Raudu, smejos ar cilvēkiem kopā 4
LTV1 ziņu raidījuma “Panorāma” žurnāliste Aija Kinca ne tikai veido sižetus par sociāli jūtīgām tēmām, bet uzņēmusies arī rūpi par mūsu tautas Likteņdārzu, kopā ar uzticamo līdzgaitnieku Jāni Gesti vadot raidījumus ziedojumu vākšanas akcijas ietvaros. Kopš Aijas ģimenē aug divas meitas, viņa uz pasauli raugās citādi, jo katra diena nes jaunas atklāsmes.
Vai žurnālistika bija tava sapņu profesija?
Man bērnībā nebija tādas īstas sapņu profesijas. Par savu izvēli man jāpateicas tētim, kurš vienmēr uzsvēra, cik žurnālistiem ir interesants darbs. Viņš mani tik apzināti virzīja uz žurnālistiku, ka es pati sāku tam ticēt, un jau no sestās klases veidoju klases avīzes Slokas pamatskolā. Tur zīmēju pīpmaņus, nesaucot vārdā, bet vienalga dabūju no viņiem trūkties. Vēlāk arī Jelgavā Spīdolas ģimnāzijā strādāju skolas avīzē “Spogulis”. Man liekas, ka uz citām profesijām nemaz neskatījos, un pilnīgā optimista vieglprātībā iesniedzu dokumentus tikai Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes žurnālistikas nodaļā ar naivu cerību, ka tikšu budžeta grupā, jo tolaik man nebija tādu līdzekļu, lai maksātu par studijām. Un man paveicās. Tagad domāju, varbūt tomēr vajadzēja padomāt arī par citām profesijām.
Tu LTV1 “Panorāmai” veido sižetus par sociāli nozīmīgām tēmām. Pavisam nesen ar satraukumu sekojām līdzi Baibas cīņai par dzīvību Tartu slimnīcā, gaidot aknu transplantāciju. Diemžēl tava sižeta varone šo cīņu zaudēja. Vai, veidojot materiālu, tu spēj norobežoties no bēdām un ciešanām, ar kurām saskaries?
Es nespēju norobežoties. Bet ir tā, ka vispirms izdaru darbu un pēc tam raudu, braucot mājās mašīnā. Šķiet, tieši tādēļ šie sižeti ir tik labi saprotami, jo ir personīgi. Eksaltēti stāvēt malā, kad mamma cīnās par sava bērna dzīvību, nav iespējams. Ārsti nevar nomirt pacienta vietā, taču skaidri zinu – katrā ārstā tomēr nomirst daļiņa no viņa, kad kādu cilvēku neizdodas izglābt. Man liekas, ka žurnālistikā ir ļoti līdzīgi. Tu kļūsti personisks, ej dziļumā un saproti cilvēkus. Protams, esmu sēdējusi, apķērusi Baibas mammu un raudājusi līdzi, jo tās ir blaknes mūsu darbā. Manu kolēģu Oditas Krenbergas, Madaras Līcītes (politika) un Kārļa Roķa (ekonomika) atspoguļojamās tēmas nav tik emocionālas kā veselība un labklājība. Tās jau Latvijā ir visjūtīgākās sfēras. Tur vienmēr būs kāda tantīte ar savilktiem pirkstu kauliņiem, kas pārskaita pēdējo naudiņu, vai sanāks zālēm vai kādam kārumam, gaidot ciemos mazbērnus. Manuprāt, laba žurnālistika ir tā, kurā tu pats esi iekšā. Vienalga, vai tas ir stāsts par valsts nozagšanu vai negodīgu rindu slimnīcā. Ir jābūt personīgam – tā ir mana pārliecība. Tie, kuri saka, ka žurnālistika ir neitrāla, melo. Jo sižetā varu izvēlēties vienkārši parādīt Stradiņu slimnīcu vai arī cilvēka acis un pretī uzrakstu “Valsts pakalpojumi ir beigušies”. Vai tas nav emocionāli? Tāpat politikā – nekautrēties atklāt, ka svarīga lēmuma pieņemšanas brīdī Saeimas deputāti spēlē spēlītes vai lasa pornožurnālus. Es uzskatu – visam, ko mēs darām, ir jābūt personiskam.
Šogad ļoti emocionāls izvērtās arī pašvaldību priekšvēlēšanu laiks, kad “Panorāmas” filmēšanas komanda devās pie cilvēkiem novados uzklausīt viņu domas un sajūtas.
