RECENZIJA: Latvijas nacionālā baleta “Bajadēra” 0
Ja pieņemam, ka baletmeistara Mariusa Petipā daiļradē “Bajadēra” pieder pie zināma daiļrades posma baletiem, kuros iezīmējas ne vien laikmeta estētiskās prasības attiecībā uz saturu, bet arī prasme šīs satura prasības virtuozi īstenot pantomīmā un dejā, un vienlaikus atzīstam, ka “Bajadēra” ir Petipā šedevrs, tad, visu kopā saliekot, Latvijas nacionālajam baletam bijis jāstrādā ar ne tik vieglu uzdevumu.
Aivars Leimanis, iestudējot “Bajadēru”, sev par asistenti aicinājis Pēterburgas Marijas teātra repetitori Irinu Čistjakovu, kura pati savulaik bijusi lieliska Gamzati lomas izpildītāja šajā baletā. Bet pats svarīgākais ir tas, ka ar mūsu baletdejotājiem sen, ļoti sen nav strādājusi zinoša roka no krievu baleta, un šis fakts beidzot labots.
A. Leimaņa “Bajadēras” redakcija ir visumā korekti sekojusi šī baleta iestudēšanas tradīcijām. Tas ir apsveicami, jo šis balets uzskatāmi demonstrē 19. gadsimta baleta pantomīmas, raksturdejas, klasiskās dejas, kā arī tāda baleta elementa kā pas d’action sekmīgākos paraugus. Ir svarīgi, ka uz mūsu baleta skatuves beidzot pilnā mērā iedzīvojas krāšņās raksturdejas džampe, manu, indusu deja. Ka sava baleta kontekstā izskan klasiskās variācijas un dueti un ģeniālais Ēnu cēliens ar skaistajiem skatiem sieviešu kordebaletam, trim solistēm un abiem galveno lomu izpildītājiem.
Aktieriskā plāksnē dejotāji tiek galā ar saviem uzdevumiem un nevar pārmest ne par viena tēla traktējumu, bet attiecībā uz dejojumu varētu vēlēties muzikālāku, tehniskāku, stilistiski precīzāku dejojumu, sākot ar kordebaletu un beidzot ar vadošajiem solistiem.
A. Leimanis papildinājis Petipā un vēlāko laiku horeogrāfiju ar savu pienesumu – paplašinātām faķīru dejām, jaunieviestām vīriešu partijām. Lai gan nevar teikt, ka šīs horeogrāfijas sevišķi greznotu “Bajadēras” horeogrāfisko tekstu.
“Bajadērā” ir daudz klasisko un raksturdeju, kuras rotā iestudējumu un piešķir tam indisku niansi. Vienlaikus gribētos norādīt, ka visas šīs dejas ir sastāvdaļa baletā par Indiju un tiek dejotas radžas meitas kāzās. Tāpēc īsti neklājas tās izpildīt kā drastisku čigānu deju, tas attiecas uz indusu deju ar bungām un daļēji arī uz deju ar papagaiļiem, kurā dejotājas sažņaugušas nabaga papagaiļus rokās un vicina tā, ka īsti putni sen būtu vai nu aizlidojuši, vai nobeigušies. Lielais klasiskais dejojums trešajā cēlienā vēl ir slīpējams, lai kordebaleta un solistu deja būtu klusāka, tīrāka, muzikālāka un izpildījums kopumā sniegtu nepieciešamo šī cēliena efektu – skumjas un nostalģiju, maģisku sapņa efektu (lai gan A. Leimaņa redakcijā šis elements izpaliek, jo Ēnu cēliens nav opija izraisīta fantāzija Solora nogurušajā prātā, bet mirušu mīlētāju satikšanās pēc nāves), skaistākā klasiskās dejas virsotne. Ja minētie nosacījumi neizpildās, tad Ēnu cēliens kā tīri mehānisks klasiskās dejas priekšnesums nesagādā vajadzīgo iespaidu, līdz ar to “Bajadēra” nav notikusi. Jo tikai indiskās pasaules kolorīts pirmajos divos cēlienos vien nav uzskatāms par “Bajadēru”, visa šī baleta esence ir meklējama tieši slavenajā Ēnu cēlienā. Ja vēl pieskaita, ka A. Leimaņa redakcijā zūd šī cēliena saturs par Solora vainas izpirkšanu mirušās Nikijas ēnas priekšā un viņa garīgā pārtapšana, tad pagaidām šis cēliens diemžēl nav uzskatāms par pilnīgu. Māksliniece Ināra Gauja ne pirmo reizi sadarbojas ar Aivaru Leimani jauniestudējuma sagatavošanas procesā. Rēķinoties ar baleta žanra specifiku un konkrētā iestudējuma prasībām par ģeogrāfiju, ir tapušas iespaidīgas dekorācijas un simtiem spilgtu kostīmu. Tas veido austrumnieciski krāšņu ietvaru visam iestudējumam, bet, spriežot pēc sākotnējām atsaucēm, skatītāju vairākums aiz butaforiskā ziloņa, spilgtajiem lakatiem un turbāniem vairs nesaskata “Bajadēras” patieso kvalitāti – izcilo, īpašo horeogrāfiju, kas prasa arī atbilstošu izpildījuma līmeni.
Pagaidām redzētie divi sastāvi nepārliecina ar vienmērīgu un stabilu sniegumu. Neviena Nikijas lomas izpildītāja pagaidām nav radījusi pilnīgi vienotu, tehniski spožu un aktieriski pārliecinošu tēlu visu trīs cēlienu garumā. Jūlija Gurviča visspožāk atklājās Ēnu cēlienā, patiesi karaliski nodejojot adagio un apliecinot, ka mazā tempļa dejotāja pēc nāves ir pacēlusies līdz sava mīļotā vīrieša sociālajam statusam.
Margaritai Demjanokai pēc emociju niansēm bagātiem diviem cēlieniem sekoja vēss un atsvešināts Ēnu cēliena dejojums, kurā nepārliecināja ne tehnika, ne pašas pārliecība. Greizsirdīgās radžas meitas Gamzati lomu virtuozi un detaļās izstrādāti nodejoja Juka Mijake, bet Elza Leimane-Martinova pārliecināja ar lomas aktieriskās puses efektīgu atveidojumu. Divi vienlīdz iespaidīgi karavīra un tīģeru mednieka Solora atveidotāji Aleksejs Avečkins un Raimonds Martinovs spoži atklājas divdejās, kas ļauj noticēt emocionāli pārliecinošiem lomas iekšējiem pārdzīvojumiem. Tomēr de-jas virtuozajos brīžos pārliecinošāks ir A. Avečkins, ļaujot noticēt lielās akadēmiskās dejas brīnumam.
