Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
10. septembris, 2013
Drukāt

Rāznas dabas parks vilina no pilsētas nogurušos

Foto - Almants PoikānsFoto - Almants Poikāns

Svaigi cepts maizes klaips, lieli un krāšņi ezeri, pilskalni ar galvu reibinošiem skatiem uz mežu – nē, tā nav ārzemju tūrisma reklāma. Tas ir tepat – dažu stundu brauciena attālumā no Rīgas, Rāznas nacionālajā parkā netālu no Rēzeknes.

 

Kad meža cūka nebaidās

Rāznas nacionālais parks kopumā aizņem 59 615 hektāru lielu teritoriju un izveidots, lai saglabātu dabas vērtības un Latgales kultūrainavisko vidi.

Braucot uz Rāznu caur Maltu, nokļūsiet Lipuškos. Tā ir maza, jauka un klusi apdzīvota vieta, jo iedzīvotāju nav daudz. Lipuškiem blakus atrodas Latvijas otrs lielākais ezers Rāzna, kura vidējais dziļums ir septiņi metri. Braucot vai ejot kājām, var vērties ūdenstilpes plašumos – skatu neaizsedz nedz koki, nedz niedres. Pavasaros ezers iziet no krastiem un appludina pāris metru attālo brauktuvi.

Triju kilometru attālumā no Lipuškiem atrodas Akmeņu taka, kur ir vairāki iespaidīga izmēra akmeņi, arī Plakanais un Jaunstašuļu Velna pēdas akmens, uz kura saskatāmi paša sātana kājas nospiedumi.

Skaidri redzams, ka nelabais bijis spēcīgs, jo, kāpjot uz akmens, to pamatīgi iespiedis zemē. Jau izsenis Latgalē akmeņiem piešķirta īpaša nozīme, tie kalpojuši kā lūgšanu vieta. Nosaukums katram radies pēc teikām un nostāstiem.

Tiesa, bez apvidus pārzinātājiem taku būs grūti atrast, jo norādes ik pa laikam pazūd vandaļu dēļ. Tādēļ vērts vērsties Dabas aizsardzības pārvaldes Lipušku birojā Skolas ielā 3 (tālr. 64646722) vaicāt pēc pavadoņa. Turienes darbinieki palīdzēs ar prieku, jo katrs cilvēks, kurš interesējas par Rāznas nacionālo parku, viņiem ir svarīgs. Mūs pavadīja Irēna Muskare, Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona vecākā valsts vides inspektore. Akmeņu taka nav iestaigāta un tādēļ jāapģērbj garās bikses, lai nātres nedzeļ un kukaiņi nesalien, kur nevajag. Tāpat jārēķinās, ka varat sastapties ar kādu meža dzīvnieku – mūsu ceļi krustojās ar stirnu, kas gan ātri vien aizlaidās. Irēna reiz satikusi mežacūku, kura ziņkārīgi pētījusi pretimnācēju. “Paldies Dievam, neskrēja man virsū!” atviegloti nosaka vides inspektore.

Īsts prieks, neraugoties uz valdošo karstumu un insektiem, Rāznas parku ir apmeklēt vasarā, jo daudzviet atrodamas meža zemenes, avenes un mellenes.

 

Virtuve kūtī
DSC_0779

Tālāk mūsu ceļš ved uz Andrupenes ciematu, kur atrodas lauku sētas muzejs (sekojiet norādēm!). To veido vairākas ēkas. Kādreizējā kūtī ierīkota virtuve, kur saimnieces cep maizi, gatavo tradicionālos latgaliešu ēdienus un pēcāk tos pasniedz ciemiņiem. Maizi iespējam pagaršot arī mums – tāds smeķis nav nevienai citai Latvijā!

“Pilnais degustācijas komplekts, kurā ietilpst vietējā maize, siers, sviests, putra, tēja un asuškas – garenas mazas baltmaizītes ar piena un saldā krējuma mērcīti – saldajā ēdienā, un muzeja apmeklējums maksā četrus latus. Cena, manuprāt, ir ļoti demokrātiska, jo svaigi cepts klaips tomēr ir restorāna pakalpojums,” uzskata Irēna.

Pārējās ēkās ir izvietoti muzeja eksponāti – dzīvojamajā mājā atradīsiet sviesta kuļamo mašīnu, bērnu šūpuli no senlatviešu laikiem, kā arī vienā albumā apkopotus avīžu un žurnālu rakstus par Andrupenes pagastu kopš neatminamiem laikiem. Izlaista nav neviena publikācija!

Lauku sētā iespējams izbaudīt arī pēršanos melnajā pirtī, kas Latvijā vairs nav tik bieži sastopama.

Turpat atrodas arī neliela estrāde, kur Līgo svētkos tiek rādītas teātra izrādes – ik gadu cita. Tad viensētu apmeklē cilvēki no tuviem un tāliem apvidiem.

