Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. augusts, 2013
Drukāt

Raugies uz zvaigzni!


Foto - LETAFoto - LETA

Kad aiziet lielie, vienmēr tāda dīvaina sajūta. Tāds kluss, mēms jautājums: kā dzīvosim tālāk? Sākumā Ojārs, tad Vizma un Māris, pagājušajā pavasarī Ludmila, šajā – pirmais Imants.

Maijā pēc Vācieša un Ziedoņa izstādes atklāšanas nodomāju – cik labi, ka vēl otrs Imants ir ar mums. Gribējām satikties, parunāties par Ludmilu, Ojāru un viņu pašu tai laikā, kad manis vēl nebija. Un nu ir laiks, kad viņa vairs nav. Grūti noticēt. Šķita taču, ka vienmēr būs līdzās. Bet nu… Jau kuro reizi saprotu – nāves klātienē visi vārdi kļūst banāli. Tikai klusums vai dzeja spēj to izturēt.

Uz labu laimi atšķiru sējumiņu:

Smeldz mana cilvēka sirds,

bet no zilzaļās zemes

līdzi nāk mierinājums:

es esmu tikpat mūžīgs,

cik mūžīgs šis gājums.

Raugies uz zvaigzni!

Kādā vaļas brīdī tur stāšu.

Caur tālumu melno

tev pamirkšķināšu.

Lai tev viegla gaita, Imant, ejot pa zvaigžņu ceļu!

 

Imants Auziņš

13.11.1937. – 21.08.2013.

Dzejnieks, atdzejotājs, sabiedrisks darbinieks; no 1989. līdz 1992. gadam Rakstnieku savienības priekšsēdis. Prozistes un tulkotājas Irinas Cigaļskas vīrs; dzejnieču Irēnas Auziņas un Annas Auziņas tēvs.
Ap trīsdesmit dzejas un desmit tēlojumu grāmatu autors; viņa dzeja tulkota vairāk nekā 15 valodās; atdzejojis daudzus ievērojamu krievu, ukraiņu, leišu, čehu, baltkrievu un citu tautu dzejnieku darbus.
Saņēmis LPSR Valsts prēmiju (1977), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2001), Viļa Plūdoņa prēmijas (1990) un Ojāra Vācieša prēmijas (2007) laureāts.
Šogad 21. augustā Imantam Auziņam piešķirta arī Grigorija Skovorodas prēmija. 
Atvadīšanās no dzejnieka trešdien, 28. augustā, plkst. 14 Pirmo Meža kapu kapličā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+