Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. jūnijs, 2012
Drukāt

RECENZIJA: Joki par Alunāna jokiem

Rīt Dailes teātrī sezonas izskaņa ar “oriģināldramatisku pasaku” no Ādolfa Alunāna “Džons Neilands”. Ne jau vienmēr teātrim jācenšas pēc dziļiem psiholoģiskiem meklējumiem prātam. Ir labi, ja kādreiz var no sirds izsmieties par mums pazīstamām un ne tik cildenām latviskām īpašībām un izdarībām.


Bet diemžēl izrādes sākums smieklus un patiesu jautrību neraisa. Ne īpaši veiksmīgs ir Rēzijas Kalniņas uznāciens un publikas iesildīšanas nolūkā tai vērstie jautājumi: ko tad še sanākuši, vai dārzā nav ko darīt, kritiķu rinda, paceliet nu savus ielūgumus… Izrādes pirmā cēliena sākumā zālē valda kas stindzinošam aukstumam līdzīgs. Un tas nozīmē, ka joki ir maķenīt par lētiem.

Taču pamazām situāciju glābj izcili aktierdarbi – tāds ir Pētera Liepiņa Anspēka tēvs, atklājot latvisko garu. Jauka ir Ieva Segliņa Leontīnes tēlā. Tikko var pazīt Ģirtu Ķesteri Griborska tēlā, bet Intars Rešetins augļotāja Jurģa lomā patiesi lielisks.

Trāpīgs akcents veidojas saspēlē starp Artūra Skrastiņa tēloto biedrības priekšsēdi Džonu Neilandu, kurš kāro uz prezidenta amatu, un ierēdni no guberņas pilsētas Harija Spanovska atveidojumā. Tā vien smejies – ak Dieviņ, šito latvisko iztapību!

 

Par dažu labu pantiņu pie Paula mūzikas, domāju, pasmaidītu arī pats kupleju meistars Alunāns. Nu kaut vai šis tekstiņš: gādājiet, lai neviens pie naudas tiek… vai arī apdziedātie operas miljoni ar nabadziņa Dailes teātra retorisko jautājumu: bet kas tad man, kas tad man?

 

Scenogrāfiski vērts ir skats ar “kailajām” uz skatuves uzvestajām Ievām un čūsku pie viņu kājām.

Var jau teikt, ka divreiz vienā un tajā pašā upē neiekāpsi, taču vērot mēģinājumu allaž ir interesanti. 1982. gadā Dailē iestudēto “Džonu Neilandu” redzējušajiem būs interesanti salīdzināt, kā uz Alunāna jokiem režisors Kārlis Auškāps skatījās toreiz un kā tagad. Nu viņš mēģinājis taisīt jokus par jokiem, un vietumis tas arī izdevies. Gandrīz pēc trīsdesmit gadiem teātrī atkal ienācis Juris Dimiters kā scenogrāfs. Vecās izrādes priekškars vienaldzīgu atstāt nevar. Uzteicams ir arī mākslinieces Jurates Silakaktiņas veikums tērpu modelēšanā. Te atkal ir iespēja atcerēties un salīdzināt – 1982. gada izrādei tērpus darināja Jurates Silakaktiņas māte māksliniece Baiba Puzina, viņas mūsu vidū vairs nav.

Un, ja jau rītvakar vēl būs sezonas izskaņas balle, varbūt tad arī pašu izrādi publika uztvers atsaucīgāk un piedodot to, kas īsti nav izdevies.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+