Rasmusens: NATO politika pret Krieviju bija pareiza Eiropas miera vārdā 0
NATO politika pret Krieviju aizvadītajās desmitgadēs bija pareiza, jo Rietumiem bija vēsturisks pienākums mēģināt izveidot tādu Eiropu, kura ir brīva un bauda mieru. Krievija to nevēlējās, tāpēc tagad aliansei ir tas jāpieņem un jāpielāgojas dramatiskajām drošības situācijas izmaiņām, intervijā “Defence Matters” un aģentūrai LETA sacīja bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens.
“Pēc Aukstā kara beigām mums bija situācija, kuru es raksturotu kā mūsu pienākumu mēģināt radīt jaunu Eiropu, kurā visa Eiropa būtu brīva un baudītu mieru. Domāju, ka rīkojāmies pareizi. Mēs to darījām ar atvērtām acīm, mēs zinājām, ka Krievija vienā mirklī var pagriezties atpakaļ, ieņemot daudz uzstājīgāku pozīciju. Diemžēl viņi tā arī izdarīja. Bet es domāju, ka mēs rīkojāmies pareizi, mēģinot integrēt Krieviju mūsu aizsardzības sistēmā. Tomēr viņi to negribēja. Mums tas ir jāizprot un jāpielāgojas šajā drošības situācijā Eiropā, kas ir tik dramatiski mainījusies,” izteicās Rasmusens.
Salīdzinot paša vadīto NATO ar pašreizējo aliansi, viņš uzsvēra, ka 2014.gada februārī NATO un tās sabiedrotajiem notika visai dramatiskas pārmaiņas. “Līdz 2014.gada februārim mēs uzskatījām Krieviju par partneri, mēs kopā ar Krieviju īstenojām daudzas sadarbības aktivitātes, taču 2014.gada februārī viņi uzbruka Ukrainai un vēlāk nelegāli anektēja Krimu Krievijas Federācijā. Tad mēs sapratām, ka mūsu partnerības vīzija Krievijas vadībai neinteresē, līdz ar to Krievija no stratēģiskā partnera kļuva par stratēģisku izaicinājumu. Pēc tam mums nācās nostiprināt mūsu teritorijas aizsardzību, palielināt investīcijas aizsardzībai, un tas aliansei acīmredzami bija pavisam jauns virziens,” sacīja bijušais Ziemeļatlantijas alianses vadītājs.
NATO spēku pārdislocēšanu uz Austrumeiropas valstīm Rasmusens uzskata par savlaicīgu, turklāt 1997.gadā pieņemtais NATO un Krievijas padomes dibināšanas akts paredzēja, ka “pašreizējā un pārskatāmā drošības vidē NATO īstenos teritorijas aizsardzību, neizvietojot būtiskus kaujas spēkus”. “Tagad mēs esam pavisam jaunā situācijā, jo Krievijas agresīvā uzvedība ir radījusi jaunu drošības vidi. Dibināšanas aktā mēs runājām par pašreizējo un pārskatāmo drošības vidi, bet tā ir dramatiski mainījusies. Tātad arī mums ir jāmaina sava nostāja šajā jautājumā. Tas ir iemesls, kāpēc ir pilnīgi pamatots NATO lēmums palielināt savu militāro klātbūtni austrumos. Es domāju, ka mēs to izdarījām īstajā laikā un tas nosūta ļoti skaidru signālu Krievijai, ka viņiem nevajadzētu pat domāt par uzbrukšanu kādai no Baltijas valstīm vai kādam citam NATO sabiedrotajam, jo tas nozīmētu 5.panta aktivizēšanu,” uzsvēra Rasmusens.
Jautāts par to, cik tālu ir gatavs iet Krievijas prezidents Vladimirs Putins, Rasmusens norādīja, ka Kremlim patlaban ir svarīgi paturēt savus kaimiņus vājus un atkarīgus no Krievijas, taču atklāts uzbrukums Baltijas valstīm nav ticams, jo tās ir aizsargātas.
“Domāju, ka viņam ir savs ģenerālplāns, kura mērķis ir Krievijas diženuma atjaunošana teritorijās, kuras bija Padomju Savienības sastāvā. Lai to panāktu, viņam ir nepieciešams paturēt savus kaimiņus vājus un atkarīgus no Kremļa. Viņš ļoti vēlas kaimiņus atturēt no integrācijas ar NATO un ES. Šī iemesla dēļ tas sniedzas daudz tālāk par Ukrainu. Jārunā ir arī par Piedņestru un Moldovu, Dienvidosetiju un Gruziju, par Kalnu Karabahu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Jo šie karstie vai iesaldētie konflikti Krievijai tuvās kaimiņvalstīs kalpo viņa mērķim saglabāt kaimiņus vājus un atkarīgus no Krievijas, turklāt viņš attur kaimiņus no īstas integrācijas vai dalības Eiropas Savienībā un NATO,” sacīja bijušais NATO ģenerālsekretārs.
“Vai viņš varētu iet vēl tālāk? Es nedomāju, ka atklāts uzbrukums, piemēram, kādai no Baltijas valstīm, ir nenovēršams drauds – pateicoties Baltijas valstu dalībai NATO, tās ir aizsargātas. Tomēr viņš var mēģināt ar dezinformācijas un propagandas kampaņām īstenot kādu hibrīdkara veidu, veicinot kāda veida neapmierinātību krieviski runājošajās kopienās, viņš var iesūtīt mazos zaļos cilvēciņus, kādus redzējām Krimā, u.tml.”
“Manuprāt, galvenais ir tas, ka pat Baltijas valstu krieviski runājošās kopienas nevēlētos pievienoties Krievijai. Viņi izvēlētos palikt uz Rietumiem orientētās Baltijas valstīs. Tomēr, protams, daudzi no viņiem skatās Krievijas televīziju, bet Krievijas televīzija patlaban ir tāda pat propaganda, kāda tā bija padomju laikos. Tādējādi mums ir jāspēj neitralizēt šo propagandu, lai novērstu šādus hibrīduzbukumus nākotnē,” norādīja Rasmusens.
