Uncategorized

Raudāt bez skaņas prot tikai bērnu nama mazuļi. Kādas ģimenes adopcijas stāsts2

Raksta autore: Aija Rutka, Calis.lv

Raudāt bez skaņas, jo neviens tāpat nenāks klāt, trīs gadu vecumā pazīt tikai kaķi un balodi, paniski baidīties no kukaiņiem un visus pieaugušos saukt par tantēm, – tādi pirms nedaudz vairāk kā trīs gadiem bija Roberts un Sofija. Viņi ir brālis un māsa, kuri dzīves pirmos gadus pavadīja bērnu namā, un tās ir “prasmes”, kas tur gūtas. Tādus viņus mājās atveda Lauris un Līga, ģimene, kura gadiem ilgi neveiksmīgi mēģināja tikt pie saviem bērniem. Robertam un Sofijai dzīves loterijā tika izvilkta laimīgā loze, jo Laurim un Līgai sirdī un galvā bija tik daudz mīlestības, lai to sniegtu kādam, kurš to dzīvē vispār nav baudījis.

Šis ir stāsts par adopciju. Visiem iesaistītajiem personāžiem vārdi ir mainīti. Lauris un Līga lūdza iespēju palikt anonīmiem, viņiem tam bija vairāki apsvērumi, un tas arī tiek respektēts. Pirms sarunas Līga man savā mobilajā tālrunī parāda abu bērnu fotogrāfijas, lai, kā viņa pati saka, man būtu priekšstats, par ko mēs sarunāsimies. Ļoti jauki bērni – actiņās mirdz prieks, “sapucēti” un starojoši, man pat šķiet, ka nedaudz līdzīgi saviem jauniegūtajiem vecākiem.

No idejas līdz darīšanai

Uz sarunu norunātajā vietā ierodas abi “jaunie” vecāki – Lauris un Līga. Viņiem tagad ir ap 40, bet abus bērnus adoptēja pirms trim gadiem. Kā lielākā daļa precēto pāru, arī Lauris un Līga vēlējās pēcnācējus. Sākumā abi vienkārši gaidīja, cerēja, tad vērsās pie mediķiem, taču arī dažādas medicīniskas manipulācijas rezultātus nedeva – mazulītis nepieteicās. “Ja galvā un sirdī ir vieta mīlestībai, un mūsu personīgais sapnis nav piepildījies, tad sākām domāt par bērnu apdoptēšanu. Tad vienkārši ir jāsāk kaut kas darīt,” stāsta Līga. Ideja par adopciju pārim domās virmojusi visai ilgi, bet tieši Lauris bijis aktīvākais un vienu vakaru abi nolēmuši, ka ir laiks – jāraksta iesniegums bāriņtiesai.

No iesnieguma uzrakstīšanas līdz brīdim, kad abu mājoklī bija jāiekārto bērnistaba, pagājis nepilns gads. “Patiesībā, tas process ir ļoti ātrs un vienkāršs. Septiņu mēnešu laikā jau bija lēmums par adoptētāju statusa piešķiršanu. Arī pats cilvēks šajā periodā var vēlreiz pārliecināties par motivāciju,” apliecina Līga.

Pēc iesnieguma uzrakstīšanas ģimene izgājusi psiholoģisko pārbaudi, kas gan esot visai formāla, abi pārbaudīti, vai nav uzskaitē sodu un psihisko saslimšanu reģistros. Bāriņtiesas speciālisti apsekojuši viņu mājokli. Kopumā, kā atzīst Līga, nekādu problēmu. “Ja daudzi baidās par šo procesu, tad es varu apgalvot, ka viss ir vienkārši un nepavisam ne apgrūtinoši, iespējams, pat otrādi – visai formāls,” iedrošina Līga.

Lauris pastāsta, ka iesniegumā ir jānorāda, cik, kāda dzimuma un vecuma bērnus esi gatavs adoptēt. “Ja tu definē konkrētas pazīmes, piemēram, pilnīgi veselu, līdz gada vecumam, meitenīti, tad var nākties ilgi gaidīt. Jo tādu – juridisku brīvu bērnu – ir maz, tik mazā vecumā. Mēs iesniegumā norādījām, ka esam ar mieru adoptēt bērnu vecumā no dzimšanas līdz trīs ar pus gadiem, bet, ja šim bērnam ir māsa vai brālis, varam divus. Tādēļ rindā mums ilgi nebija jāgaida,” stāsta Lauris.