Man tiešām bija prieks par saviem kolēģiem un visu televīziju, ka īstenojām projektu “Tautas panorāma”, par ko gan no vietējās varas saņēmām arī daudz kritikas. Nereti pagastveči bija ļoti neapmierināti, ka velkam gaismā slikto. Ka nerādām vienu sataisīto ietvi, bet pievēršamies nesataisītajām. Manuprāt, mēs priekšvēlēšanu kampaņas laikā pašvaldībām parādījām – neiedomājaties, ka pat vistālākajā nostūrī pie Igaunijas, Krievijas vai Lietuvas robežas mēs jūs neredzam. Ka katrs Latvijas iedzīvotājs mums ir svarīgs, lai cik tālu no Rīgas viņš atrastos. Rīga nav visa Latvija un nekad arī nebūs. Žurnālistiem ir jāiet ārpus savas komforta zonas, braucot pie cilvēkiem pat desmitiem kilometru pa ļoti sliktu ceļu, lai dzirdētu, ko viņi šī ceļa galā domā par savu valsti. To “Tautas panorāma” lieliski parādīja, un es lepojos ar šo projektu.
Noteikti tev jālepojas arī ar Likteņdārza projektu.
Jā. Kopā ar Jāni Gesti katru gadu vadu ziedojumu akciju Likteņdārzam. Patiesībā aiz tās stāv tūkstošiem citu cilvēku – gan tie, kas veido šo dārzu, gan tie, kuri bez maksas brauc un uzstājas publikai. Tomēr mazliet skumji, ka rit pēdējais akcijas gads, jo Likteņdārzs ir dāvana Latvijai simtgadē. Nākamā gada 11. augustā paredzēts pēdējais raidījums. Nezinu, vai tad mēs griezīsim sarkano lentīti, bet zinu, ka ieradīsies mūks, dārza projekta autors japāņu arhitekts Šunmjo Macuno un valsts augstākās amatpersonas. Nosacīti Likteņdārzs būs izveidots, bet, kā viens no idejas autoriem Vilis Vītols saka, darbi nekad nebeigsies, jo ik gadu ābelēm būs jāizgriež zari, jāuzrušina dobes. Taču lielie darbi uz simtgadi tiks pabeigti. Reizēm pārņem sirreāla sajūta par dārzā paveikto darbu apjomu, jo pirmajā gadā, kad te atbraucu, bija vien vēju appūsta sala, kurā skauti un gaidas lasīja akmeņus, – viss bija vien uz papīra. Bet, laikam ritot, arvien vairāk parādījās Likteņdārza aprises. Viengad aicinājām ziedot Skatu terasei, bet jau nākamgad tā bija uzbūvēta un dabūja Gada balvu arhitektūrā, par ko rakstīja pat Ķīnas lielākais žurnāls. Tad pārņem laba sajūta. Jaunie pāri brauc šurp laulāties, un ir te tik laimīgi.
Vai arī tavs bruģakmens ir atrodams Likteņdārza draugu alejā?
Tur ir bruģakmens mana vectēva Žaņa Kinca piemiņai, kurš mira Āhenē – gadā, kad es piedzimu. Tas ir mana tēta tētis, kas Otrā pasaules kara beigās aizbrauca no Liepājas ar kuģi, pirms tam ar avīžu starpniecību izmisīgi meklēdams savu ģimeni – manu tēti, viņa māsu, mammu un savu brāli – un tā arī nekad ar viņiem vairs nesatikās. Tur ir mans vārds pateicībā par piedalīšanos Likteņdārza projektā, bet manos šīs vasaras plānos ietilpst pasūtīt bruģakmeņus arī pārējiem savas ģimenes locekļiem. Katrs bruģakmens ir fantastiska iespēja atstāt savu vārdu nākotnē. Arī bērniem un bērnubērniem, lai brauc un skatās, kur viņu senči.
Tavi bērni jau izauguši, drīz ies skolā?
Tā ir. Šogad pirmais septembris manā dzīvē atkal būs ļoti svarīgs, jo es sākšu iet pirmajā klasē (smejas). Solu savai meitai Artai, ka palīdzēšu mācībās, cik vien varu. Es paredzu – būs grūti, bet par to priecājos. Mana ģimene aug līdz ar mani. Meitas kļūst jautrākas, darbīgākas. Jaunākā meita Anna (4) gribētu iet skolā līdz ar vecāko māsu, tādēļ nopirkām arī viņai skolas somu, jo ļoti pārdzīvoja, ka tās nav.
Lai latviešu tauta augtu, ģimenē būtu vajadzīgi trīs bērni. Vai esi domājusi par trešo?
