Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. jūlijs, 2012
Drukāt

Recenzene* par «Virtuves vārdeni»

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Profesores Janīnas Kursītes talanta un personības cienītājus uz Jāņiem iepriecināja apgādā “Rundas” iznākusī “Virtuves vārdene” (“VV”). Tajā nav ievada, kurā tiktu skaidrots, kas ir vārdene. Šo skaidrojumu profesore sniedz žurnālam “Dienas Izklaide”, sakot, ka “man svarīgi bija izveidot enciklopēdiska rakstura latviešu virtuves pamatu”. 


 

“VV” izdota par valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte …” līdzekļiem. Loģiski, jo mēs esam tas, ko un kā mēs ēdam. Kādi tad “ārpusniekam” mēs, latvieši, “VV” atklājamies? Tā šķirklī ‘delikatese’ no citētās “Minjonas pavārniecības mākslas” uzzinu, ka Rīgā tirgotavās “slāņiem krautas gardākās delikateses”. Atšķirot norādīto Minjonas darba lappusi, izlasu, ka katram, kas Pirmā pasaules kara laikā badu cietis, jebkas ēdams Rīgas veikala skatlogā šķiet delikatese. Tā kā skaisto citātu no “Mērnieku laikiem”, kurā goda maltītei solītās delikateses “roņu taukos sālītās siļķes Sibīrijas bleķa mucās, Paradīzes sīpoli, ukraiņu vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vienradžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates šampanietis, dāņu zemes kartupeļi, presēti Pēterburgas gurķi, klapēti vāczemes cūku cepeši” šķirklī ‘delikatese’ neatrodu, aizdomājos par pētnieces avotiem.

Par mūsu nacionālo lepnumu šprotēm uzzinu, ka “Latvijas šprotu nākotne pēc sarunām ar Eiropas Komisiju vēl neskaidra” un ka Lužkovs, lai arī visai Maskavai liedzis, tomēr pats šprotes “nesmādējis”. Šķirklī ‘balzams’ uzzinu, ka Rīgas melnais balzams – “degvīns, ko ražo, pievienojot smaržīgu augu uzlējumu”, un ka to 1715. gadā Vējzaķu salā atklājis Marģera Zariņa izdomātais jūras braucējs Lipsts Feizaks. Patiesības šķirklī nav. Zināms, ka Rīgas aptiekās 1665. gadā tirgoja 32 dažādu veidu balzamus. Slavens kļuva tieši aptiekāra Ābrama Kunces 1752. gadā izgudrotais, jo 12 gadus vēlāk tas palīdzēja atlabt un iegaršojās sasirgušajai Katrīnai II. Viņa tad arī piešķīra Kuncem tiesības Rīgas melno balzamu ražot rūpnieciski.

No šķirkļa ‘rupjmaize’ sāku saprast, kā visi šķirkļi “VV” darināti: ieliekot visu, cik bija, kas bija, un tikai tāpēc, ka bija. Tāpēc tie sanākuši gluži kā Jaunsudrabiņam bērnībā pītā virvīte: “vietām kā oda zarna, vietām kā zvirbuļa galva”.

 

Rupjmaizei veltīta nepilna lappuse, toties ‘pumperniķelim’, kas “īpašs smalkmaizes veids, ienācis latviešu kulinārajā kultūrā no vāciešiem līdz ar nosaukumu” – trīs lapas. Par rupjmaizi – 30 rindiņas, par brandvīnu – 58, par kandžu – 51, par samagonku – 48, par šmakovkas, dzimtenītes un citiem ļergas sinonīmiem kopā – trīs reizes vairāk nekā par maizi, rupjmaizi un balt­maizi.

 

Visbiežāk J. Kursīte šķirkļus tomēr skaidro. Bieži aptuveni, nereti aplami. Ilustrācijai izmantoti literatūras citāti un teicēju teiktais. Vienā līmenī pacelts gan no akadēmiska avota smeltais, gan tas, ko viena tante teica. Reizēm augu izcelsmes ēdamai lietai pētnieces pieeja precīza kā botāniķim, reizēm kā dārzkopim, reizēm kā kulināram. Tāpēc augi, dārzeņi, augļi, saknes, garš­augi un garšvielas “VV” sagājuši vienā putrā. Arī ogas. Latviešu valodā vārdi “upene”, “brūklene”, “lācene” u. c. nozīmē gan augu, gan šī auga ogu. “VV” daļa no nosauktā ir augi, citi – ogas. Arī putniem, zvēriem, zivīm, sēnēm pētniece reizēm piegājusi kā biologs, vietām kā īsts, vietām kā paviršs, cituviet dabā sastopamais ēdamais skaidrots svabadi, nereti kā anekdotē: “Zirgu zini? Nu nepavisam nav līdzīgs!” Lai arī “VV” tā rakstīts, tomēr nēģis nav zivs un sēne nav augs. Arī vērsis neder govij par bulli, jo rāmīts. Miesnieks nekādā gadījumā nav “gaļas tirgotājs; lopu kāvējs”.

