Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. maijs, 2012
Drukāt

RECENZIJA: “Parīzes Dievmātes katedrāle”

pardiev_gunaars_janaitis_5

Jau ar pašiem pirmajiem mūzikas akordiem Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera operas “Parīzes Dievmātes katedrāle” teātra versijā Nacionālajā teātrī top skaidrs – tas ir notikums. Kad aizveras priekškars pēc saviļņojošā Kvazimodo beigu dziedājuma, šo atziņu apstiprina skatītāju zāles vētraina atsaucība.

 

Iestudējuma sagatavošanā režisores Indras Rogas vadībā strādājusi iespaidīga teātra un mūzikas profesionāļu kopa, lai izrādes koptēlā vienlīdz spēcīgi saliedētos muzikālā materiāla skanējums, vizuālais elements un aktieriskais potenciāls. Un šis radošo spēku ieguldījums summējies enerģētiski spēcīgi uzlādētā skatuves darbā. Izrāde par mīlestību, kurai nav ļauts uzplaukt apkārtējās sabiedrības ļaunuma, aizspriedumu un varaskāres iespaidā, visu trīs cēlienu garumā saglabā spraigu, pulsējošu ritmu un sižeta intrigu. Kaut arī stāsts par zvaniķa Kvazimodo un ielas dejotājas Esmeraldas gaitām, pieļauju, daudziem skatītājiem ir pazīstams no Viktora Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle”, no filmām, arī no Liepiņa – Dimitera muzikālā darba pirmiestudējuma Latvijas Nacionālajā operā.

Nacionālā teātra jaunā izrāde uzrunā ar vērienīgu inscenējumu, kurā scenogrāfa Reiņa Suhanova uzbūvētajā “katedrālē” iespaidīgi izspēlējas kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones tērpu pa-
rāde. Pelēcīgi drūmais pa-mattonis tiek atdzīvināts ar atsevišķiem krāsu akcentiem, radot baisu noskaņu un priekšstatu par vidi, kurā sadzīvo dažnedažādi kon-trasti, jo arī abi galvenie va-
roņi Kvazimodo un Esmeralda iemieso skaistā un neglītā pretstatu.

 

Taču izrādē par galveno tēlu izvēršas tieši pūlis, daudzgalvainais spēks, kas apzināti vai neapzināti vada notikumu gaitu. Indrai Rogai izdevies uzburt baisas, noslēpumainas atmosfēras klātbūtni, radīt vidi, kurā galvenajiem varoņiem briesmas draud no katra tumšā kakta, skrandās vai greznā tērpā ģērbta pūļa personāža.

 

Pūļa raksturojumā nav taupīta nedz izdoma, nedz horeogrāfes Ingas Raudingas pūles. Un Nacionālā teātra aktieri tik atdevīgi nododas pūļa atveidošanai, ka īpaša atzinība pienākas tām personībām, kas sevi ar azartu iekausē šai pūlī – piemēram, Indrai Burkovskai, Daigai Gaismiņai, Uldim Anžem, Ģirtam Jakovļevam, Jānim Skanim un it visiem citiem. Šajā ziņā izrāde ir pat unikāla – masu skatos un korī pašaizliedzīgi darbojas citkārt galveno lomu aktieri.

No lomu tēlotājiem dziļi un spēcīgi uzrunā Marijas Bērziņas iemiesotais Gudulas dzīves stāsts, kurā mērķtiecīgi atklāta visai plaša sievietes pārdzīvojuma amplitūda un valdzina izkoptais vokālais sniegums.

Jura Jopes Kvazimodo
pārliecina kā vokāli, tā ak-
tieriski. Viņa varoņa neno-liedzama priekšrocība ir prasme iekšējo pārdzīvojumu atklāt nepārtrauktā darbī-bā un attīstībā, turklāt dzie-dājumā izpaust plašu un skaistu dvēseli. Diemžēl izrādes gaitā šis Kvazimodo, tāpat kā vairāki citi varoņi, spiesti atklāties paši par sevi, tie eksistē kā «vientuļas salas», jo pietrūkst lomā vēlamo partnerattiecību. Izrādes nopietnākā problēma, manuprāt, ir Esmeraldas tēls.

 

Pat ne tik daudz Beātes Zviedres kopumā bālās skatuves eksistences dēļ, cik viņai iestudējumā veltītās uzmanības un ierādītās vietas dēļ. Varone, kam pēc būtības jābūt kontrastā ar apkārtējo pelēcību un ikdienību, pilnīgi pazūd pūlī.

 

Grūti pamanīt Esmeraldas pirmo parādīšanos, ko pēc situācijas tā gaida visi klātesošie, kas aicina viņu dejot. Gan kostīma, gan pašas dejas (dažu neizteiksmīgu kustību), gan vēl citu neizdevīgu mizanscēnu dēļ grūti uztvert trauslo ielas dejotāju kā brīnumu, kas priecē visu acis un raisa dažādas izjūtas un jūtas. Bet muzikāli un sižetiski tik nozīmīgais divskats ar Kvazimodo zvaniķa iekoptajā ziedu dārzā norisinās aiz dekoratīvā režģa kā būrī, kurā ne tikai grūti uztvert tēlojuma nianses, bet pat skaidri saskatīt, kas ar varoņiem notiek.

Arī Gundara Grasberga Klods Frolo eksistē pats par sevi, šajā gadījumā, iespējams, meklējamas precīzākas pārdzīvojuma izpausmes. Bet varbūt pēc iespaidīgās un sarežģītās Voiceka lomas aktierim kādu brīdi vajadzīga pauze, lai panāktu pilnīgi atšķirīgu pārtapšanu un atšķirīgus izteiksmes līdzekļus.

Savukārt Kristiāna Kareļina un Kaspara Dumbura aizrautīgā darbošanās Grenguāra un Klopēna lomās uzrāda ne tikai izkoptas muzikālās dotības, bet arī labu iekļaušanos ansamblī.

Opera dramatiskā teātrī skan vareni, jubilāra Zigmara Liepiņa devums ir iedzīvināts grandiozi un apliecināts kopumā veiksmīgi. Taču mīlestības spēka apliecinājums varēja būt teatrāli iespaidīgāks.

 

Vērtējums

Režija4

Aktiermāksla 4

Scenogrāfija 4

Horeogrāfija4

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+