Skatoties uz saviem bērniem, redzu, cik viņi ir brīnišķīgi. Redzu, cik abas meitas ir atšķirīgas. Un tā droši vien būtu arī ar nākamajiem bērniem. Piekrītu, ka latviešu ģimenēm jābūt kuplām, taču šis ir ļoti personisks jautājums katram cilvēkam, kāpēc viņam nav trešais, ceturtais, piektais vai pat pirmais mazulis. Tādēļ esmu pateicīga Dievam par abām savām meitām, par to, ka viņas ir veselas. Veselība ir vienīgā vērtība, ko nevar nopirkt par naudu.
Esi mācījusies Jūrmalā. Vai vari saukt sevi par jūrmalnieci?
Ne gluži. Mans tētis dzīvo Jūrmalā, bet es – Rīgā. Manā darbā tas ir daudz parocīgāk, jo bieži gadās, ka man piezvana un piecpadsmit minūšu laikā jādodas filmēt. Līdz ar to Rīga ir pareizā izvēle. Bet vecumdienās es labprāt nedzīvotu galvaspilsētā.
Ceru, tu nemitinies dzīvoklī.
Mitinos, bet man ir dārzs.
Kādas ir tavas mīļākās puķes?
Es stādu visu, ko kāds jau ir izaudzējis, jo man neatliek laika sākt audzēt stādus no sēkliņas. Pie ieejas sastādīju alisītes, jo tās vakarā brīnišķīgi smaržo, bet dārzā ir fantastisks kāršrožu krūms koši sarkaniem ziediem, un tas ir simboliski. Jo manai mammai tā ir mīļākā puķe. Kad šo dzīvokli kopā ar dārzu nopirkām, krūms tur jau auga. Pašlaik rozes krāšņi zied, un, pārbraukusi mājās no darba, es vispirms aizeju pie tām parunāties. Bet zem rozes aug mēness zemenītes, kas ražo līdz pat salnām.
Kā savieno žurnālistes darbu ar ģimeni?
Nav viegli, bet mana otra pusīte Artis arī strādā televīzijā, un viņš saprot mana darba specifiku. Bērni arī zina, ko mamma dara, tādēļ pacietīgi mani gaida darbā arī šobrīd, kad runājos ar jums. Man šķiet, ka mani bērni ir dabūjuši lielāku reālitātes devu nekā viņu vienaudži. Meitas ik pa laikam apjautājas, vai ir atrasts mazais puisītis Ivans, kas pazuda Liepājā. Man ir svarīgi savas meitas sargāt. Visur, lai kur mēs ietu, redzēt vismaz viņu pakausi vai cepures nagu. Arī mans darbs parāda, cik dzīvība ir trausla un sargājama. Pārējais ir Dieva rokās.
Kur dodaties brīvdienās?
Uz jūru. Tur nu mums visiem domas saskan. Latvijas vasara ir tik īsa, ka jāķer katrs mirklis. Kad tu iepeldi jūrā, ūdens noskalo visu grūtumu. Aizveru acis, ieelpoju vasaru un sajūtu – es dzīvoju!
Tikko esi atgriezusies no pirmā simtgadnieku saieta Rundāles pilī. Šajās noskaņās varbūt vari kaut ko novēlēt Latvijai simtajā dzimšanas dienā?
Tikko es uzdevu šo jautājumu pašiem simtgadniekiem, un viņi vēlēja mūsu valstij saules mūžu, lai atgriežas dzimtenē tie latvieši, kuri ir aizbraukuši prom. Tas arī man lika aizdomāties. Vēlēšu, lai Latvijā ir tik laba vide – ne tikai daba, bet sociālā vide, drošība, veselības aprūpe, pensijas, pabalsti un bērnu naudas –, ka tautieši atgrieztos un te dzīvojošie gribētu kuplas ģimenes! Lai cilvēki noticētu savai valstij, maksātu nodokļus no visa nopelnītā un būtu vienkāršajiem cilvēkiem draudzīga politika! Viss pārējais jau mums ir!
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez saviem bērniem, kuri katru dienu iekrāso citādu.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Joprojām nepārliecināta par to, ko daru, bet ar lielu, labu sirdi. Aizdegos par netaisnību, īpaši pret vienkāršajiem cilvēkiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka joprojām strādāju Latvijas televīzijā par spīti negācijām, kas nereti gāžas pāri žurnālistiem.
Labākā izklaide?
Doties dabā un lasīt labas grāmatas.
