvien pieaugošā saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem, jau agrīnā vecumā parādās arī smagas saslimšanas, kas agrāk netika novērotas. Temps, kādā ievieš jauno, kas dod tūlītēju ekonomisku efektu, nepārbaudot ilgākā laikā tā nekaitīgumu, ir bīstami straujš. Bet vēl bīstamākas ir pārmaiņas dabā. Esam simtiem tūkstošu gadu pielāgojušies dabai, kuru pēdējās desmitgadēs tik agresīvi pārveidojam. Tas nepaliks bez sekām, tāpēc par to ir jādomā. Visa pamatā ir ekonomiskais izdevīgums, cilvēka dzīves atvieglošana, bet tā drīz nonāksim vakuumā. Mums jādzīvo saskaņā ar dabu, nevis nošķirtībā, – spriež profesors J. Raipulis.

Civilizācija strauji kāpina tempu – ātrāk, efektīvāk, izdevīgāk, un, liekas, vairs nespēj šajā skrējienā apstāties. Jau tagad lielie lauksaimnieki bez ķīmijas lielākoties neko vairs nespēj izaudzēt, kultūraugi vai nu nopūst vai tos apēd kukaiņi, vai lauks noslīkst nezāļu jūrā. Attaisnojumu var atrast vienmēr. Tikai uz kā rēķina tas viss? Bērni dzimst ar arvien smagākām alerģiskām izpausmēm, pilnīgi veseli nāk pasaulē aizvien retāk. Dzīvojot Zemgalē starp lielajiem labības un rapšu laukiem un redzot, cik bieži smidzina laukus pirms sējas, augšanas periodā, pirms pļaujas un pēc, arvien biežāk roka stiepjas pēc bioloģiskas izcelsmes miltiem, augu eļļām un piena.

 

UZZIŅA

Cenšoties palielināt ražas un pārstrādes apjomus, veidojas preču pārprodukcija un top daudz nekvalitatīvu produktu, kas pēc tam nonāk izgāztuvēs, kur ietekmē vidi un tālāk arī cilvēku veselību, par ko jau maksā visa sabiedrība.

Saskaņā ar Latvijas Tirgotāju asociācijas aplēsēm no mūsu veikaliem izgāztuvēs nonāk 20 tonnu pārtikas produktu dienā (7300 tonnu gadā). Eiropā gadā izmet vismaz 89 miljonus tonnu. Pasaulē ik gadu saražo aptuveni četrus miljardus tonnu pārtikas, no šī apjoma aptuveni 30 % līdz 50 % nokļūst atkritumos. Lielbritānijā pat līdz 30 % dārzeņu tā arī paliek uz lauka, 
jo to izskats neatbilst pircēju 
prasībām.

 

SVARĪGI

Nav šaubu, ka visas indes, vienalga kādas, ir un paliek indes! Un ne jau indes koncentrācija ir noteicošā, atšķiras tikai laiks, kad konstatējam tās ietekmi. 
Pirmajā, otrajā, trešajā vai 
septītajā paaudzē…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+