Pirms trim gadiem – jūnijā – ģimene no Labklājības ministrijas saņēma tālruņa zvanu, ka viņu potenciālie bērni ir atrasti. Abus aicināja uz sarunu ministrijā. Līga atzīst, ka pēc šī zvana bija satraukums, bailes, vai patiešām viņi ir pieņēmuši pareizo lēmumu, vai tiks galā, jo dzīve tagad mainīsies par 100 procentiem.

Ierodoties pie adopcijas speciālista, abus potenciālos vecākus iepazīstināja ar bērnu “ģimenes vēsturi”, parādīja fotogrāfijas. “Tās fotogrāfijas bija tādas… Abi bija sakāvušies, pārsistām pierēm – brālis un māsa, kuri bija nule kā fiziski satikušies, lai gan abi dzīvoja zem viena jumta – vienā bērnu namā, tikai māsa pirms tam bija zīdaiņu grupiņā. Māsai bija pusotrs gads, brālim pēc pāris mēnešiem palika trīs gadi. Mēs pat neapspriedām, kas un kā. Nav jau veikals, bet dzīvi bērni,” atklāti stāsta Līga.

Izrādījās, ka abi bērni dzimuši vienai mammai, kurai puisīša aprūpes tiesības bija atņemtas, bet mazo meitiņu viņa bija atstājusi jau dzemdību nodaļā. Tiesas procesi Latvijā aizņem ilgu laiku, un abi bērni adopcijai bija gatavi tikai tad, kad puisēnam jau tuvojās trešā dzimšanas diena, bet māsai – pusotrs gads.

Iepazīšanās – brālis ar avīzi rokās, māsa uzreiz gatava mīļoties

Nākamajā dienā pēc sarunas ministrijā, ģimene devās uz bērnu namu, tepat Rīgā, kādā mikrorajonā. Līga atzīst, ka tik uztraukusies vēl nebija bijusi. Brālis ievests tāds svarīgs – ar avīzi rokās, viņš bijis nedaudz atturīgāks, bet mazā māsa tūliņ atradusi iespēju ierāpties klēpī. “Uzreiz nekāds klikšķis nebija, kā citi stāsta: “Ieraudzīju, uzreiz iemīlēju, sapratu, ka tas ir mans”. Nē, es kaut kā uzreiz viņus neasociēju ar sevi, bet bērni bija ļoti atvērti, kā jau visi mazie šajā vecumā. Protams, bija arī satraukums par lēmumu,” atceras Līga.

Pēc pirmās iepazīšanās ģimene uz bērnu namu brauca katru dienu, veda bērniem saldumus un augļus, rotaļājās ar viņiem nojumītē, aizveda uz bērnu namu arī vecvecākus, lai iepazītos. Izprasīja atļauju, lai bērnus paņemtu ārpus bērnu nama. Pabija zoodārzā. Ciemošanās ilga nedēļu, kad ģimene lūdza bāriņtiesu lemt par adopcijas procesa uzsākšanu. Līga vēlreiz atgādina, ka “nav jau veikals”, viņiem bērni bija piedāvāti, viņi bija gaidījuši, kad varēs kādu mīlēt, un jautājums – jā vai nē šiem bērniem, netika apspriests.

Bērni un vecāki iepazinās pirms Jāņiem, bet jau 9. jūlijā visi – jau četratā – brauca mājās. Kamēr notika ciemošanās, ģimene iekārtoja bērnistabu. “Mums jau nebija kā citiem, tu gaidi deviņus mēnešus, pērc zīdainītim lietiņas, mums nekā nebija un bija jādomā, kas nepieciešams,” stāsta Līga.

Raudāt bez skaņas un pazīt tikai kaķi un balodi

Līga stāsta, ka mūsdienās bērnu namos vide ir sakārtota – viss skaisti izremontēts, pieejamas pērļu vannas, rotaļlietu kaudzes, moderni rotaļu laukumi ārā, viss it kā ir, bet trūkst paša galvenā – mīļuma, pieskārienu, sarunu. “Iedomājies, tev mājās stāv mazs bērns un raud bez skaņas. Tas viss ir no turienes, jo nevar iestādē pievērsties katram bērnam – aprūpētāju ir par maz. Mūsu brālis, kuram augustā svinējām trešo dzimšanas dienu, pazina tikai kaķi un balodi, vairāk nevienu dzīvnieku vai putnu.

