Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. marts, 2012
Drukāt

Rautakallio: turpinot to pašu ceļu nekur nenonāksim

pekka_jk_15

Somijas hokeja speciālistam Pekam Rautakallio pirmajā darba gadā ar Rīgas “Dinamo” netrūka grūtu brīžu un nācās pat mainīt iecerēto kursu, tomēr viņš paveica galveno uzdevumu – iekļūt izslēgšanas spēlēs. Vērtējot aizvadīto sezonu, Dzelzs Peka atzīst, ka labprāt paliktu strādāt Rīgā, taču viņa nākotni izlemšot kluba vadītāji.


 

Lauza domāšanu

– Pirms gada, parakstot līgumu ar Rīgas “Dinamo”, teicāt, ka jums ir pozitīva nojauta par gaidāmo darbu. Pirmā sezona aizvadīta. Kāda tā bija?

– Sezonas sākums izvērtās smagnējs, nespēlējām tik labi, kā biju cerējis. Daudz domāju un sapratu: turpinot iet pa to pašu ceļu, nekur nenonāksim. Šo to mainījām un sākām uzvarēt. Bija ļoti daudz priecīgu brīžu, bet arī problēmu netrūka – daudzie savainojumi. Patiesībā mums bija tikai viena maiņa, kas varēja uzvarēt spēlēs, bet kopumā komanda parādīja maksimumu, ko tobrīd spēja, un vairāk es tai nevarēju prasīt.

– Ko jums nācās mainīt?

– Puišiem patīk spēlēt ar ripu. Es gribēju, lai, pazaudējot ripu, mēs to atgūtu iespējami ātrāk un pēc iespējas ātrāk arī uzbruktu. Daudzi nebija tam pieraduši un laukumā nejutās ērti. Sezonas laikā pamazām iepazinu spēlētājus – no kurienes viņi nāk, kādu hokeju spēlējuši, un tas ļāva labāk visu izprast.

– Vai atceraties to brīdi, kad, kā pats esat teicis, nonācāt uz kopējas lapas ar spēlētājiem?

– Tas bija novembrī. “Dinamo” ir daudz labu hokejistu, un viņiem ir savas domas par hokeju. Zināmā mērā nācās tās mainīt. Es arī sapratu, ka nevar visu laiku spēlētājam pieprasīt, lai viņš izdara to, ko nemāk izdarīt. Protams, mācījām, kā to paveikt, taču ne vienmēr uzreiz parādās rezultāts.

– Jūs esat treneris vairāk nekā 20 gadus. Vai joprojām ir kaut kas, ko pats mācāties?

– Te jārunā par divām daļām. Viena ir taktika, otra – savstarpējās attiecības, un par to jārūpējas. Hokeju nevar uztvert tā: sistēma pret sistēmu, jo laukumā iet cilvēki. Tāpēc jādomā, kā tu runā ar hokejistiem, kā pret viņiem izturies, kā izvirzi prasības. Katrs cilvēks ir citāds, ar savu raksturu. Es daudz iemācījos, uz daudz ko sāku skatīties citādi. Paldies par palīdzību pārējiem treneriem – Artim, Viktoram, Sergejam un Vilnim.

– Esat strādājis par treneri Somijā un Šveicē. Ko pēc pirmās sezonas varat teikt par KHL?

– Krievijā ir dažas komandas, kuru spēlētājiem var iedot ripu, un viņi visu izdarīs bez mācīšanas. Vienkārši saliek kopā hokejistus un ļauj spēlēt. Tas mani pārsteidza, jo zinu, ka somu treneri KHL strādā pēc noteiktas koncepcijas: Jortika – Habarovskā, Sumanens – Omskā, Jalonens – Ņižņijnovgorodā, es – Rīgā. Mēs pārstāvam vienu hokeja skolu.

– Bijušais Rīgas “Dinamo” aizsargs Oļegs Sorokins izteicies, ka latviešu hokejisti spēlē gudrāku hokeju nekā liela daļa krievu. Vai jūs tam piekrītat?

– Lai spēlētu šajā līgā un lai iekļūtu izslēgšanas spēlēs, jābūt gudram. Domāju, ka arī pārējās komandās ir hokejisti ar gaišām galvām, piemēram, jaunās zvaigznes Tarasenko un Kuzņecovs ir ļoti gudri spēlētāji. Vidējais līmenis Krievijā ir augsts, katra spēle ir īpaša.

 

Leģionāru nespēks

– Teicāt, ka šosezon jums bija tikai viena maiņa, kas spēj iemest vārtos. Daudz kritikas veltīts leģionāriem – Lundmarkam, Varjam, Luseniusam, atlaistajiem Nieminenam, Šindelam un Melinam. Vai esat vīlies viņu vājajā spēlē?

– Nevaru teikt, ka esmu vīlies, bet, protams, no viņiem gaidīju vairāk. Tas parāda KHL līmeni – šī ir otra spēcīgākā līga pasaulē. Piemēram, Lundmarks labi gatavojās spēlēm, atdeva tām visu, taču ar to nebija pietiekami, lai gūtu vārtus. Šindelu un Nieminenu sezonas gaitā paņēmām, jo komandu vajāja traumas un nebija kas spēlē. Ville mums deva lielu enerģiju, taču nespēja pacelties nākamajā līmenī, lai palīdzētu komandai uzvarēt. Domājām, ka Melins būs snaiperis, taču kļūdījāmies.