Iepriekš piesakoties, iespējams vērot podnieka, kalēja un citu amatnieku prasmju demonstrējumus.

“Vēl 20. gadsimta sākumā Andrupenes lauku sētas vietā atradās mežs, līdz vētra to pamatīgi noslaucīja no zemes virsas. Tad nu pagastam bija jādomā, ko likt vietā. Palīdzīgu roku sniedza kāds šajā apvidū slavens alus darītājs, kurš bija ar mieru, ka visu viņa iedzīvi un mājokļus pārceļ uz šo vietu. Gadiem ejot, saimnieks jau aizsaulē, bet iedzīve palika. Par laimi, tā neaizgāja postā, bet tika papildināta – vietējie iedzīvotāji izlēma veidot muzeju un atvēlēja tam dažādus senatnīgus priekšmetus. Zinātgribētājiem sētas pārziņi rīkos ekskursijas, lai pastāstītu par katru no tiem.”

Sētā atrodas arī zāle, kur var svinēt dzimšanas dienas un nelielas kāzas – aptuveni trīsdesmit cilvēkiem. Pēc īpaša pieprasījuma saimnieces klāj arī latgaļu tradicionālo mielastu. Zāles izmantošanai gan jāpiesakās jau divus mēnešus iepriekš, jo pieprasījums esot liels.

“Šo maršrutu var iziet pat augstpapēžu kurpēs,” Irēna raksturo citu – purva taku, kas sākas netālu no muzeja. Mēs gan neesam ieradušies tik elegantos apavos – kājās kedas –, bet viņai ir taisnība: šeit ir uzstādītas koka laipiņas, kas staigāšanu padara vieglu un patīkamu. Turpat rokas stiepiena attālumā iespējams paķert un apēst kādu dzērveni, ieraudzīt kukaiņēdāju augu apaļlapu raseni un ikvienam purvam raksturīgos baltmeldrus, kā arī saskaitīt priedei gadu skaitu un papriecāties par priežu jaunaudzēm. Kā zina teikt Irēna, purva taku no dēlīšiem divu dienu laikā salicis viens cilvēks.

 

Jāpārvar 285 pakāpieni

DSC_0820Rāznas nacionālajā parkā varēsiet ne tikai izstaigāt takas vai pamieloties ar svaigi ceptas latgaļu maizes riecienu, bet arī uzkāpt kādā no pilskalniem, kas gadu laikā ir identificēti un papildināti ar informācijas stendiem. Apskatīšanas vērts noteikti ir trešais lielākais paugurs Latvijā (aiz Gaiziņkalna un Sirdskalna) Lielais Liepu kalns – tā augstums virs jūras līmeņa ir 289 metri un tas atrodas Rēzeknes novada Kaunatas pagastā. Kāpiens tajā nav no vieglākajiem, taču nebūt ne nepieveicams, jo īpaši tāpēc, ka augšup ved plaša taka, gar kuras malām ir soliņi un šūpoles atpūtai. Pat iespaidīgāks par pašu kalnu ir tā virsotnē uzslietais 34 metrus augstais skatu tornis. No tā smailes var saredzēt visu Rāznas nacionālo parku, arī tuvākās pilsētas un pat aiz robežas esošo Krievijas teritoriju. “Pirms kāpšanas tornī noteikti jāsamīļo blakus esošais bērzs un mierīgi jāaizskaita līdz 37. Šo rituālu izdomājis kāds vietējais iedzīvotājs, kurš uzskata, ka šāds laika sprīdis nepieciešams, lai sirds no kāpiena kalnā atgūtos un būtu gatava uzsākt jaunu ceļu augšā pa torņa trepēm,” atklāj Irēna. Varbūt kāpiens kalnā un tornī var kādam palīdzēt tikt vaļā no augstuma fobijas.

Netālu no Lipuškiem atrodas vēl viens paugurs – Mākoņkalns. Tas augstuma ziņā (248 metri virs jūras līmeņa) nav pats ņiprākais, taču ir viens no retajiem pilskalniem Latgalē, kur vēl joprojām saglabājušās Ordeņa pils paliekas – šeit 13. gadsimtā slējusies Volkenburgas pils.

“Iespaidīgās celtnes mūžs bijis tikai dažus gadu desmitus – neviens īsti nezina, kāpēc tik vien. Tomēr leģenda vēsta, ka, princesei ar visām bagātībām iekrītot akā, nogrimusi arī pati pils. Karaļa meita iznākot no pazemes brīdī, kad vienlaikus dzied gailis, rej suns un ņaud kaķis,” stāsta Irēna. Lai līdz pilsdrupām nonāktu, jāpārvar grūti 285 pakāpieni stāvā kalnā, bet skats paveras gandrīz tikpat iespaidīgs kā no Lielā Liepu kalna – var saskatīt citus novadus un pilsētas. Pēc vides inspektores teiktā, nākotnē šeit iecerēts uzbūvēt skatu platformu.