Visus pieaugušos viņš sauca par tantēm, jo bērnu namā ir tipisks sieviešu kolektīvs. Viņi taču ārpus bērnu nama un pagalma nekad nebija bijuši. Brālis paniski baidījās no mušām, no visiem kukaiņiem,” par to, kā bērni ieradās ģimenē, stāsta Līga. Un turpina Lauris: “Ja tur guļ gultiņās desmit zīdaiņi, bet aukle ir viena. Viņas tā arī sacīja, ka bērnus nemaz neņem rokās vai klēpī, nepieradina, jo nevienam jau nav laika un spēka viņus auklēt.

Un skaidrs, ka ne jau aukles vainīgas, bet pati bērnu aprūpei nepiemērotā kolektīvā vide.” “Un konsekvences tam visam, protams, ir jūtamas,” tā Līga.

Roberts, ierodoties jaunajās mājās, runājis ļoti maz, burtiski dažus vārdus. Līga secina, ka arī tas ir no bērnu nama dzīves, jo grūti iemācīties runāt, dzīvojot ierobežotā vidē un bez uzticības pilnām attiecībām ar vienu pieaugušo. “Tas ir tāds mazu bērnu cietumiņš,” par bērnu namu izsakās Līga, tūliņ pat norādot, ka ne jau darbinieki pie tā vainīgi, bet visa mūsu sistēma.

Tieši tas pats attiecināms uz laiku, kad adoptētie bērni nonāk jaunajā ģimenē. Līga, lai būtu iespējami vairāk kopā ar bērniem, paņēma bezalgas atvaļinājumu, Laurim bija iespēja vairāk strādāt attālināti no biroja. “Valsts nav sakārtojusi šo jautājumu par bērnu kopšanas pabalstiem, kad adoptē bērnu. Adoptētāja pabalsts pienākas aptuveni pēc gada, kad noslēgusies pirmsadopcijas aprūpe un tiesa ir pieņēmusi lēmumu par adopciju. Labi, mums bija tādas finansiālas iespējas, ka es varēju nestrādāt, bet, vai tas iedrošina citas ģimenes? Es taču nevaru adoptēt bērnus un tūlīt pat paņemt aukli vai sūtīt uz dārziņu, atkal viņus pametot. Šī nesakārtotā lieta sašaurina adoptētāju loku, lai gan esmu dzirdējusi, ka Labklājības ministrijā top kaut kādi uzlabojumi šajā jautājumā, bet tam jau atkal nepieciešamas finanses, kuru nav. Bet jāņem vērā, ka Latvijā ir vairāk kā pusotrs tūkstotis bērnu, kuri vēl aizvien dzīvo bērnu namos un, kuriem dzīves ar to tiek sabojātas. Ja reiz valsts adopciju ir definējusi kā prioritāru aprūpes formu bērniem, kuri zaudējuši savas bioloģiskās ģimenes, tad jau arī formālos procesus vajadzētu sakārtot atbilstoši,” rosinot valsti domāt par minēto jautājumu, uzsver Līga.

Bērniem bija doti slāvu izcelsmes vārdi, tādēļ Lauris ar Līgu lūdza tiesai atļaut bērniem vārdus un uzvārdu nomainīt, kam tiesa arī neiebilda. Ģimene bērnus vēlas nokristīt, un tad kristību apliecībā ierakstīt arī viņu īstos vārdus. “Pieļauju, ka vārdus bērniem devusi bioloģiskā māte, tad lai viņiem arī ir šie vārdi. Izaugs, paši izdomās, kā rīkoties. Tāpat adopcijas procesā tiek mainīta bērna personas koda otrā daļa,” stāsta Līga.

Līga zina bērnu bioloģiskās mātes dzīves stāstu. “Es viņu nenosodu, jo to, ko šī sieviete ir piedzīvojusi, nenovēlu nevienam. Mums nav tiesību nosodīt. Ja bērni gribēs, es viņiem palīdzēšu sameklēt īsto mammu, lai gan pati neesmu gatava meklēt kontaktus ar viņu,” atzīst Līga.

