Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
26. jūlijs, 2012
Drukāt

RECENZIJA: “Teic, kur zeme skaistākā…”

ReklāmfotoReklāmfoto

Tā, pārfrāzējot komiķes Jolandas Suvorovas dziedātās dziesmas vārdus, varētu teikt par jaunāko, viņnedēļ pirmizrādi piedzīvojušo “Muzikālā teātra 7” vasaras iestudējumu – muzikālu pasaku “Teic, kur zeme skaistākā…”.

 

Talantīgā aktiera un režisora Voldemāra Šoriņa veidotie vasaras brīvdabas uzvedumi jāpieņem tādi, kādi tie ir. Nedaudz naivi, nepretenciozi, vienkārši un sirsnīgi. Šoreiz tā ir pasaka, kuru pēc latviešu tautas pasaku motīviem sacerējis iestudējuma režisors Voldemārs Šoriņš. Kā jau pasakā te ir daudz fantastisku tēlu – karalis, princese, pūķis un rūķis, ļaunie un viltīgie, labie un taisnīgie tēli. Voldemāru Šoriņu pēdējo divu gadu brīvdabas uzvedumos ieinteresējusi glābšanas ideja. Pagājušajā gadā viņš centās no izpārdošanas paglābt kādu Latvijas zemes daļu – Grēku kalnu. Šoreiz pasakā “Teic, kur zeme skaistākā…” scenārija autors un režisors iecerējis glābt visu valsti. Glābt no kāda ārēja pūķa, kas visu laiku draudīgi elš pie valsts robežām, un vienlaikus glābt arī no pašmāju viltīgiem un savtīgiem ministriem, no nevarīgiem, gļēviem karaļiem, no neuzņēmīgas tautas. Interesanti, ka iecerētais valsts glābējs beigās izrādās dārznieks un vienlaikus stabulētājs. Tātad – varbūt mākslinieks? Cēls nodoms, kas ietērpts vieglā, sarkastiskā formā, ļauj pasmaidīt par šiem centieniem.

Pasmaidīt mudina jau scenogrāfa Jāņa Jansona veidotā brīvdabas skatuves uzbūve, kuras augšējā daļā uzstādīti vairāki dažādās pozās sēdoši un stāvoši bronzas krāsas “karaļi”.

 

Voldemāra Šoriņa piedāvātais literārais materiāls nepretendē uz nozīmīgām dramaturģiskām kvalitātēm. Tas ir vienkāršs un naivs, taču tajā ir daudz vietas aktieru improvizācijai. Un Latvijas teātru aktieri, kuri gadu no gada šajos uzvedumos piedalās, ar lielu aizrautību un patiku improvizē.

 

Ar baudu var vērot, kā viltīgā un mantkārīgā Ministra tēlā improvizē Zigurds Neimanis. Aktieris atrod daudz asprātīgu nianšu attiecībās gan ar Jura Kalniņa slinko un muļķīgo Karali, gan ar citiem tēliem. Īpaši interesanti šķiet Zigurda Neimaņa un Jura Kalniņa dialogi, jo tajos jaušama abu talantīgo aktieru ironiskā attieksme pret tēliem un visu notiekošo. Zigurds Neimanis vairākkārt paironizē arī par savu televīzijā bieži reklamēto kosmodisku. Juris Kalniņš, improvizējot Karaļa lomā, apspēlē uz skatuves gadījušos reālu ķibeli – invalīdu ratiņu riepas saplīšanu.

Atraktīvi un aizrautīgi galvenā pūtēja narkomāna lomā iejūtas Mārtiņš Brūveris. Karaļa āksta loma uzticēta horeogrāfam Albertam Kivleniekam, kurš veiksmīgi darbojas kā aktieris, bet šoreiz ne tik veiksmīgi kā uzveduma horeogrāfs. Oranžā kora un arī aktieru izpildītās dejas būtu gribējies redzēt interesantākas un atraisītākas.

Pozitīvajiem varoņiem – Maijas Doveikas Princesei, Andra Ērgļa Dārzniekam, arī Akvelīnas Līvmanes Galma dāmai – ir it kā mazāk vietas asprātīgām improvizācijām. Taču aktieri spēj izmantot arī visai pieticīgās iespējas un katru epizodi veido kā mazu odziņu. Tā Maijas Doveikas Princese dzīvespriecīgi rotaļājas gan ar Andra Ērgļa Dārznieku, kurš viņai neapšaubāmi no pirmā satikšanās mirkļa iepaticies, gan ar Zigurda Neimaņa viltīgo Ministru. No aktrises staro sirsnīgums un spēles prieks. Viņa, šķiet, ir maza, kaprīza meitene, kurai patīk dauzīties un izklaidēties, bet kura reizēm tomēr iedomājas arī par valsts nedienām un karaļa trūkumiem. Akvelīnas Līvmanes varone, asprātīgi komentējot savas sarežģītās attiecības ar Karali, kā viegli slēptu parodiju izpilda populāro dziesmu “Par visu maksāju es dārgi”.

Lieka un pasakā svešāda šķita Ievas Sutugovas izpildītā dziesma “Teic, kur zeme skaistākā”. Ir saprotama režisora vēlme atrast kādu attaisnojumu jaukajam un labskanīgajam uzveduma nosaukumam.

 

Jaunā dziedātāja dziesmu labi izpilda, tomēr meitenes epizodiskā parādīšanās uz skatuves, kā arī dziesmas fragmentu atskaņošana aizskatuvē rada vairākus jautājumus. Vai tā būtu ideālās tautas pārstāve, kas ārpus murgainās “pasakas – dzīves” atgādina mums par kaut ko skaistu un nereālu? Vai arī viņa vienkārši grib nodziedāt populāru dziesmu?

 

Kā iepriekšējā gadā, ļaunos spēkus, kuri gan nemaz tik ļauni nav, drīzāk muļķīgi, spēlē kolorītā komiķe Jolanda Suvorova. Pagājušajā gadā “Grēku kalna dīvaiņos” viņa bija mantkārīgā un negodīgā pircēja, kas no labticīgajiem latviešiem gribēja nopirkt viņu nacionālo svētumu – Grēku kalnu. Šoreiz Jolandai Suvorovai uzticēta viena no ļaunā pūķa divām galvām. Ko grib pūķis? Nu, protams, atrast stabuli, to cilvēku, kas prot to spēlēt, un tādējādi pakļaut valsti savai ietekmei. Jo, atskanot stabulei, tāpat kā “Sprīdītī”, ļaunie tēli sāk dejot un kļūst nekaitīgi. Tā tas notiek arī šajā pasakā – Andra Ērgļa Dārznieks stabulē, un visi pūķi, arī viltīgais, ļaunais Ministrs aizdejo prom no skatuves. Tauta jeb Oranžais koris uz skatuves līksmi gavilē, pateicīgie skatītāji, kājās stāvot, aplaudē.

Jāpiezīmē, ka uzveduma reklāmā Voldemāra Šoriņa apsolītais labais laiks pirmizrādes vakarā Saulkrastos bija, toties neieraudzīju Valtera Krauzes solīto špagatu un tiltiņu. Bet varbūt biju pārāk aizņemta ar Zigurda Neimaņa burvīgajām improvizācijām? Katrā gadījumā tas bija jauks, patīkams vakars labā kompānijā.

 

Vērtējums

Režija3

Scenogrāfija 4

Aktiermāksla 4

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+