Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

RECENZIJA: Par Dailes teātra izrādi “Trīnes grēki”

trinesgreki_gunaars_janaitis_5

Pēc tam kad 1896. gada decembrī Rīgas Latviešu teātrī bija notikusi Rūdolfa Blaumaņa lugas “Trīnes grēki” pirmizrāde, kritiķu domas dalījās. “Mājas Viesa” recenzents juties gandarīts – “reti kad redzēta jocīgāka joku luga”, turklāt arī publika esot uzgavilējusi Blaumanim.

 

Savukārt pēc pāris gadiem, kad “Trīnes grēki” parādījās uz provinces skatuvēm, Kuldīgas ziņotājs “Dienas Lapai” vēstījis – cik necik domājoši kuldīdznieki vienojas, ka tas ir viens “riktīgs bleķis”, un galu galā “lai dievs pasarg’ latviešu literatūru no tādiem grēkiem”!

 

2012. gada pavasarī pēc Rolanda Atkočūna jaunākā uzveduma Dailes teātrī nelaimīgā kārtā vairāk gribas piekrist “Dienas Lapas” skarbajiem vārdiem, ne “Mājas Viesa” cildinājumiem. Tikai, kā tas 21. gadsimta teātrī piedienas, vārdi “rakstnieks” un “literatūra” būtu jānomaina ar “režisors” un “iestudējums”. Blaumaņa “Trīnes grēki” ir un paliek klasika ar autora darbos allaž klejojošajiem Latvijas lauku tipāžiem, kam katrā literārajā vienībā piešķirts kāds nebijis un precīzi tverts rakstura vilciens. Mūsdienu teātra uzdevums ir pēc iespējas talantīgāk šo klasikas mantojumu “sačakarēt”, un tur nav nekā ļauna, ja vien “sačakarēšana” sevī ietver nezināma vai nepamanīta satura izlobīšanu no jau zināmajiem notikumiem, jaunu sakarību un lugas iestudēšanas laikam piederīgu nozīmju un simbolu atklāšanu. Iestudējuma autoriem atļauts pilnīgi viss. Taču jābūt izcili veiksmīgam “dizaineram”, ja nolemts “ēkā” drosmīgi un nekaunīgi apvienot klasisko un mūsdienīgo. Rolandam Atkočūnam šoreiz veiksmes nav – guļbaļķi kopā ar rīģipsi neiet!

 

Blaumaņa “Trīnes grēku” darbības laiks pārcelts uz mūsdienām un personāži padarīti par Rīgas Centrāltirgus darboņiem – dažāda ranga tirgus aprindu biznesmeņiem, šeptmaņiem, tirgoņiem, dīkdieņiem un “urlām”, bet titulvarone Trīne ir apkopēja, kas, ieradusies izmēzt mēslus, tos rada vēl vairāk.

 

Jāatzīst, tēlu pārcēlums izdevies gana trāpīgs. Iespaidīga ir arī Mārtiņa Vilkārša radītā dekorācija – Centrāltirgus paviljona šķērsgriezums ar milzīgām, ēnā slīgstošām arkām, palsu gaismu aiz matētajiem logiem un savādo, tirgošanās vajadzībām paredzēto iedzīvīti – belašu būdu, galdiem un stendiem. Ilzes Vītoliņas kostīmi, šoreiz bez ierastā teatrālā krāšņuma, šķiet piemeklēti tā paša Centrāltirgus “šmotku” bodēs un precīzi raksturo gan katra tēla rangu un nodarbošanos, gan vidi un noskaņu. Mūzika jeb, pareizāk sakot, “tucārs”, kas mēdz skanēt no tirgus būdām, skan izrādē, Alberta Kivlenieka savdabīgās horeogrāfijas atbalstīts.

Vide radīta teicami un ticami, lai arī jūtams – ne visi tēlotāji gluži labprāt un bez kauna jūtām kāpj uz skatuves, lai atveidotu savus “urlīgos” varoņus. Tiem, kam netrūkst drosmes kaunu uz brīdi atstāt grimētavā vai arī Blaumanis piedāvājis izvērstāku jūtu dzīvi, veicas labāk. Vita Vārpiņa savai Trīnei atradusi izteiksmīgu valodas akcentu, kas piešķir komismu un dabiskumu vienlaikus, turklāt dod pašai aktrisei interesantas spēles iespējas. Artim Robežniekam Brenča lomā neticamā veidā izdodas apvienot naiva muļķīša un patīkama liriķa tēlus. Kristīne Nevarauska (Made) pat muļķīgās situācijās, kādās režisori viņu komēdijās reizēm mēdz nostādīt, rāda trāpīgu artistiskumu. Harija Spanovska Ābrams ir komisks tieši tāpēc, ka aktieris gaumīgi un izturēti saglabā šķietamu nopietnību. Ieva Segliņa (Annule) un Intars Rešetins (Jaņuks) spēlē viegli un spridzīgi, bet visvairāk komisko situāciju iestudējumā saistās ar dubultpersonāža Viļa izdarībām. Mazbērzu ģimenes jaunākais dēls izrādē Mārtiņa Poča un Ginta Andžāna tēlojumā kļuvis par dvīni. Ģērbti identiskos kostīmos, abi aktieri tup “urlu” standartpozā uz pilnas pēdas un grauž saulespuķu sēklas, fano par Rīgas “Dinamo”, ar telefoniem filmē visu, kas pagadās, un piedevām ražo pirātiskos diskus.

Izrādē ir daudz šādu komisku detaļu, kas uz mirkli pat spēj patiesi sasmīdināt. Taču nepamet neērtības sajūta. Pirmkārt, tāpēc, ka iestudējuma mūsdienīgais rīģipsis – vide un tēli – nepārtraukti rīvējas pret guļbaļķiem – Blaumaņa tekstu, kas mainīts samērā maz. 19. gadsimta beigu laucinieciskajā leksikā iespraucas atsevišķi mūsdienu vārdi, izteicieni, gramatiskās formas. Pārējais, Blaumaņa kapa kopēju miera labad, no skatuves izskan, kā rakstīts, lai arī acīmredzami neiet kopā ar vidi un pat notikumiem. Gribas domāt, ka šādu paņēmienu režisors izmantojis mērķtiecīgi, lai sasniegtu… Jā – ko?

 

Lai pierādītu, ka Blaumaņa teksti ir mūžīgi un allaž derīgi? Nesanāk – tik pretrunīgos nosacījumos veco laiku valoda tikai rīvē ausis. Varbūt – lai atklātu ko jaunu par latviešiem un to, kā gadsimta laikā “sačakarējušās” mūsu vērtības? Visdrīzāk. Taču pie galīgiem secinājumiem režisors nenonāk.

 

Otrkārt, neērti ir tāpēc, ka biedē tieši šī tiekšanās uz secinājumiem. No skatuves mums tiek vēstīts par latviešiem – “Dinamo” faniem un tirgus bābām. Man gribētos teikt – tādi vien jau mēs gluži neesam! Un – pasarg’ die’s no tādiem grēkiem!

Vērtējums

Režija 2

Aktierdarbi 3

Scenogrāfija 4

Kostīmi 4

Horeogrāfija 4

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+