Bērni Līgu un Lauri sauc par mammu un tēti, lai gan viņi zina, ka abi nav bioloģiskie vecāki vai runājot bērnu valodā, “viņi ir izauguši citas mammas puncītī”. “Mēs nolēmām, ka bērniem neslēpsim patiesību jau no pirmās dienas. Māsa bērnu namu vairs neatceras, bet brālim ir tikai dažas atmiņas, kaut kādi fragmenti par rotaļu laukumu un matu griešanu ar mašīnīti. Viņi man ir vaicājuši, kāpēc mēs viņus tur atstājām tik ilgi. Mēs bērnu namu saucam par bērnudārzu, kur paliek arī pa nakti. Tad es stāstu, ka mēs viņus tur neatstājām, bet viņi tur dzīvoja un mēs viņus satikām vēlāk, ka viņus ilgi meklējām. Un citreiz ir tā, ka tu vienreiz izstāsti to stāstu, un tad viņi prasa, lai stāstu vēl un vēl. Viņi grib atkārtoti dzirdēt, ka mēs viņus meklējām satikām un atvedām mājās,” smaidot stāsta Līga.

Lauris atklāti arī atstāsta epizodes par reizēm, kad ģimenē sanāk kādi kašķi. Tad brālis, kuram tagad ir seši gadi, dusmās paziņo, ka ies dzīvot pie otrās mammas. Un šādās reizēs, pēc Līgas teiktā, “jāraugās, lai paši emocionāli neuzvelkamies”. Viņi bērniem neko sliktu par mammu nestāsta, un saprot, ka vienu dienu var pienākt brīdis, kad viņi gribēs viņu satikt. “Mēs esam atklāti, un viņi zinās tās savas ģimenes vēsturi, taču mēs veidojam mūsu kopīgo,” tā Līga.

Rozā brilles jānomet

Vaicāti, vai citām ģimenēm abi ieteiktu adopciju vai gluži pretēji, varbūt gribētu kādu vairāk brīdināt. Lauris nedomājot atbild: “Drīzāk iedrošināt, bet noteikti jāpasaka, ka jāatmet visas rozā brilles. Varbūt nav veiksmīgs salīdzinājums, bet tas ir kā reklāmās par suņiem, kad patversmes aicina adoptēt dzīvniekus. Bet visi nav kinologi, un visi šie patversmēs dzīvojošie suņi savā ziņā ir traumēti. Un tad brīnās, ka atkal kāds ir sakosts. Un tieši tas pats ir ar bērnu nama bērniem. Jo ilgāk viņi tur dzīvo, jo lielākas traumas.”

“Ir jānomet rozā brilles, jo jāapzinās, ka bērnu namos lielākoties dzīvo bērni, kuru vecākiem ir kādas atkarības. Diezin vai bērnu namā būs bērniņš, kuram abi vecāki ir augstāko izglītību atomfizikā, un kuri abi gājuši bojā un bērnam nav neviena radinieka. Ir jāpaļaujas uz saviem un, iespējams, kādiem augstākiem spēkiem, jābūt iejūtīgam un tolerantam, mazliet jālasa gudras grāmatas un jāmēģina analizēt situācija, bet tu nekad nevarēsi izmodelēt pilnīgas visas situācijas, ar kurām var nākties sastapties. Šis process mums ir iemācījis paļāvību,” iesaka Līga.

“Mēs nevienam neko nevaram ieteikt, jo katram dzīve un motivācijas ir atšķirīgas. Mēs nepropagandēsim – ejiet un adoptējiet bērnus. Mēs, protams, skumām par to, ka nevar būt bioloģisko bērnu, bet, iespējams, tā ir mūsu privilēģija, jo mums nav jābaidās, ka kādu no bērniem mīlēsim vairāk vai mazāk,” spriež Līga.

“Kad sākām adopcijas ceļu, mēs apmeklējām adoptētāju pašpalīdzības grupas, kurās piedalījās gan tādas ģimenes, kurās jau ir adoptēti bērni un ir savi, gan tādas, kas vēl tikai ceļa sākumā, un tur mūs brīdināja par to, ka bērnu namos lielākoties dzīvo tās sabiedrības daļas atvases, par kuru ikdienā pat varbūt neiedomājamies. Un tev ir jābūt spējīgam tolerēt arī šo sabiedrības daļu, pieņemt un mēģināt bērniem sniegt vairāk,” stāsta Līga.

