Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
5. februāris, 2013
Drukāt

RECENZIJA: “Venēcijas tirgotājs”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pirmie iespaidi par tikko kā pirmizrādi piedzīvojušo Aika Karapetjana iestudēto “Venēcijas tirgotāju” Nacionālajā teātrī (NT) – interesanti, bet arī pretrunīgi un nenobeigti.

 

Vispirms jāuzteic izrādes vizualitāte un noskaņa – Aigara Ozoliņa scenogrāfija, gaismu mākslinieka Igora Kapustina veikums (Venēcijas kanāla ūdens ņirboņa uz palaco kāpnēm, sveču dzīvā gaisma kroņlukturī), renesanses mūzika dzīvā izpildījumā. Patīk iestudējuma teatralitāte, kas mazliet atgādina Gaļinas Poliščukas 2006. gadā NT veidoto “Spītnieces savaldīšanu”.

Šeiloka un venēciešu tiesas prāvu var izvērst par nacionālās un reliģiskās domstarpībās balstītu konfliktu, divu kultūru, tradīciju sarežģīto līdzāspastāvēšanu, kur viena ir svešā minoritāte, kas uzdīgst no tīri cilvēciska aizvainojuma un pazemojuma. Nazītis, ar kuru Ulda Dumpja Šeiloks mizo ābolu savā pirmajā ainā, pie viena ironiski iedzeldams parāda lūdzējam, otrajā cēlienā izaudzis par milzu tuteni, kuru vecais tirgotājs gatavs triekt venēcieša miesā ar bargu drūmumu, lai tas sajūt sāpes tāpat kā viņam nācies. Zobs pret zobu – Vecās Derības bargumā Šeiloks gatavs sodīt venēcieti ne tikai par neatdoto parādu, bet simboliski – visu šo venēciešu sabiedrību.

Režisors iestudējuma cēlienus veidojis pēc kontrastu principa. Pirmajā dominē Venēcijas galma augstmaņu dzīve – vieglprātīga, bezatbildīga, bez principiem. Scenogrāfiski tā īstenota kā dzīve uz skatuves: atvērta, publiska. A. Ozoliņš radījis sarežģītu salokāmu kārbu, kas izlokās par skatuvīti ar daudziem priekškariem, no apakšas izbīdās tiltiņi, laivas, atritinās priekškarami audekli ar Venēcijas ainavām, “gobelēns” ar vienradzi un jaunavu, kārbas, šūpoles. Vizuāli interesanti, atjautīgi, krāšņi. Skaisti Kristīnes Pasternakas kostīmi renesanses stilā. Valda izteikts teatrālisms un komēdijas gaisotne. Vairāki tēli kariķēti (Jāņa Vimbas Basanio, Jāņa Āmaņa Lorenco, arī Ivara Kļavinska Gracanio) – baletiska gaita, komiskas parūkas, sievišķīgs grims, pārspīlēta žestikulācija. Bet nedaudz jau atklājas arī otrā pasaule: noslēgta, askētiska, tumšās, padrūmās krāsās. Salokāmā skatuvīte aizveras, pavēršas reversā – un tā jau ir Šeiloka vide, ebreju kvartāls Venēcijas nomalē. Konservatīvisms, noslēgtība, iekšupvērsta kultūra – logi ciet, emocijas apvaldītas, reālistisks spēles stils.

U. Dumpja tirgotājs Šeiloks netiecas “integrēties”. Un, skatoties uz švaukstīgajiem niekkalbjiem Basanio un Lorenco, viņu var saprast.

Tomēr, ja venēcieši tik tukši un vulgāri ir Šeiloka nevis režisora skatījumā, tad redzams arī, cik šis skatījums subjektīvs. Jo ar to pašu kārti viņš mēra arī Antonio (Normunds Laizāns), kas ir daudz sarežģītāks tēls. Tomēr liekas, ka režisors nav līdz galam atradis veidu, kā samērot kariķējuma devu. Viena varoņu grupa Antonio (Normunds Laizāns), Porcija (Madara Saldovere), Nerisa (Ieva Aniņa) pamesti zināmā nenoteiktībā: viņi nav kariķēti, saprāts un jūtas ir līdzsvarā, bet nav skaidrs, kas viņiem kopīgs ar tukšajiem Venēcijas sociālajiem taurenīšiem, viņu attiecībām nav loģiska izskaidrojuma.