– Vai sezonas laikā bija kādi kritiski brīži, kad jums draudēja atlaišana?

– Ne brīdi par to nedomāju. Kluba vadītāji ne reizi man neteica: ja zaudēsi nākamajā spēlē, mēs tevi atlaidīsim. Viņi vienmēr bija pozitīvi noskaņoti, ticēja, ka mēs varam to izdarīt, un – izdarījām. Jutu vadītāju uzticību.

– Vai jums ir līgums arī nākamajai sezonai?

– Jā. Ar kluba vadītājiem tiksimies un runāsim mēneša beigās.

– Vai ir šaubas par sadarbības turpināšanu?

– Labākais ir tas, ka abas puses var apsēsties pie kopēja galda un runāt. Skatīsimies, kāda ir situācija, un tad pieņemsim lēmumu. Par manu nostāju šaubu nav – vēlos palikt Rīgā.

– Šosezon komandas spēlē samazinājās tās kapteiņa Sanda Ozoliņa loma. Kāpēc tā?

– Ozoliņam šī droši vien bija viena no smagākajām sezonām. Nometnē pirms sezonas viņš guva savainojumu, un, lai tiktu atpakaļ, bija nepieciešams mēnesis. Taču tad atkal iedzīvojās traumā. Tādēļ domāju, ka Ozoliņš nevienu spēli neaizvadīja, būdams pilnīgi vesels. Tas ir galvenais iemesls.

– Varbūt vajadzēja ļaut viņam divas trīs nedēļas atpūsties?

– Darījām visu, ko varējām, taču Sandis ir ļoti nozīmīga komandas daļa. Viņš gribēja spēlēt. Tas bija hokejista lēmums. Domāju, ka viņš komandai var dot vairāk, un tas bija redzams izslēgšanas spēlēs.

 

Jābūt plānam

– Komandas līderiem pēc šīs sezonas beidzas līgumi. Skaidrs, ka visus noturēt neizdosies, bet kuru hokejistu noturēšana, jūsuprāt, ir prioritāra?

– Par to runāsim šonedēļ. Zinu, ka dažus labākos spēlētājus mēs zaudēsim, tas ir naudas jautājums. Citas komandas var maksāt vairāk, un mums tas jāpieņem. Tātad kaut kur būs jāatrod līderu aizstājēji.

Aizstājēji būs jāmeklē ārzemēs. Vai ir pamatotas baumas, ka šīs sezonas leģionārus uz Rīgu atvedis Rautakallio?

– Nav taisnība. Vēl ar Normundu Sējēju neesmu par komandas komplektēšanas lietām runājis. Šobrīd ir laiks ieturēt pauzi, sakārtot domas un izdomāt plānu. Ne vienmēr var nokomplektēt labāku komandu, taču jābūt plānam, kādus spēlētājus meklēt, kādu hokeju vēlamies spēlēt.

– Viduvējām komandām, ja tās vēlas ko sa­sniegt, svarīgi ir spēcīgi vārtsargi. Vai redzat nepieciešamību šajā ziņā pastiprināt komandu?

– Jau teicu – visu noteic ieplānotais virziens. Bet jums ir taisnība. Izslēgšanas spēlēs vārtsargs kļūst par vissvarīgāko posmu. Ar labu vārtsargu komanda var uzvarēt, un otrādi.

– Vai piekrītat, ka Vitālijs Kovaļs uzvarēja sērijā pret “Dinamo”?

– Kovaļs bija ekselents un uzvarēja sērijā. Tā var teikt. Mēs bijām labāka komanda uz ledus, bet šis puisis apturēja gandrīz visus.

– Kāpēc “Dinamo” nebija gatava sērijas pirmajai spēlei pret “Torpedo” un zaudēja ar 3:7?

– Bijām gatavi, varbūt pat pārāk gatavi. “Torpedo” guva dažus laimīgus vārtus. Patiešām laimīgus, un tas mūs ielauza. Tā dažreiz notiek. Protams, pēc pāris nedēļām neviens vairs neatceras, kā viņi iemeta, bet man tie vārtu guvumi joprojām ir acu priekšā. Nākamajā dienā mēs uzvarējām.

– Kuri hokejisti šosezon spēlēja labāk, nekā gaidījāt?

– Meija spēris platus soļus uz priekšu, Bukarts parādīja raksturu un vēlmi strādāt, arī Štāls bija noderīgs komandai. Podziņš sezonu sāka labi, bet tad kaut kur pazuda. Prieks, ka Špenglera kausa izcīņā pārbaudījām jaunos spēlētājus un atradām Bičevski, kurš būs “Dinamo” un Latvijas hokeja nākotne. Komandas labākā daļa bija aizsargi, kas solīdi nospēlēja visu sezonu, spēja atdot piespēli, kad pretinieku uzbrucēji presingoja, un atbalstīt savus uzbrucējus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+