Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. augusts, 2014
Drukāt

Ravels un Maskats šoreiz Majoros


Foto - LETAFoto - LETA

Kamermūzikas vakars “Ceļojumu gadi” – daudzveidīgs repertuārs, veiksmīgas interpretācijas.

Vēl tikai pirms divām nedēļām izskanējuši Cēsu Mākslas festivāla koncerti ar Morisa Ravela ciklu “Šeherezade” un Artūra Maskata “Tango”, kad jau pienācis otrā starptautiskā mūzikas festivāla “Artissimo” kamermūzikas vakars “Ceļojumu gadi” ar šo pašu komponistu skaņdarbiem, tāpat kā Cēsīs, nepiemirstot arī Riharda Štrausa 150. gadskārtu.

Toreiz publika kļuva par lieciniekiem simfoniskās poēmas “Varoņa dzīve” lasījumam, turpretī Jūrmalas pilsētas muzejā mūziķi izvēlējās trīs vācu komponista solodziesmas – “Slepenais aicinājums”, “Veltījums” un “Es mīlu tevi”. Arī citādā ziņā nebija jāuztraucas par repertuāra vienveidību – gluži otrādi, “Dona Kihota dziesmas Dulcinejai” tāpat pieder pie Ravela darbiem, kuri Latvijā līdz šim palikuši komponista slavenāko partitūru ēnā, savukārt Maskata opuss “Kazbegi, Tsminda Sameba” piedzīvoja pirmatskaņojumu. Līdz ar to 2014. gada 7. augusta koncertam Majoros tika radīti visi priekšnoteikumi, lai to varētu iepazīt ar interesi.

Koncerta sākums ar Ludviga van Bēthovena 26. sonāti Andreja Osokina lasījumā atstāja divējādus iespaidus. Nav noliedzams, ka pianists sonātes interpretāciju spēja piepildīt ar gana suģestējošu māksliniecisku saturu, turklāt solista virtuozitātei mūzikas skaņuraksts pakļāvās viegli un brīvi. Tādējādi spilgti iezīmējās gan skaņdarba melanholiskās ainas, gan arī finālā vērojamā līksmība, kas līdzās pianista atklātajai dramaturģiskās uzbūves loģikai saucamas par interpretācijas spēcīgākajiem rakursiem.

No otras puses – šeit tomēr neradās priekšstats par patiesi pārliecinošu jaunatklāsmi, un ne tikai tādēļ, ka muzeja zāles akustikā Andreja Osokina un arī citu mūziķu sniegums ik pa laikam izklausījās pārāk skaļš un pārāk bravūrīgs – Bēthovena 26. sonāte kopumā pelnījusi vēl izkoptāku un niansētāku satura iedzīvinājumu, kas, starp citu, sagādājis problēmas arī daudz pieredzējušākiem solistiem.

Koncerta pirmajā daļā, pretstatot Franča Šūberta četrās solodziesmās (“Ceļinieka dziesma mēnesim”, “Pie strauta pavasarī”, “Zvejniekmeitene” un “Baložu pasts”) pausto jūtu pasauli “Dona Kihota dziesmās” dzirdamajai noskaņu un pārdzīvojumu plūsmai, atklājās, ka Egils Siliņš ir vienlīdz profesionāls abās stilistiski kontrastainajās sfērās, dziedātāja priekšnesumam saistot ar skaistu un prasmīgi pārvaldītu vokālo tembru un precīzu muzikālā vēstījuma atklāsmi. Tāpat nelika vilties solista un pianistes Innas Davidovas radošā sadarbība, kurā skanējuma kopaina tika veidota skaidri, līdzsvaroti un trāpīgi, šādam iespaidam saglabājoties arī koncerta otrajā daļā.

Alfrēda Kalniņa, Tālivalža Ķeniņa un Riharda Štrausa vokālo miniatūru vidū pirmoreiz izskanēja Artūra Maskata “Kazbegi, Tsminda Sameba”, kurā autora skatījums uz senu Gruzijas baznīcu izvērtās vērienīgā un daudznozīmīgā muzikālā poēmā ar vairākām dramatiskām kulminācijām.

Uzreiz jāteic, ka iepazīšanās ar šo skaņdarbu raksturojama kā krāšņa un aizraujoša – par opusa māksliniecisko vērtību šeit liecināja kā pianistisko izteiksmes līdzekļu daudzveidība un neordinārie pavērsieni formveides risinājumos, tā arī mūzikas plašais emocionālais atvēziens un tēlu plastiskums. Par īsti veiksmīgu atzīstama arī jaundarba interpretācija, kura atkal vēstīja par Andreja Osokina spožajām virtuoza dotībām, vienlaikus tikpat nepārprotami izpaužoties vēl jo svarīgākām pianista prasmēm – spējai pilnvērtīgi atspoguļot partitūrā rodamo muzikālo ideju un izjūtu diapazonu un radīt pašam savu individuālu koncepciju. Un, protams, “Kazbegi, Tsminda Sameba” raisīja interesi, kā ar šo uzdevumu tiktu galā Vestards Šimkus, Arta Arnicāne un Diāna Ketlere, līdz ar to jādomā un jācer, ka pirmatskaņojumam sekos arī citas interpretācijas.

Noslēgumā atliek pieminēt, ka līdzās Riharda Štrausa romantiski sakāpinātajām solodziesmām un vienam no klasiskākajiem latviešu vokālās kamermūzikas paraugiem – Alfrēda Kalniņa “Brīnos es” – tikpat daudzskaitlīgas atskaņojuma versijas būtu pelnījis arī Tālivalža Ķeniņa sarakstītais “Miestiņš”.

Bija saistoši vērot, kā gan Maskata, gan Ķeniņa mūzikā atbalsojas arī no Ravela mantotais franciskais kolorīts, turklāt Ķeniņa daiļradē viscaur jūtamā noslīpētā profesionalitāte izrādījās klātesoša arī šādā šķietami nepretenciozā miniatūrā, mūzikas harmoniski niansētajam izklāstam pievienojot rotaļīgumu un humora izjūtu. Egila Siliņa un Innas Davidovas priekšnesumā šīs kvalitātes izgaismojās spilgti un dzirkstoši, un tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ 7. augusta koncerts pēc tā izskaņas palika atmiņā kā mākslinieciski kontrastains un bagātīgs, ar tādām pašām cerībām gaidot festivāla “Artissimo” trešo pastāvēšanas gadu.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+