Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. jūnijs, 2012
Drukāt

Reabilitēsim cieņu pret vecumu

Foto - LETAFoto - LETA

Novērtējot 11. Saeimas debijas sezonu, ņemsim vērā, ka saudzēšanas režīms ir beidzies un Jēkaba iela 11 vairs nav lieguma teritorija, kur nedrīkst noplūkt ne puķīti, ne aizskart zariņu. Iepriekšējo vēlēšanu uzstādījums bija izspiest no parlamenta pārāk dēmoniskas personas un iziet cauri ar motorzāģi, izlaužot vecos, nokaltušos kokus, kas pilsoņiem likās saauguši blīvā, biezā kārtā.

 

Viņi šķita tur aizsēdējušies, apkopti kā ķeizari, un veco seju vietā Saeimas kritalās bija stādāmi žirgti bērziņi un mundras eglītes, saucamās jaunās sejas. Es saku – tā bija liela kļūda. Par deputātiem ievēlēja jauniešus, gandrīz vai bērnus, paipuisīšus un paimeitenes. Kam būtu jānodarbojas ar politiku? Cilvēkiem ar raženu dzīves pieredzi, kuri kaut ko zina un saprot, kuriem tālā pagātnē palikušas kādreiz apmeklēto izpriecu vietu adreses, – kā Amerikā, kur par senatoriem kļūst sešdesmitgadīgi un vecāki sirmgalvji, kas cilvēkos izraisa uzticību. Diemžēl pie mums ir tas jaunības kults, kas nošķūrē “vecos marasmātiķus”, cilvēks pirmspensijas gados vairs neskaitās ne pie darba liekams, ne ar amatu atalgojams. Viņu “pagodina” kā “padomju mantojumu”, palieku no komūnistu laikiem ar sirmām krēpēm, ne vecītis ārzemēs kursos gājis, ne vecenīte kaut ko ārpus Kaucmindes labu redzējusi – ko viņi ar savu collmēru saprot no ārprātīgā ātrumā apkārt kūsājošās mūslaiku jundas.

Diemžēl jaunie un sparīgie, pie likuma došanas tikuši, kļūst melni un maziņi. Kad saulīte vairs nav ar zobiem, viņi tūliņ drīzāk ir atrodami pludmalē uz sedziņas sauļojamies, nevis Āboltiņas valstībā.

 

Jauniešu interešu lokā kā nr. 1 ir nevis valsts vajadzības, bet pēc iespējas straujāki automobiļi, personisko materiālo apstākļu 
uzlabošana, neslēpsim, arī atbilstošas pretējā dzimuma personas, kuras iespiest un paņurcīt tumšākā Saeimas telpu aizkaktā.

 

Viņiem svešs veciem ļaudīm raksturīgais čaklums un darba tikums, apdomība septiņreiz nomērīt, pirms griezt, taču labi pazīstama lēkšana uz ecēšām un bravūrība. Pat ar to “jaunajām sejām” nav izdevies kļūt par populāriem, vismaz ievērības cienīgiem politiķiem – ja lasītājam tagad izdotos atminēties, atkārtot un puslīdz pareizi pa burtiem nosaukt kāda jaunās paaudzes tīneidžera uzvārdu, es būtu dikten pateicīgs. Raugi, tādus iksus un igrekus paši ievēlējām, minēdami, ka pēc nātrēm augsekā jāstāda audzelīgāki dīgsti, kas vēlāk dos ražu un nesīs sulīgus augļus. Un kas sanāca no zaļknābjiem? Nekas un neviens tur nav uzziedējis kā roze. Tāpēc pasludināms cits lozungs – nu vēlēsim tikai vecās sejas! Tas ir – neba vecos politiskos atpakaļrāpuļus vēžus, bet ļaudis, kuriem bronzas pierēs ievilktās rievas un grumbas liecina par mūžā piedzīvoto, vīrus, par kuriem nav šaubu, ka ar savu gudrību viņi būtu ievērojami arī senos laikos Atēnās. 1945. gada modelis mums der, bet 1985. gada – lai pastāv garāžā. Sagādāsim labākus dzīves apstākļus, pienācīgās ērtības un komfortu kaut simt pensionāriem vecumdienās, un no deputāta aldziņas, ko viņi saujām netērēs, paliks pāri i mazbērniem, i trūcīgo artavošanai. Reabilitēsim cieņu pret vecumu, vēlēsim omītes un opapus, kas vēl kust, ieberzēdami sāpošās vietas ar Rīgas aptiekāra Kunces izgudroto preparātu, un kas abonē avīzes un lasa grāmatas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+