Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
7. jūnijs, 2012
Drukāt

RECENZIJA: Par sienu – nepārkāpjamu

Režisoram Elmāram Seņkovam, iestudējot Blaumaņa “Indrānus” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, izdevies radīt savu emocionālu vēstījumu par šķietami mūžseno attiecību problēmu starp veco un jauno paaudzi, aizejošo un nākamo laiku.

 

Šī izrāde noteikti nebūs viendienīte un neaizmirsīsies vēl ilgi pēc priekškara aizvēršanās.

Viens ir ausīm dzirdēt vai grāmatā lasīt par nozāģēto ošu cirsto brūci Indrānu tēva sirdī, bet cita lieta – milzu koku grēdu ieraudzīt. Pirmā cēliena beigās šis videoattēls skatuves aizmugurē ir kā spēcīgs belziens pa smadzenēm. Tādu skatu var redzēt ne vienā vien Latvijas vietā, un tu saproti tās raudas – drīz Latviju varēs saukt par krūmu un alkšņu zemi. Kad priekškars ar nocirsto koku grēdu panāk skatuves viducī, atdalot jauno saimnieku galu no pirtiņā jeb stikla būrī ieslodzītajiem, top skaidrs, ka nocirstie oši paliks kā mūžīga siena starp jauno un veco Indrānu patiesību.

Par šiem risinājumiem īpaši gribas uzteikt režisoru Elmāru Seņkovu un scenogrāfu Reini Dzudzilo.

 

Īpašo skatītāju krēslā jau gribēju aicināt divas par izrādi starpbrīdī dzīvi diskutējošas skatītājas, kad mani apsteidz kāda dāma un angliski uzrunā jaunāko no viņām.

 

Izrādās, klāt pienākusi esot aktrise no Anglijas. Kaut arī nesaprotot saturu, varot novērtēt lielisko emocionālo un atraktīvo aktieru spēli, viņa saka un lūdz uz programmas maliņas uzrakstīt latviešu māju vārdu, par kuru ir stāsts izrādē.

 

Un Ilona Šķepilova, LU komunikāciju zinātņu studente, stāsta angļu aktrisei par Blaumani, Indrāniem un Latvijas vēsturi. Ilona pēc tautības ir krieviete, taču mācījusies latviski gan skolā, gan augstskolā un runā gandrīz bez akcenta. Viņasprāt, vecie Indrāni vēlas pieturēties pie savām vērtībām un nevēlas neko mainīt, bet – kā vārdā? Interesanti un negaidīti parādīts Kaukēna tēls. Lai arī Dmitrija Palēsa sniegumā Kaukēns izliekas tāds pamuļķītis, patiesībā viņam ir arī savas intereses. Taču ir lietas, kas risināmas tikai starp diviem cilvēkiem jeb divām pusēm un trešais allaž būs lieks. Ilonas Šķepilovas māte Jeļena atklāti atzīst – žēl, ka padomju laikā, mācoties krievu skolā, tik maz varēja uzzināt par latviešu rakstniekiem. Blaumanis un “Indrāni” viņai tagad esot atklājums. Grūti pateikt, viņa saka, kā es justos, ja man būtu divi bērni un tik liela izšķiršanās. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Pēc viņas domām, Aleksandrs Maļikovs vecākā dēla Edvarta lomā lieliski atklāj dēla vainas sajūtu. Viņš tik ļoti mīl savu sievu, ka ir tās varā un nespēj paspert pretī soli vecākiem. Jeļenas Šķepilovas sirds ir veco Indrānu pusē, taču viņu liktenis radot arī skaudru apziņu – bezkompromisa taisnības cīnītājiem šajā pasaulē klājas grūti, jo viņi lielākoties paliek nesaprasti. “Tu vari uzbūvēt mājas, attiecības sajūtas, bet vienā mirklī tas viss var zaudēt savu aktualitāti,” saka Ilona Šķepilova, “vecais Indrāns turēja kopībā ģimeni, bet jaunais ver vaļā visus vārtus. Mūsdienas nāk ar naudas un slavas karogu rokās. Elmāram Seņkovam un aktieriem patiesi izdevies likt aizdomāties par daudzām būtiskām lietām mūsu dzīvē.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+