Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. oktobris, 2014
Drukāt

Garīgumam un tā izkopšanai ir pozitīva ietekme uz seniora personību

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Kā vecāka gadagājuma cilvēkam parūpēties par savu garīgo labsajūtu, kā izprast sevi, lai veicinātu savu garīgo, fizisko un arī sociālo labsajūtu? Kā rast sevī motivāciju, lai arī vecumdienās apgūtu jaunas zināšanas un prasmes, dzīvotu aktīvi un nezaudētu, bet uzlabotu savas dzīves kvalitāti. Diemžēl gadījumos, kad nav ticības savām spējām un trūkst zināšanu, novecošanas procesā var tikt negatīvi ietekmēta seniora dzīves kvalitāte un sākties norobežošanās no apkārtējiem. Turklāt arī sabiedrībā valda virkne stereotipu un aizspriedumu, kas cilvēkos var radīt apzinātas vai neapzinātas bailes no novecošanās.

Tomēr arī gados vecākiem ļaudīm ir iespēja mainīt savu dzīvesveidu, kā arī saglabāt fizisko un garīgo aktivitāti, uzskata ģimenes psihoterapeiti Aina Poiša, Ivars Gaidis un Sandis Ratnieks. Lūk, viņu atziņas, kuras varētu būt noderīgas, palīdzot rast līdzsvaru starp garīgu un bioloģisku dzīvošanu pensijas vecumā.

Atziņas senioriem

* Atbildot uz psihologu jautājumiem, no kā cilvēki, kļūstot vecākiem, baidās, viņi teic, ka tās ir bailes, piemēram, kļūt atkarīgiem no citiem cilvēkiem, no nonākšanas bezpalīdzīgā stāvoklī. Vēl viņi atbild – kaut Dievs dotu skaidru prātu līdz mūža galam.

* Gadījumos, kad bērni negrib braukt ciemos un aprūpēt, piemēram, savu jau gados veco un nevarīgo māti, vērts atcerēties, kā savulaik viņa pati izturējusies pret bērniem. Jo ir tādi sirmgalvji vecāki, pie kuriem grib ciemoties gan bērni, gan viņu draugi, jo viņi vienmēr bijuši sirsnīgi, atsaucīgi. Visi cilvēki grib just sirds siltumu. Kādas attiecības ģimenē vecāki paši būs iedibinājuši, tādas tās arī būs.

* Pat ja vecā cilvēka izteiktie vārdi vai rīcība izraisa viņa bērnu dusmas, jaunajiem tomēr jācenšas sevi savaldīt. Tas pats attiecas uz senioriem – ja jauno rīcība viņiem šķiet nepieņemama un ļoti gribas viņus pamācīt, pareizāk ir paklusēt.

* Tomēr, ja emociju sakrājies ļoti daudz, būtu labi atrast kādu cilvēku, ar kuru par tām parunāt, jo neizrunātas emocijas var radīt psihosomatiskus traucējumus.

* Cieņa pret vecākiem cilvēkiem jāiemāca jau no mazotnes, piemēram, var, aizejot ciemos pie vectētiņa un vecmāmiņas, mazbērniem iedot konfektes un pastāstīt, ka vispirms ar tām jāuzcienā ome, tad opis un tikai pēc tam pārējie jaunākie ģimenes locekļi. Ir daudz vienkāršu lietu, kā mazajiem iemācīt cieņu pret vecvecākiem.

* Aizejot pensijā un vairs nestrādājot, jāmeklē iespēja būt cilvēkos. Ko tieši darīt, tas atkarīgs no seniora vēlmēm un interesēm. Lielisks risinājums ir iesaistīšanās kādās nevalstiskajās organizācijās, interešu grupās, pensionāru biedrībās, tās darbojas visā Latvijā. Nav jāžēlojas, ka nevienam neesmu vajadzīga, ir jāiet un jādara.

* Kontaktiem ar citiem cilvēkiem ir nomierinošs spēks, tie spēj pat aizvietot nomierinošu tableti.

* Kad nav paša spēkos kaut ko mainīt, situācija jāpieņem tāda, kāda tā ir.

* Svarīgi izbaudīt tuvību, kāda var būt tikai starp vecākiem un dēlu vai meitu. Ja, tiklīdz zvana vecmamma, bērni zinās, ka tūlīt būs stāsts par problēmām, viņi šo sarunu jau sāks ar nepatiku vai pat vispār uz zvanu neatbildēs. Protams, savu reizi arī par problēmām vajag parunāt, bet ne visu laiku. Svarīgi atrast arī citus, patīkamākus sarunu objektus, kas būtu interesanti arī jaunākajai paaudzei.

* Vecumā nevienam nevajag censties “krist otram virsū”. Vajag darīt to, ko vari, un nedomāt par to, ko vairs nevari izdarīt.

* Varam pagarināt savu dzīvi, domājot par tās piepildījumu.

* Cilvēkam novecojot, var rasties trauksmes, kā arī vainas sajūta. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu kāds cilvēks (un tam nav obligāti jābūt radiniekam), kas šādu senioru uzklausītu, parunātos ar viņu, lai būtu kāds, kam var uzticēties. Tas var būt arī draudzes loceklis, ja seniors ir ticīgs.

* Senioriem ieteicams plānot savu laiku un darbus, kas katru dienu jāpaveic. Jo tas nozīmē, ka “man būs rītdiena”. Šāda plānošana nozīmē arī to, ka “neviens mani nekontrolē, es pats tos vēlos izdarīt”.

* Pētījumi apliecina – ja gados vecāks cilvēks pievēršas garīgumam (ar to nav domāta reliģiozitāte), to apzinās un izkopj, tam ir pozitīva ietekme uz seniora personību.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+