Kultūra

Sandra Vensko: Redaktors ir grāmatas sargs 11


Sandra Vensko
Sandra Vensko
Sandra Vensko

Reiz kāds mākslinieks uz tumša krāsu laukuma savā gleznā bija piemirsis uzgleznot iecerēto puķi. Mākslinieks neapmulsa – puķi ielika vāzē un nolika to gleznai priekšā.

Ar tekstu ir savādāk, drukāts vārds nav puķe, ko ielikt vai izmest no grāmatas, pārvietot kā komatu pareizajā vietā. Izlasot iepriekšējā “Kultūrzīmju” numurā (2. augustā) publicēto Gunas Rozes viedokli “Vīnu ar ūdeni nešķaida”, varu piekrist autorei par redaktora lomu grāmatas tapšanā. Katra grāmata ir kultūras produkts, un lasītājs var izvērtēt, pirkt to un patērēt vai arī nepirkt un nepatērēt. Tomēr ir kāda būtiska nianse, ko ignorēt būtu vienkārši muļķīgi. Manuskripts pirms drukas ir jāsakārto, jāizlabo tek­stuālas neveiklības un elementāras pareizrakstības kļūdas.

Protams, ja autoram grāmata ir viņa mūža sapnis, neviens nevar liegt drukāt un izplatīt paša radīto darbu. Pieļauju, ka Guna Roze runā par literāta nevērību pret savu darbu. Mazāk – par nesapratni no autora puses, sak’, kas par literāro vīnu un kāpēc uzrakstīti teksti vēl būtu jāfiltrē.

Demokrātijai ir savas blaknes un pozitīvās puses. Katrs var veidot savu pasauli pēc saviem uzskatiem, literāts literātam var aizrādīt vai arī paklusēt. Taču bieži vien autoriem pietrūkst spējas palūkoties uz sevi no malas. Daudziem iesācējiem literatūrā, vispār mākslā, nav sveša aizvainotības sajūta. Tāpēc redaktora pienākumus vislabāk uzticēt kādam no malas, jo autoram nāksies uzklausīt arī kritiku, un tas ir sāpīgi. Literāts vaino literātu, nevis vēlreiz pārstrādā uzrakstīto. Teksts nav gluži tas pats, kas cilvēciskās attiecības, taču kādam kritika šķiet aizvainojoša, plūst zemtek­sti, intrigas, bakstīšana ar pirkstu otra acī, bet pa to laiku teksts jau sen aizpeldējis otrajā plānā. Latvijā katrā novadā ir autori, kuri paši cenšas iekļūt apritē ārpus sava reģiona. Un teksts, kas der nelielā tējas pēcpusdienā, tiekoties ar klausītājiem, izrādās, citiem nemaz nešķiet interesants! No otras puses, autors mēdz būt pašpietiekams, un neviens, kā jau rakstīju, nevar liegt otram cilvēkam nodarboties ar to, ko viņš vēlas.

Literātu vidē nereti valda uzskats – zinu, protu, nemāci mani, nesvītro nost visskaistāko teikumu! Tādas izjūtas izdzīvojis vai katrs rakstošs cilvēks, jo radīšanas brīdī autors mīl savu darbu tik ļoti, ka dažreiz objektivitāte zūd. Taču radītais ir kā tikko dzimis bērns – auklējams un sargājams. Ir jēga šo bērnu arī izaudzināt par gudru cilvēku. Tāpēc redaktors nepieciešams ikvienam rakstošam cilvēkam, ikvienai grāmatai.

Redaktors nevar piespiest autoru pārrakstīt absolūti visu tekstu un nekad netērē enerģiju, radot darbu literāta vietā. Taču redaktors var norādīt, ko tekstā atstāt tādu, lai teksts rezonētu, paliktu atmiņā – rindu, kādu domu, ideju. Vārdu sakot, nereti redaktors ir grāmatas sargs.

Atgriežoties pie grāmatas bez redaktora, pēc manām domām, ne bez vainas ir tie izdevēji, kuri, aicinot autorus no Latvijas novadiem publicēties, apvienoties, veidot novadu, pilsētu kopkrājumus, neatbild par saturu un kvalitāti.

Būtiski ir strādāt komandā – rakstnieks –redaktors–korektors. Lasītāji jau būs sapratuši, ka runāju par Gunas Rozes tekstā pieminētajiem pašizdevējiem jeb samizdatiem, kuriem autors dažreiz gauži nerūp.

Loģiski rodas jautājums – kāpēc tādas grāmatas vispār vajadzīgas, ja šie izdevumi neiekļūst tirdzniecības tīklā, neseko atzinība vai kritika. Gadās kuriozi, kad autors radījis neskaitāmas grāmatas, izbraukājis vai visu Latviju, bet novada katalogos nekādu ziņu par viņu nav. Tātad arī menedžments ir svarīgs. Katram izdevumam un katrai precei taču ir vērtība!

Nekāda altruisma, domāju, šajā grāmatu pašizdošanas nodarbē nav. Grāmatas bez redaktora ir kultūras produkts, ko rada pats autors, un pats arī šo preci izplata. Tāpēc dažreiz meklēt vīnu, kur tā nemaz nav, ir vairāk nekā naivi. Un te grēko ne tikai samizdatieši. Ne velti Latvijā joprojām trūkst nopietnas diskusijas par grāmatām, tekstiem un to piedāvāšanu nesakoptā veidā – bez redaktora un korektora acs.

LA.lv