Šķirkļa ‘Kaucminde’ skaidrojuma pirmajā teikumā vien piecas kļūdas un neprecizitātes:

“Kaucminde (pēc II pasaules kara Saulaine) – mājturības institūts (no 1938. g.), sākotnēji (no 1923. g.) seminārs pirmskara Latvijā.” 1) Kaucminde ir muiža Zemgalē; 2) to jau 1938. g. pārdēvēja par Saulaini; 3) augstākās mācību iestādes oficiālais nosaukums – Latvijas Mājturības institūts (LMI) vispār šķirklī netiek minēts; 4) LMI kara gados ir četri izlaidumi; 5) 1922. gadā Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība (LLC) nolēma vienlaicīgi dibināt divas mācību iestādes – viengadīgu Kaucmindes Mājturības skolu lauksaimnieču apmācībai, kā arī Mājturības semināru instruktoru un skolotāju sagatavošanai. Sesto Kaucmindes kļūdu profesore pieļauj savā intervijā, darinot nebijušu mācību iestādes nosaukumu – Kaucmindes Mājturības institūts.

 

Zināmo un saprotamo vārdu aptuvenais, bieži nepareizais skaidrojums padara manās acīs arī pārējo pētījumu par maz ticamu. Šķirkļi savstarpēji nesaskaņoti ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura, tajos nav norāžu uz novadu (reģionu) un laikmetu.

 

Daudzi vārdi, lai arī tiem ir vienskaitlis, šķirkļos figurē tikai kā daudzskaitlinieki. Attieksme “ka tikai pateikts kaut kas un uz to pusi” īpaši manifestējas uz latviešu nacionālās identitātes pētījuma vāka. Kā norādīja LU Akadēmiskās bibliotēkas speciāliste Aija Taimiņa, tam izmantots Broces zīmējuma “Vorstellung einer Liefländischen Bauerhochzeit” motīvs. Šī zīmējuma komentārā (10 sējumu manuskripta 3. sējumā) paskaidrojis pats Broce – “nav šaubu, ka apvidus, kurā sastopami šeit redzamie tērpi… ir Igaunija”.

Kā literāte Janīna Kursīte, manuprāt, ir uzskatāma par poststrukturālisti. Viņa ar vieglu sirdi nokrata vārdam tā monoloģisko jēgu un sacer tam jaunu, agrāk nebijušu. No jēgas atbrīvotais vārds var brīvi klejot pa visu tekstu, kura struktūra decentralizēta. Jebkas var rasties bez sākuma, attīstība kļūst iespējama bez vēstures, un daudzveidīgas patiesības vietā sāk pastāvēt daudzveidība bez patiesības. Lai arī ārējā līdzība “VV” ar enciklopēdiju ir nenoliedzama (iekārtojums, biezums), metomērijas (bioloģijas disciplīnā – bezmugurkaulnieku salīdzinošā anatomija – ārējo pazīmju atbilstība iekšējām) trūkums neļauj to pieskaitīt pie “enciklopēdiskiem pamatiem”.

Tā kā šoreiz autores komentārs izpalicis, lasītājs nevar zināt, ko no rakstītā lai ņem par pilnu. Tāpēc “VV” varētu radīt daudzas jaunas leģendas, iespējams, arī dot būtisku pienesumu mītam, ka latvieši ir “mazattīstīta un dzērāju tauta”. Kā TV saka pati pētniece: “Vārdi rada savu telpu. Kādus vārdus savāc, tāda tā telpa izskatās.” Man vārdene neskan kā dzimtene. Drīzāk kā dzimtenīte.

 

* Recenzene – neprofesionāla cilvēka (ne valodnieka, pat ne literatūrzinātnieka), līdz ar to neakadēmiska recenzija, kas nav noslēgta, tātad papildināma. Tiem, kam mana recenzene liksies par sīkumainu, no sirds novēlu, “nenobīties no grādiem” un uzrakstīt īstu recenziju, ko nebūtu kauns publicēt arī akadēmiskajā presē.

Pilnu recenzeni lasiet 
www.belevics.lv.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+