Otrais cēliens – tiesas prāva – izceļas ar askētisku vizuālo risinājumu. Tam jāizskan kā disputam, argumentu konfrontācijām, jāatklāj Šeiloka sakāve un morāla iznīcināšana. Te vieta traģēdijas noskaņām. Bet liekas, ka pulveris jau izšauts pirmajā cēlienā. Tiesa norit strauji, aina, kurā tiesnesis gan finansiāli, gan garīgi iznīcina Šeiloku, liekot atteikties no reliģiskās pārliecības, nepakavējas pie Šeiloka iekšējā pārdzīvojuma, viņš fiksi un klusi nodabūts no skatuves, rafinētās venēciešu dāmas ātri nonāk pie rotaļīgas saskaņas ar infantilajiem preciniekiem, un priekškars aizveras vienlaikus ar apmulsumu: kā, un viss?! Vai nu pietrūcis iedvesmas vai laika, bet otrais cēliens ir racionāli “kaulains”, neapaug ar emociju miesu un dažkārt arī ar loģiku.

Komiskā puse gūst pārsvaru, līdz traģismam iestudējums tomēr neizaug. Šis nav arī iestudējums, kurā Šeiloks ir galvenais izrādes tēls. Režisors nerunā caur Šeiloku, drīzāk viņu var ieraudzīt Džesikas tēlā, kurai jāatrod sava vieta, sava pozīcija dzīvē.

Šeiloka meita Džesika (Madara Botmane) nepieņem tēva dzīvesveidu un uzskatus, nodod, apzog, aizbēg. Šeiloka audzināšana kļuvusi apspiedoša, personību ierobežojoša. Taču Džesika nepieder un neiederas arī venēciešu pasaulē. Izrādes finālā meitene uznāk ar trīsdaļīgu masku, asinīm notriepj seju, izmisīgi cenzdamās saprast savu identitāti, apzinādamās, ka tēva nāve ir daļēji viņas atbildība.

Iestudējumā 90% ir jaunākās paaudzes aktieri. Uldis Dumpis ar Šeiloku uz skatuves “uzved” citu paaudzi un mērogu. Pat tad, ja nepieņemama ir Šeiloka rīcība, nevar neredzēt, ka te uz pleciem ir mūžs, cits personības un pārliecības spēks. Viens Šeiloks svaru kausos vienāds ar pieciem venēciešiem. Tieši tāpēc ir sajūta, ka viņa balsij izrādē nav pietiekami ļauts izskanēt.

Aika Karapetjana iestudētās izrādes “Venēcijas tirgotājs” pamatā ir 1596. gadā sarakstītās Šekspīra traģikomēdijas vēl šobrīd aktuālais pamatmotīvs – nauda – cilvēkus ne tikai vieno, bet arī šķir. Ebreju augļotājs Šeiloks un kristiešu tirgotājs Antonio kā divi auni stāv uz laipas un nespēj padot ceļu viens otram. Taču pasaulē bez varas, naudas un paštaisnuma ir arī mīlestība.

Nākamās izrādes: 5., 6., 13., 22. un 24. februārī.

 

Viedokļi

Īpašā skatītāja krēslā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende un dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte.

Ž. Jaunzeme-Grende: “Man vēl un vēl neiziet no prāta 
izrādes bezvārdu izskaņas aina ar žīda Šeiloka meitas Džesikas traģisko izmisumu. Tas man liek domāt par lāstu spēku, par nodevību, par to, cik Viljams Šekspīrs ir mūsdienīgs. Izrāde mani ārkārtīgi saviļņoja.”

M. Zālīte: “Izrāde noteikti nav ikdienišķa, stāv pāri vidusmēra iestudējumiem, taču nav arī spilgts mākslas notikums. Es teātrī meklēju arī vārdos nepasakāmo. Bez tā jūtos vīlusies. Izrāde nav viendabīga. Lai arī cik labi spēlētu aktieri, pirmajā cēlienā uzveduma vēstījumu nevarēja nojaust. Brīžiem bija pat garlaicīgi. Turpretim otrajā cēlienā – jā, izcila tiesas aina ar darbību, attiecībām, labu scenogrāfisko risinājumu. Tas ir interesanti, ar kādu vieglumu režisors mēģina pacelt smagu tēmu, taču neiztur līdz galam stilistiski. Izrādes izskaņā nejutos dziļā mākslas iespaidā. Lai man piedod, bet šīs izjūtas nebija. 
No aktieru darbiem īpaši gribas izcelt Madaru Saldoveri. Viņai izcila loma gan Porcijas tēlā, gan viltus tiesneša lomā. Venēcijas Dodža lomā labs ir Jānis Skanis, Antonio baudāmi atveido Normunds Laizāns, bagātā ebreja Šeiloka lomā brīnišķīgs Uldis Dumpis. Māksliniekam uznākot uz skatuves, tūlīt jūtu biblisko ebreju ar visu viņa problemātiskumu un traģiku. Turpretī jaunie venēcieši līdzinās draiskuļiem no citas lugas, spēlē citā stilistikā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+