Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
9. augusts, 2012
Drukāt

RECENZIJA: “Dzīve izdevusies. Romantiska komēdija”

Foto-Anna VilnīteFoto-Anna Vilnīte

Tāds nosaukums šovasar redzams “Dirty Deal Teatro” afišā. 
Iestudējums tapis Normunda Griestiņa režijā, piedaloties topošajiem aktieriem Lienītei Osipovai, Alisei Indānei, Armandam Breģim, Ērikam Poņemeckim. Uzreiz jāteic, ka ne romantisma, ne komisma to pierastajā, klasiskajā izpratnē šajā uzvedumā nav. Tas drīzāk izskatās pēc rūgta sarkasma par diviem brāļiem – fizkultūras skolotājiem, kas mīl divas skolnieces. Tas līdzinās traģifarsam, kura centrā mīlas trijstūris un “jautras” kāzas.

 

Performances mākslinieks

Normunds Griestiņš tiek pozicionēts ne tikai kā jaunais režisors, bet arī kā performances mākslinieks un elektroniskās mūzikas pārstāvis. Reklāmās par šī režisora iestudējumiem bieži tiek lietos vārds “trash”, kas tulkojumā nozīmē kaut ko nederīgu, nevērtīgu, jau izlietotu, atmestu, arī atkritumus, gružus.

Attiecinot “trash” uz cilvēka valodu un uzvedību, tas varētu nozīmēt – tukšus, nevērtīgus, aizvainojošus vārdus vai idejas, noniecinošu, aizskarošu runu vai attieksmi pret otru cilvēku.

To visu varam ieraudzīt iestudējumā “Dzīve izdevusies” Normunda Griestiņa režijā un Kultūras akadēmijas aktieru kursa studentu izpildījumā.

Spēles laukuma iekārtojumā izmantoti jau lietoti priekšmeti – daudz tukšu pudeļu, netīri trauki, aizvēsturisks televizors, izļodzītas, vecas mēbeles. Izskatās, ka šīs mantas un priekšmeti nākuši no atkritumu savāktuves. “Trash” estētika to paredz. Tā aicina nopietni izturēties pret nevērtīgo, izlietoto, nederīgo. Padomāt par tā pārstrādi un otrreizēju izlietošanu.

Pasaulē atzīts vācu mākslinieks HA Šulcs kļuvis populārs ar savām no dažādiem atkritumiem veidotajām skulptūrām, kas bijušas eksponētas daudzās slavenās kultūrvēsturiskās vietās.

Internetā var aplūkot ievērojamas Eiropas pilsētu baznīcas, pie kuru ieejas izstādītas Šulca “trash” skulptūras.

“Trash” cilvēki

Mūsdienu baltkrievu dramaturgs Pāvels Prjažko, kas nu jau kļuvis par kulta dramaturgu krieviski runājošo valstu teātros, lugā “Dzīve izdevusies” liek domāt par tādiem cilvēkiem, kuru dzīves uztvere un dzīvesveids daudzējādā ziņā var līdzināties šiem “trash” cilvēkiem. Tā šķiet bezjēdzīga, bezmērķīga.

Vispirms dramaturgs saasina uzmanību uz mūsdienu valodas problēmām. Lugā attēlotie cilvēki lāgā neprot sarunāties, izskatās, ka viņiem ir grūtības izveidot vienkāršu nepaplašinātu teikumu. Valoda nav garīgas komunikācijas līdzeklis.

 

Vārdi tiek izkliegti, lielākoties tie ir rupji, necenzēti vārdi. Vārdi, kas samērā bieži dzirdami sabiedriskajā transportā, uz ielas, lasāmi interneta komentāros. Tos dzirdot, gribas aizbāzt ausis, novērsties. Iestudējuma “Dzīve izdevusies” veidotāji neļauj nereaģēt. Viņi mudina mūs domāt un satraukties par paaudzi, kuras valoda kļūst arvien primitīvāka, seklāka, rupjāka, aizskarošāka.

 

Režisors primitivizē darbojošos personu valodu un izturēšanos citam pret citu. Normunds Griestiņš izmanto “trash” performancēs bieži lietotus paņēmienus.

Pēdējo gadu uzvedumi Latvijā ļāva domāt, ka demonstratīvi fiziskais, raupjais teātris ir jau pagātne. Tikpat kā nebija sastopami uzvedumi, kur uz skatuves būtu nepieklājīgas izdarības. “Dzīve izdevusies” iestudējumā tās atkal parādās, bet nu jau kā mēģinājums nolietotu, jau atmestu paņēmienu atdzīvināt ar citādu, varbūt vēl ciniskāku, sarkastiskāku attieksmi.

Aktieri grūsta, spārda cits citu, imitē seksuālu sakaru, piedzērušies vārtās pa zemi un nosmērē savus diezgan pieklājīgos uzvalkus un kleitas. Ne tikai citam pret citu cilvēkiem ir nežēlīga, rupja attieksme, viņi ir nesaudzīgi arī pret lietām un priekšmetiem.

Iestudējuma personāžu dzīve, kuru viņi paši atzīst par izdevušos, ir it kā sadalīta elementārdaļiņās. Tās ārējās formas ir vienkāršas un zemas, bet iekšēji viņi ir pilnīgi vienaldzīgi pret patiesām, augstām jūtām, garīguma, līdzjūtības, izpratnes.

 

Pēc kāzu orģijām

Režisoru, šķiet, maz interesē lugas sižets, kura pamatā ir gatavošanās kāzām un šo kāzu norise. Viņu lielākoties interesē cilvēku izjūtas pēc kāzu orģijām, fiziskās paģiras, nelabums, nespēks. Garīgu paģiru vai nožēlas par to, ka apprecēts nemīlams vīrs, ka jaunlaulātais ir piedzēries kā lops un varbūt tādēļ tiek piekrāpts, nav. Ir tikai neapdomīgas, nesakarīgas fiziskas darbības.

 

Šie cilvēki nedomā, neanalizē, nevērtē. Viņi galvenokārt fiziski darbojas, ir viengabalaini, primitīvi un apmierināti ar sevi. Ko ar šādiem cilvēkiem darīt tiem, kuri nav un negrib būt viņiem līdzīgi? Izvairīties, ignorēt, atstāt atkritumos?

 

Kaut arī Pāvela Prjažko luga pieļauj neitrālu režisora attieksmi, tādu vienkāršu parunāšanos, kā programmas lapiņā raksta Normunds Griestiņš, tomēr, lai no šī dramaturģiskā materiāla izveidotu nopietnu skatuves mākslas darbu, ir nepieciešama noteikta, skaidra režisora attieksme pret lugā runāto un notiekošo. Pagaidām šādas attieksmes nav, un tas šo performanci padara par sadzīves ainiņām ar grūstīšanos un spārdīšanos. Neviļus rodas jautājums – kā vārdā tas viss tiek darīts?

Ar savu provokatīvo un mākslinieciski ne visai pārliecinošo iestudējumu režisors Normunds Griestiņš tomēr savus skatītājus uzrunā, aicina nevairīties no nepatīkamām, pat bezjē-dzīgām un kaitinošām situācijām, bet padomāt arī par to, vai “trash” performances varētu būt ilglaicīgas, vai tā ir tikai pārejoša parādība mūsdienu skatuves mākslā.

 

Vērtējums

Režija 3

Aktiermāksla 3

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+