Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
12. aprīlis, 2012
Drukāt

RECENZIJA: Noziegums. Sods. Pasvītrot pareizo

noziegums2_gints_maalders_5

Režisore Māra Ķimele, iestudējot Dostojevska lugu “Noziegums un sods” Jaunajā Rīgas teātrī, piekļūst lielpilsētnieka piekvēpušajiem murgiem un liek atcerēties, ka mīlestība drīkst būt sapnis.


 

Cik daudziem mīļa un tuva ir Tolstoja aristokrātisko salonu Pēterburga, tik citiem nepazīstama ir versija par šo milzīgo un ar valdnieka gribasspēku uzbūvēto pilsētu Dostojevska daiļradē. Režisores Māras Ķimeles Dostojevska romāna drāmas versijā “Noziegums/sods pēc Dostojevska” Tolstoja galma Pēterburga pazūd, tikko mēs pametam Ņevas prospekta prestižākos kvartālus un nogriežamies šauru, vienmuļi garu ieliņu koridoros, kuros dienas gaisma vispār nenonāk – tik pelēki bālas ir ēkas, tik mirušajiem līdzīgas ir to iemītnieku sejas. Tuberkuloze, alkoholisms, paaudzēm pārmantota bezcerība, kad bijušais ierēdnis Marmeladovs savā degvīna izpostītajā prātā cenšas sameklēt kaut kripatiņu iemesla, lai viņu kāds pažēlotu.

Šāds ir Ķimeles vēstījums – viņas Pēterburgā, kurā mokās jaunais students Rodions Raskoļņikovs, cerības nav. Tā ir nodzerta, tā kopā ar priekameitām iziet katru vakaru uz ielām, lai atnāktu mājās novalkāta, izlietota un klusiņām raustītu plecus raudās, ko aizsedz tikai skatītājam neredzamu izsalkušo bērnu asaras.

19. gadsimta Pēterburga vēl nezināja, ka bezcerībai var būt arī citas formas – ka arī Dievam ir vienalga, kas notiek ar Rodionu, ar jauno prostitūtu Soņu, ar Katerinu Ivanovnu. Bet kas, ja Dieva nav?

 

Šādu jautājumu uzdod Raskoļņikovs brīdī, kad uz skatuves redzam Soņu (Guna Zariņa) darba nakts beigās, kad vēl nav nomazgāta lēta kosmētika, kad darbarīki – koķetējoši vulgārais oranžais lietussargs – vēl ir tepat uz grīdas. Viņas īstā daba atplaukst, tikai pelēkajā rītā uzvelkot pelēko kleitu – krāsa nav dzīves prieka simbols, bet kauna traipu maisījums.

 

Raskoļņikovs (Edgars Samītis) Ķimeles interpretācijā ir patērētājs – viņš patērē mātes, māsas un Soņas mīlestību, filozofu idejas par indivīda visvarenību un ētikas nenozīmīgumu un ir izteikti atkarīgs no ārējiem impulsiem. Šķiet, Raskoļņikovs ir kļuvis par slepkavu tikai zinātniska eksperimenta dēļ – sanāks vai nesanāks pārkāpt pāri morālajam likumam.

Vienlaikus Raskoļņikovs ir vissarežģītākais personāžs, jo nemitīgi mainās – filozofs nomaina bērnu, to steidzas aizstāt kaprīzs iemīlējies jauneklis, kura psihe te ir uz sabrukuma sliekšņa, te piedāvā viltus palīdzību. Visas šīs metamorfozes izcili, meistarīgi un ar maksimālu atdevi, iesaistot visu savu ķermeni, atveido Edgars Samītis, kas nenoliedzami ir pēdējo gadu viens no spilgtākajiem, nobriedušākajiem Latvijas aktieriem. Samītim ļoti palīdz viņa seja – brīžiem skumjas, brīžiem atbaidoši aukstas acis ir viens no spēcīgākiem aktiera instrumentiem. Ķermenis ir labi trenēts, fiziski veikls, bet acis – tās sniedz skatītājam momentānu transformāciju spēcīgākās liecības – tā putekļainajā Pēterburgas vasarā (tur arī mūsdienās ir ļoti maz koku un pilsētas centrā pils ģipša ornamenti atgādina apputējušas un aizmirstas kāzu tortes) izslāpis jauneklis strauji pārtop par dzērāju, kura dusmu lēkmes ir sabrukušas psihes vēstneši. Izcila, meistarīga interpretācija.

Ķimele noslogoja iestudējumā iesaistītos aktierus, prasot burtiski turpat uz skatuves mainot kostīmus un parūkas, mainīt tēlu – ciniskais Svidrigailovs pārtop par Raskoļņikova māti, Jana Čivžele no bālas, melnā tērptas jaunkundzes pārvēršas par noindētas sievas spoku, kas atvemj tikko iedzertu tēju, izmisusī māte Katerina Ivanovna pārtop par Ļizavetu.

 

Iestudējums risina vēl vienu svarīgu tēmu – cik tālu no mums ir Dostojevskis? Cik daudzi zālē ir lasījuši Dostojevski? Par autora atpazīstamību “aipodu” laikmeta paaudzei režisorei ir bažas, un tādēļ viņa centās noņemt nelasījušo bailes, no skatuves divreiz aicinot lasīt gan Puškinu, gan Dostojevski.

 

Iestudējumā var saredzēt šausminošā un smieklīgā sintēzi – melno komēdiju laikmetā mēs diezgan adekvāti reaģējam ar smiekliem, kad Roskoļņikovs it kā palēninātā kadrā ar cirvi nosit sākumā večiņu sarkanā lakatā, pēc tam “za kompaņiju” (pie viena) arī viņas māsu, kas pēc tam ar cirvi galvā pārvietojas šurpu turpu pa skatuvi, murminot kādu ceļa dziesmu, apsēžoties traktierī pie galda, noķerot slepkavu aiz kājas. Ķimele mīl Dostojevska Pēterburgu, kas nav impērijas galvaspilsēta, bet purvaina, nedroša, spokaina, mīlestībai bīstama telpa. Tomēr arī tur – bez saules, piekvēpušā stūrītī, lēta alkohola smaku piesātinātajā pagalmā – var tapt mīlestība un piedošana, var parādīties Dieva attēls, arī netīrajā, pusizsistajā, ar lupatu aizbāztajā logā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+