Dr. Kārlis I. Āboliņš : Ražošana 4.0 – iespējas Latvijai 4
Autors: Dr. Kārlis I. Āboliņš
Latvijas Televīzijā skatītā diskusija “Lielais jautājums” bija par to, vai Latvijā aktivitātes ir jākoncentrē vien Rīgā un tās pievārtē un vai arī reģioniem būs Latvijā kāda nozīme. Tajā ne reizes netika minēts vārds “decentralizācija”, kur nu vēl “digitalizācija”.
Pirmā ražošanas revolūcija – tātad ražošana 1.0 – notika ap 1790. gadu, kad kļuva pieejamas mehāniskas ražošanas iekārtas, kuras darbināja ar tvaiku vai ar ūdens plūsmu.
Otrā ražošanas revolūcija – ražošana 2.0 – sākās 19. gadsimta septiņdesmitajos gados ar diferencētu lieljaudīgu ražošanu, jo kļuva pieejama elektriskā enerģija.
Trešā ražošanas revolūcija – ražošana 3.0 – sākās pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad ražošanu uzlaboja ar elektroniku un informātiku.
Ceturtā ražošanas revolūcija – ražošana 4.0 – ir saistīta ar ražošanas digitalizāciju, lai veidotu mūsdienīgu produkciju.
Ieskats rītdienas ražošanā
Digitalizācija nozīmē, ka informāciju varēs izmantot tūlīt. Tas novedīs pie tā, ka produktu un pakalpojumu ražošana arvien vairāk individualizēsies. Ražošanas uzņēmums būs digitāli saistīts kā ar piegādātājiem, tā ar pircējiem. Mazināsies vajadzība produktus turēt noliktavās, jo produkta sērijas lielums bieži vien būs 1.
Roboti arvien vairāk pārņems funkcijas ražošanā. Tas nozīmē, ka pamatīgi mainīsies strādnieku darbības veidi. Atkritīs vienkāršas darba funkcijas, jo tās veiks roboti ar informācijas apmaiņu starp darba galdu un izgatavojamo produktu. Blakus robotiem svarīgu vietu ne tik vien ražošanā, bet it sevišķi medicīnā ieņems 3D printeri. Šodien tādus produktus rada strādnieki, tos lejot formās, metinot, frēzējot. Rītdienas digitālā ražošanā, kad digitāli saistīti būs darba galds, ražojamais produkts, darba plāns un izgatavošanas norises, cilvēkam būs arvien mazākas vajadzības tur aktīvi iejaukties.
Ir jau izdarīti pētījumi, kas liecina, ka, piemēram, ASV, no 700 darba profiliem, iespējams, kādi 45% nākamajos 15 gados vairs nebūs vajadzīgi. Tas attiecas ne tikai uz grāmatvežiem, kasieriem lielveikalos, bet arī uz kredītu analītiķiem.
Tomēr šādi secinājumi jāuztver piesardzīgi. Kā labs piemērs tam der sekretāres darbs. Sekretāres darbība, kāda tā bija pirms 10 gadiem, uz šodienas tehnoloģiskās attīstības fona vairs nebūtu vajadzīga. Tomēr arī šodien vēl pastāv sekretāres darbs, gan mainīts pēc satura.
Digitalizācija mainīs cilvēku nodarbinātību. Taču diez vai tā novedīs pie liela bezdarba. Būs vajadzīgi augsti kvalificēti un radoši cilvēki, lai digitalizācija savienotu ne tikai uzņēmumus, bet arī atsevišķas iekārtas, mājas, pagastus, reģionus, pilsētas, valsti un visu pasauli.
Pirmais pīlārs – lauku dzīves digitalizācija
Latvijā ir svarīgi ar lauku dzīves digitalizāciju pamatā panākt GPS vadītu autonomu mobilitāti un produktu piegādi lauku iedzīvotājiem. Tas nozīmētu, ka cilvēki vairs necenstos pamest laukus, lai dzīvotu pilsētā, kur pieejama medicīniskā aprūpe un tuvumā ir veikali. Medicīniskās aprūpes pamats būtu tā sauktā e-medicīna.
Cilvēki tad drīzāk pūlētos pamest padomju laikā celtās mājas, lai pārceltos uz laukiem. Digitalizācija rada pretējo tendenci cilvēku koncentrācijai pilsētās, kas bija vajadzīgs, lai radītu inovācijas, kultūru, ražošanu.
Lauku dzīves digitalizācija ietver arī lauksaimniecības digitalizāciju, ar kuras palīdzību varēs noteikt, ņemot vērā laika apstākļus, kad un cik daudz ir jālieto minerālmēsli. Savukārt GPS vadītas lauksaimniecības mašīnas izkaisīs mēslus. Ar robotu palīdzību govis varēs izslaukt pašas sevi. Dažās saimniecībās to jau tagad dara.
Otrais pīlārs – digitālais MVU uzplaukums
Digitalizācija novedīs pie tā, ka uzņēmumi savus agregātus, noliktavas un izejvielas būs savienojuši ar citu uzņēmumu agregātiem, noliktavām un izejvielām pasaules tālēs. Digitalizētas iekārtas un digitalizētie izejprodukti ir digitāli saistīti, un uz informācijas izmaiņas pamata izejprodukts tiek pārstrādāts gala produktā. Tā uzņēmumi var veikt individuālus piedāvājumus pasaulē.
Elastīga ražošana, kas spēj realizēt klientu pieprasītos individuālos produktus, būs mazo un vidējo uzņēmumu pamats. Tas arī nozīmē, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem vairs nebūs vajadzīga Rīgas apkārtne.
Trešais pīlārs – enerģijas organizācija
Digitālā ražošana izraisīs inteliģentu enerģijas izmantošanu. Uzskatu, ka digitalizētie mazie un vidējie uzņēmumi būs daļa no spēcīgā digitālā tīkla (Smart Grid).
Šis tīkls veicinās decentralizētu enerģijas iegūšanu ar vēja turbīnām, gaismas platēm, biogāzes ierīcēm un daļas iegūtās strāvas ievadīšanu “Sadales tīkla” strāvas tīklā. Koordinācija starp decentralizēto strāvas ražošanu, sadali, patēriņu, uzglabāšanu ir jāveic inteliģentiem tīkliem, kas savieno strāvas ražotājus un lietotājus. Šim digitālajam enerģijas tīklam noteikti ir liels cenu un izmaksu pazemināšanas potenciāls.
Ceturtais pīlārs – loģistika
Ar katru jauna viedtālruņa pirkumu cilvēki drīzā nākotnē visā pasaulē radīs attiecīgam pirkumam individuālas loģistikas ķēdes. Šajās ķēdēs darbosies attiecīgas iekārtas, lai pirkuma daļas saliktu, aizvestu un nogādātu pie pircēja. Attiecīgās iekārtas būs digitāli saistītas ne vien savā starpā, bet ar daudzām citām iekārtām, lai pirkumu varētu piegādāt pircējam par vismazākajām izmaksām.
Ir skaidrs, ka ražošana 4.0 nebūs iespējama bez loģistikas 4.0.
Latvijā, kur jau tagad loģistikai ir liela nozīme tautsaimniecībā, būtu it sevišķi jākoncentrējas attīstīt loģistiku 4.0. To darot, Latvija kļūtu par vēl lielāku un nozīmīgāku loģistikas centru. Loģistika 4.0 bez šaubām varētu būt Latvijas jaunais “Zīda ceļš”.
