RECENZIJA: Par sīku Šekspīra vērienam 0
Horeogrāfes Allas Sigalovas (Krievija) “Otello” ar Seržu Derošu (Grācas opera, Austrija) titullomā bija ļoti gaidīts jauniestudējums, jo vienmēr ir interesanti redzēt uz baleta skatuves patiesi labu dramaturģiju un labu mūziku (izmantoti J. S. Baha, J. Ksenaka un A. Terterjana skaņdarbi). Tomēr iestudējums izdevies visai pretrunīgi vērtējams.
Alla Sigalova iestudējuma centrā novieto Otello un Dezdemonas attiecības, mazliet sāņus atstājot Jago tēlu un maz izvēršot ļaunuma un naida anatomijas pētīšanu. Protams, var saprast šādu izvēli, jo horeogrāfes izejas punkts, veidojot baleta materiālu, bija Seržs Derošs, kurš īpaši piemērots Otello lomai un nekādi nav iedomājams kā Jago. Baletmeistare par Jago greizsirdības iemeslu padarījusi nevis skaudību par Otello kā spoža karavadoņa izvirzīšanos, bet gan Otello tiešā un ļoti intīmā nozīmē. Izrādes vispārējā noskaņa nenovēršami virzās uz traģisko finālu, taču tai kopumā pietrūkst diženuma, ko es personīgi vēlētos redzēt Šekspīra interpretācijā uz skatuves.
Tomēr izrādei nevar noliegt jutekliskumu un mākslinieciskumu, dekoratīvas ansambļa dejas un duetus, veiksmīgi pretstatītus trausla sievišķīguma un skarba, brīžiem vardarbīga vīrišķīguma simbolus. Taču šie izrādes gaitā sekmīgi izturētie pretstati diemžēl tiek zaudēti finālā. Fināla aina, kad Otello ierodas pie Dezdemonas un sevi arvien vairāk “uzkurbulē”, grūsta gultas un dzenas viņai pakaļ, lai beigās neprātā sāktu raut aiz matiem un spārdīt, un sist, līdz beidzot, nevaldot pār sevi, brutāli nožņaugtu, noskaņā spēcīgi atšķiras no pārējās baleta darbības un atgādina parastu kriminālās informācijas sižetu TV.
Epilogs ar pusnosmakušo Jago, kas uz grīdas savijies kopā ar mirušajiem Otello un Dezdemonu, neraisa līdzjūtību, par katarsi pat nerunājot, drīzāk rada vēlmi izbrīnā saraukt uzacis vai valdīt smieklus, jo šī epizode jau vairs neierakstās ne Šekspīra drāmā, ne baleta atmosfērā.
Allas Sigalovas horeogrāfijā dominē plastika un pozu kombinācijas nevis deja, kā to atceramies jau no viņas “Dzeltenā tango”. Ir kustības un žesti, ir stāsts, bet aiz tā visai maz jūt emocijas un neveidojas līdzpārdzīvojums. Baletmeistari maz interesējis baleta psiholoģiskais aspekts, tāpēc katrs izpildītājs savā lomā ielicis tik, cik prot un māk, un katrs sastāvs ir ne vien ļoti atšķirīgs, bet arī neviendabīgs. Aleksejs Avečkins uzsvaru licis uz psiholoģiskumu un aktierspēli, atainojot Otello pārdzīvojumus sejā, acīs un emocionālā pārdzīvojumā. Savukārt lomas plastiskais zīmējums viņam nepadodas ‒ tas izrādījies pārāk specifisks, jo paredzēts tieši Seržam Derošam, kurš izspēlē lomu plastiski, liekot akcentu uz vizuālo izpausmi. Patiesi izdevusies ir viņa saspēle ar Alises Prudānes Dezdemonu un Andra Pudāna Jago, tomēr pietrūkst viņa Otello rīcības iekšējās motivācijas, līdz ar to ap S. Derošu veidojas zināms emocionāls vakuums.
Alise Prudāne ir izvēlējusies Dezdemonas attēlojumu traģēdijas vērienā. Viņas Dezdemona jau diezgan ātri nojauš kādu liktenīgu notikumu virzību, tāpēc viņas sejā un izpildījumā nojaušama zināma nolemtība. Iļanas Puhovas Dezdemona brīžiem atgādina mazliet jukušu Aisedoru Dunkani, un šo iespaidu paspilgtina grieķiskā tipa kostīms. Šī Dezdemona ir bezgala naiva un uzticīga un līdz pēdējam neko sliktu neredz, nedzird un negrib zināt.
Saturiski visinteresantākais neapšaubāmi ir Jago tēls. Andris Pudāns ir ielicis lielu darbu, izstrādājot viņa žestus, pozas, skatienus. Aleksandrs Osadčijs pagaidām darbojas vairāk intuitīvi, taču loma izdevusies iespaidīga un emocionāla.
Andra Freiberga scenogrāfija ir neuzkrītoša un vismaz jumta deformācija otrajā cēlienā saskaņojas ar galvenā varoņa iekšējo deformāciju, tādējādi simboliski iesaistoties izrādes darbībā. Kristīnes Pasternakas kostīmi vairumā gadījumu ir izdevušies (grieķiskie sieviešu tērpi pirmajā cēlienā), bet ir arī mazāk veiksmīgi momenti (apakšveļas izmantojums, pat ja tā ir norāde uz gultas skatiem).
Uzziņa Baleta “Otello” vēstījuma pamatā ir Šekspīra klasiskais stāsts par Venēcijas mori, kas greizsirdības uzplūdā nogalina mīļoto. Tuvākās izrādes 15. un 17. novembrī. |
“Otello” pretrunīgās kaislības
Īpašā skatītāja krēslā aicināju aktrisi Baibu Indriksoni un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci.
Baiba Indriksone: “Alla Sigalova ir tik ārkārtīgi dramatiska, emocionāli izkāpināta, ka pie viņas jāpierod, taču viņa paņem savā varā. Kāda kustību fantāzija! Uz mūsu skatuves nebijis interesants rokraksts. Prieks, ka mūsu jaunie dejotāji to varēja tik brīnišķīgi atšifrēt un pieņemt. Lai šai izrādei ilgs mūžs!”
Māra Lāce: “Horeogrāfes rokraksta trakums šajā izrādē tā vien laužas uz āru, un mēs redzam visu to emociju milzīgo spektru, ko Sigalova te gribējusi ielikt. Pēc šīs izrādes man ļoti gribas redzēt otru sastāvu. Mani ļoti interesē, kāds Otello lomā varētu būt Aleksejs Avečkins, kas ir pavisam citas mentalitātes un arī citu izjūtu mākslinieks. Man patika scenogrāfiskais risinājums (Andris Freibergs).”
(Sagatavojusi Vita Krauja)