 

 

 

 

 

Brauc arī vientuļnieki
DSC_0722

Rāznas ezers ir īpašs zivju dēļ. Tajā mitinās, piemēram, repsis – sevišķi aizsargājama suga, arī sīgas un ezera salakas, kas atrodamas vien nedaudzos Latvijas ezeros. Nacionālā parka teritorijā kopumā ir vairāk nekā 140 ezeru un dīķu, tādēļ makšķernieki sastopami ik uz soļa. Īpatnējs ir Ežezers, kurā saskaitītas 37 (!) salas. Vietējie ļaudis ar laivām dodoties uz tām, lai lasītu ogas un sēnes.

“Rāznas parks ir arī putniem nozīmīga vieta. Šeit mitinās lielais dumpis, zivju ērglīši, trīspirksteņu dzeņi un griezes. Kopumā te reģistrētas 44 aizsargājamas putnu sugas,” atklāj Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve.

“Nereti Rāznas nacionālajā parkā ierodas viesi no ārzemēm – gan tūristi, gan pētniecisku nolūku vadīti studenti. Ceļotāji brauc no visurienes – Francijas, Vācijas, Čehijas, Āzijas, pat no Austrālijas un Jaunzēlandes. Viņiem šeit viss šķiet tik neparasts un neredzēts! Ciemiņi vienmēr meklē līdzības un atšķirības starp mūsu un saviem putniem, kokiem, vardēm… Franči ļoti apbrīnoja vālodzi. Pie mums – parasts putns, bet viņiem tas bija kaut kas jauns – burtiski iemīlējās tā dziesmā! Savukārt no Zviedrijas pie mums brauc studenti, lai pētītu mežus, jo viņu valstī nav tik lielas sugu daudzveidības,” zina teikt Irēna. Šeit ierodoties arī vientuļnieki – noliek mašīnu ceļmalā un ar grāmatu padusē dodas mežā vai pie ezera lasīt. Tā viņiem ir iespēja pazust no ikdienas.

“Lai varētu kārtīgi apskatīt Rāznas nacionālo parku, nepieciešamas vairākas dienas. Kamēr vēl laiks silts, nakšņošanai var izvēlēties telti – to var uzsliet gandrīz jebkur. Ja redzams, ka vieta ir apdzīvota, bet telti tik un tā ir vēlēšanās celt, tad jādodas pie saimnieka un jālūdz atļauja,” saka Irēna. Tāpat Rāznas nacionālā parka apkārtnē atrodamas vairākas viesu mājas un kempingi.

 

Derīgi zināt!

* Rāznas nacionālais parks atrodas Rēzeknes, Dagdas un Ludzas novadā.

* Lai nokļūtu līdz tam, jādodas līdz Rēzeknei un tālāk pa P55 šoseju jābrauc līdz norādei Rāznas nacionālais parks.

* Ja ceļojat ar sabiedrisko transportu, autobuss no Rēzeknes aizvedīs līdz Rāznai. Brauciena cena no Rīgas vienā virzienā – 8,50 lati.

* Ar vienu dienu parka apskatei būs krietni par maz – ja vēlaties to izbaudīt pa īstam, vajadzīgas vismaz trīs vai četras.

* Braucienam pa Ežezeru iespējams nomāt motorlaivu. Šāds prieks maksā 2 latus stundā, jāvēršas lauku mājā Papeles (tālr. 65655304).

* Dabas aizsardzības pārvaldes Lipušku birojā vērts sarunāt pavadoni, Rāznas nacionālā parka pazinēju, – tā racionālāk izmantosiet laiku un iegūsiet bagātīgu informāciju.

 

Ko vēl apskatīt

* 30 km no Rēzeknes atrodas Ludza, kur varēsiet aplūkot vietējo amatnieku centru, novadpētniecības muzeju un pilsdrupas.

* Braucot uz Varakļāniem, redzēsiet vietējo muižu – vienu no izcilākajiem klasicisma arhitektūras paraugiem Latgalē. 25 km attālumā no tās atrodas arī Latvijas lielākais ezers Lubāns.

* Nedaudz attālāk (90 km no Lipuškiem) atrodas Līvāni, kur vērts apmeklēt Latgales mākslas un amatniecības centru, kas ir pilsētas lielākais lepnums.

* 65 kilometrus no Līvāniem ir Aglona ar tās cēlo baziliku. Varat iegriezties arī vietējā Maizes muzejā, kura saimniece ir savākusi milzum daudz lietu, kas nepieciešamas maizes pagatavošanā.

 

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+