Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. jūnijs, 2012
Drukāt

RECENZIJA: Valmieras teātra izrāde “Līgava bez pūra”

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Sens notikums klasiskā stilā – vēsta Valmieras teātra izrādes “Līgava bez pūra” programmiņa. Lietojot apzīmējumu “sens notikums”, režisors Oļģerts Kroders, protams, mazliet koķetē. Lai cik senā pagātnē sniegtos paša Meistara dzīves pieredze, par seniem notikumiem viņa teātris nekad nav vēstījis pat tad, ja reālais lugas darbības laiks rit pirms daudziem simtiem gadu.

 

Kroders izcili māk pavērst klasisko sižetu jēgu mūsdienu virzienā, vienalga, vai tas būtu Dostojevska “Idiots”, Raiņa “Pūt, vējiņi!” vai Šekspīra “Karalis Līrs”. Turklāt Kroders neslinko – sak, klasikā aktualitāte vienmēr atradīsies! Režisors šodienas jēgu no klasikas parasti izvirpina gan prātīgi, gan asprātīgi, gan gaumīgi.

Krodera jaunākajā “Līgavā bez pūra” nauda patiesi nosaka visu. To vēsta jau 19. gadsimtā tapušais Aleksandra Ostrovska teksts, taču Valmieras teātra versijā mīlestības ir daudz mazāk, nekā to, iespējams, iecerējis lugas autors, lai neteiktu, ka mīlestības nav nemaz. Pēc naudas vai citiem labumiem, kas neizbēgami atkarīgi no finansiālajām iespējām, tiecas visi. Šī apsēstība piemīt ne tikai Agra Māsēna cienījamajam izvirtulim Knurovam un Krišjāņa Salmiņa švītīgajam veikalniekam Voževatovam, bet uzspēlēti nevērīgā veidā arī vīrišķīgajam Mārtiņa Lūša Paratovam, Daces Eversas māmiņai Ogudalovai, kura teicami rada provinces pilsētas kādreizējās skaistules, tagad – pēc bagātības smieklīgi tīkojošas atraitnes tēlu, un Aigara Apiņa Karandiševam – iestudējuma aktieriskajai veiksmei, kura atveidotais varonis šajā interpretācijā ir nožēlojams un tikai mazliet aizkustinošs, pašcieņu zaudējis un nepatīkams tips pretstatā tradicionālajai versijai, kas, visticamāk, iesakņojusies padomju laikā par Karandiševa likteni kā sirdi plosošu mazā cilvēka drāmu.

Naudas kāre šajā iestudējumā piemīt pat Ievas Puķes Larisai, kuras meitenīgi starojošā seja, ar kādu viņa lūkojas gan uz līgavaini Karandiševu, gan provinces bagātniekiem, šķiet, ir tikai maska pietiekami lielai un skarbai dzīves pieredzei un gudrībai izdzīvošanas mākslā. Šī Larisa grib mīlēt un tikt mīlēta, taču līdz galam patiesi un nesavtīgi to nespēj pat viņa. Nauda šajā iestudējumā darbojas kā vienīgais līdzeklis un vienīgais ierocis savas taisnības izcīnīšanai.

 

Velkot paralēles ar mūsdienām, jāaizdomājas ne tikai par sabiedrības sociālo kārtību, uz ko pamatā attiecas lugas notikumi, bet arī par nozīmību, kāda tiek piešķirta naudai, jo nereti tā vairs nav tikai dienišķo vajadzību apmierināšanas līdzeklis, bet kļūst arī par vienīgo iedvesmas avotu.

 

Ja nav naudas, tad nav arī ideju – ne māksliniecisku, ne juteklisku, ne nacionālu. Tādā absurdā šobrīd iegrimusi liela, šo to dzīvē pārpratusi sabiedrības daļa. Arī par to ir izrāde!

Taču Krodera iestudējumiem piemīt arī kāda nelaime – viņš, šķiet, nav režisors, kurš izrādes tapšanas laikā kā apsvilis dzenā aktierus, strīdas ar scenogrāfu, komandē kostīmu mākslinieci un ir gatavs visu teātri padarīt par elli tāpēc, lai uzvedums taptu nostrādāts līdz perfekcijai. Ja mazliet pietrūkst materiālo resursu, ja daļa tēlotāju nav pašas augstākās raudzes mākslinieki un galu galā – ja gluži vienkārši pietrūkst laika un spēka, tad Krodera režijā diemžēl var tapt tas, kas izrādes programmā acīmredzot nosaukts par “klasisko stilu”, bet ko mazliet nepieklājīgākā vārdā varētu dēvēt par ārkārtīgi vecmodīgu teātri.

Zāles telpiskajā savdabībā iebūvētais gaišais, puscaurspīdīgais paviljons un Rāts-upītes zaļie džungļi aiz lielā loga, pateicoties īstiem putnu treļļiem un patīkamajai prožektoru un dabiskās gaismas saspēlei, liek noticēt, ka aiz zaļajiem koku puduriem patiešām ir nevis Valmieras tirgus, bet akmeņaina nogāze un plašā Volga (scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis). Tomēr dekorācijā, kurā darbību iespējams risināt vairākos plānos, diemžēl lielākoties tiek organizētas tikai neizteiksmīgas frontālas mizanscēnas un tiem aktieriem, kas, iespējams, vēl nemāk pietiekami egoistiski izkarot visizdevīgāko vietu telpā, savas ainas brīžiem jāpavada visai neveiklā situācijā, grozoties kā kādiem mājputniem uz vienu un otru pusi, lai sarunā aptvertu visus partnerus. Ilzes Vītoliņas kostīmi gan precīzi liecina par laikmetu, tomēr, šķiet, visai maz pastāsta par pašu varoņu raksturiem, tikai eleganti iekombinējas telpā. Un galu galā tik dekoratīvs izrādes fināls, kurā Karandiševs no pāris soļu attāluma izšauj uz Larisu, bet viņa, pieķērusi roku pie krūtīm, lēni mirst, pagūstot skaistā balsī izdvest vairākas romantiskas frāzes, mūsdienās vairs netiek spēlēts pat neticami mākslīgos operu uzvedumos. Žēl, ja interesantu interpretāciju nogalina nepiedodami vecmodīgs inscenējums.

 

Vērtējums

Režija 3

Aktierdarbi 3

Scenogrāfija 4

Kostīmi 3

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+