Kad mūsu saruna tuvojās izskaņai, pavaicāju, vai abiem ir īsta mīlestība pret bērniem, vai šo trīs gadu laikā viņi patiešām bērnus jūt kā savējos. Līga atzinās, ka par šo lietu savā starpā vēl nemaz nav apsprieduši, laikam jau būšana par vecākiem ir kļuvusi tik ļoti pašsaprotama. Nedaudz padomājot, Līga atzīstas, ka ar dēlu, kurš ir emocionālāks un jūtīgāks, attiecīvas veidojušās grūtāk, nekā ar meitu, kura ir atvērtāka mīlestībai. “Un tu noteikti nevari gaidīt, ka viņš būs tev pateicīgs. Ir jāsaprot, ka tu vari būt tikai pēc iespējas labs ceļabiedrs bērniem, kamēr viņi ir ar tevi,” tā atzīst Līga.

Adopcija oficiālajos skaitļos

Kā portālam Cālis.lv norāda Labklājības ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Brīvmane, 2014. gadā saglabājās tendence, ka Latvijas adoptētāji galvenokārt vēlas adoptēt vienu bērnu līdz 3 gadu vecumam bez ievērojamiem veselības traucējumiem. Jau 2011. gadā iezīmējās tendence, kas turpinājusies arī 2014. gadā – ja Latvijas adoptētāji izsaka vēlmi adoptēt konkrēta dzimuma bērnu, tad lielākoties tā ir meitene. Taču 2012. gadā parādījās pozitīva tendence, kas turpinājusies arī 2013. un 2014. gadā, ka Latvijas adoptētāji vairāk apsver iespēju vienlaicīgi adoptēt divus, trīs un pat četrus bērnus.

Salīdzinoši ar 2013. gadu, kad viena Latvijas adoptētāju ģimene izteikusi vēlmi adoptēt līdz pat trīs bērniem vienlaicīgi, tad 2014. gadā jau divas Latvijas adoptētāju ģimenes izteica vēlmi adoptēt trīs bērnus vienlaicīgi un divas ģimenes izteica vēlmi adoptēt vienlaicīgi četrus bērnus. Ir vērojams, ka turpina pieaugt Latvijas adoptētāju skaits, kas vienlaikus adoptē divus bērnus, 2014. gadā vienlaikus divus bērnus adoptēja 13 Latvijas adoptētāji, tas ir par divām ģimenēm vairāk nekā 2013. gadā. Pēc ilgāka laika perioda, 2014. gadā viena Latvijas adoptētāju ģimene adoptējusi vienlaicīgi trīs vienas ģimenes bērnus. Taču, ņemot vērā to, ka lielai daļai adoptējamo bērnu ir brāļi un māsas, tas joprojām ir nepietiekami.

Šogad – no 1. janvāra līdz 1. oktobrim Latvijā adoptēti 102 bērni, bet uz ārvalstīm – 98. Uz 2015. gada 1. oktobri datu bāzē ir ziņas par 1285 adoptējamiem bērniem.

Saistītie raksti

Savukārt, runājot par iespējamām izmaiņām likumdošanā par pēcadopcijas periodu, ministrija neplānojot un nekad nav plānojusi šādas izmaiņas, norādīja Brīvmane.

 

LA.lv
LE
LETA
Uncategorized
Mihaela Šūmahera “Ferrari” pārdots izsolē par rekordcenu
17. novembris, 2017
LE
LETA
Uncategorized
Stalone noliedz apsūdzības seksuālā uzbrukumā kā “smieklīgas”
17. novembris, 2017
LE
LETA
Uncategorized
Berluskoni nebūs jāuztur bijušā sieva, škiroties no 1,4 miljoniem eiro mēnesī
16. novembris, 2017

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
No zemnieka sētas – līdz pasaules līmenim. LAD vadītājai – pēdējā darba diena
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Deputāti saņem materiālus par OIK uz 10 000 lapām
1 stunda
LA
LA.LV
Dabā
Toms Bricis atvainojas par greizo prognozi
1 stunda
LA
LA.LV
Kultūra
Pazīstami Latvijas mūziķi aizsāks labdarības akciju Kurmenes baznīcas atbalstam
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
“Bite” un “Tele2” izveido kopuzņēmumu “Centuria” 1
3 stundas