Foto no I. Grasmanes personīgā arhīva

Redzēja savām acīm
 0

“Man ir trīs dēli, visiem augstākā izglītība, bet viņi man saka: “Ko tu pārspīlē! Kā varēja ienākt istabā cilvēki un teikt, ka jābrauc prom?” Viņi nevar aptvert, ka mūsu civilizācijas laikmetā kaut ko tādu varēja darīt!” Ar šādiem vārdiem sarunu sāka “Latvijas Avīzes” lasītāja Ināra Grasmane, apciemodama mūs redakcijā. 


Reklāma
Reklāma

 

Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Kokteilis
VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu 26
Lasīt citas ziņas

Par komunistisko genocīdu jau daudz rakstīts, tomēr, viņasprāt, joprojām nepietiekami, ja jaunā paaudze atļaujas piekrist tēzei, ka vēsture jāliek mierā un jāsāk viss “no baltas lapas”. Tāpēc mūsu lasītāja izteica lūgumu pārpublicēt viņas tēva, mežkopja Nikolaja Priedīša atmiņu stāstu. “Es šo materiālu dabūju pagājušajā gadā pavisam nejauši. To man iedeva viens bijušais mežzinis no “Daugavas vanagiem”,” teic I. Grasmane.

Viņa pati ilgus gadus dzīvojusi un strādājusi Stradu mežniecībā – vietā, kas pieminēta rakstā, taču “man neviens par tādām lietām nestāstīja”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tēvs 1946. gadā emigrējis uz Vāciju, vēlāk uz ASV. Svešumā aktīvi publicējies. Atgriezties Latvijā nepaguva. Mūžībā aizgāja 1991. gadā.

Mamma savukārt aizgāja viņsaulē, kad Inārai bija septiņi gadi. Viņu uzaudzināja mammas māsa. Kad Latvija atguva neatkarību, Ināra sāka aktīvi vākt ziņas par savas dzimtas vēsturi. Tā nu uzgājusi dažādus materiālus par meža darbinieku likteņiem. Īpaši palīdzējis Juris Matīss, kurš šobrīd sagatavo piemiņas grāmatu aizgājušajiem meža darbiniekiem, tajā skaitā trimdiniekiem.

Kad sazinos ar Juri Matīsu, viņš atklāj, ka I. Grasmane ir viena no cītīgākajām palīdzēm – reportierēm grāmatas tapšanā. Tās līdzautori ir arī Vilis Krūmiņš, Aija Zviedre, Tālivaldis Krūze un citi.

 

“Trīs gadu laikā jau savāktas ziņas par 500 mežziņiem. Iespējams, nākamgad grāmatu izdosim, ja dabūsim finansējumu,” teic J. Matīss. “Meža darbinieki tika gan izsūtīti, gan krita karā. Tas, ka mēs šāvām krieviem mugurā, ir fakts, bet uzskatu, ka tā bija dabiska tautas reakcija,” teic 83 gadus vecais J. Matīss.

 

N. Priedīša raksts, kā arī citas publikācijas no ASV izdotā mēnešraksta “Daugavas Vanagi” šovasar tiek digitalizētas Nacionālajā bibliotēkā, tādēļ drīzumā būs pieejamas ikvienam interesentam – ziņo “Daugavas vanagu” pārstāvis Indulis Bērziņš.

 

 

Aculiecinieka atmiņas

Pārpublicēts N.Priedīša raksts: ”Atmiņas par 1941.gada Ostroviešu nometni”, publicēts ASV 1969.gadā mēnešrakstā ”Daugavas Vanagi”.

1940.gada vasarā krievi Latvijas armiju izformēja. Tā laika Latvijas armijas ģen. R. Kļaviņš bija lūdzis krievu valdību atstāt latviešu karavīrus lielākā vienībā vienkopus, ko tad ietilpinātu sarkanarmijā. Maskava piekritusi. Dots rīkojums izveidot no Latvijas armijas atsevišķu strēlnieku teritoriālo korpusu, ietilpinot tur ap 8000 vīru — apmēram pusi no Latvijas miera laika armijas. Vidzemes un Kurzemes divīzijas pārdēvēja par 181., bet Latgales un Zemgales divīzijas pārdēvēja par 183.strēlnieku divīziju. Korpusā ieskaitīja arī četrus artilērijas pulkus, sapieru un jātnieku pulkus un autotanku brigādi. Pārējās, sīkākās vienības, likvidēja. Kaut gan komandieru posteņos iecēla latviešus, visi komandieru palīgi bija krievi, tāpat visi politiskie komisāri, kuri arī deva visus rīkojumus un pavēles.
1941.gada pavasarī korpusam bija dots rīkojums iziet vasaras nometnēs. Uz Litenes nometni aizgāja Teritoriālā korpusa štābs, sakaru un sapieru bataljoni un 183.divīzija, uz Ostroviešu nometni — 181.divīzija un 613.artilerijas pulks. Abas nometnes nebija pārāk tālu viena no otras, gaisa līnijā ap 25 – 30 kilometru.

Reklāma
Reklāma

Kādā 1941. g. pavasara dienā pie Gulbenes virsmežniecības mājas, kur tai laikā darbojos kā mežzinis, apstājās grupa latviešu karavīru virsnieki, instruktori un kareivji. Daļa bija man pazīstama, no bijušā Sapieru pulka, kur kādreiz veicu obligāto kara dienestu. Viņi bija ceļā uz Ezernieku apgaitas ‘’Krievu kalna’’ silu nolūkā ierīkot karavīru vasaras nometni, tā saucamo Ostroviešu nometni, jo vieta atradās Vecgulbenes pagasta Ostroviešu māju tuvumā, apm. 14 km no Gulbenes, aiz Pededzes upes. Darbi ritēja ātrā tempā un pēc mēneša nometne bija sagatavota, ar daudz ēkām, barakām, noliktavām vai nu no dēļiem, finieriem vai baļķiem. Dažas noliktavas bija iebūvētas zemē. Tā kā nometnes rajonam cauri gāja Gulbenes- Rēzeknes ceļš, ierīkoja šim ceļa posmam apkārtceļu pa labi no Padedzes upes, sākot no Ostroviešiem, caur Zviedriem līdz Vanagiem. Slapjākajās vietās to pat noklāja ar apaļiem baļķiem.

1941.gada 10.jūnijā lielceļš no Gulbenes unz Ostroviešiem bija pilns karavīriem, pajūgiem, lielgabaliem. Tie plūda uz nometni. Otrā dienā man vajadzēja apmeklēt Ezernieku apgaitu. Braucot uz divriteņa, nebiju ievērojis brīdinošo uzrakstu šaipus Padedzes, atjēdzos tikai, kad izdzirdu sargposteņa skaļo saucienu ”Stoi, budu streļatj!” un ieraudzīju manā virzienā mērķētu šauteni. Mani sakari ar Ezernieku apgaitu bija pārtraukti, izņemot pa tālruni. Mežsarga dzīves vieta atradās tuvu aiz nometnes un tam izdeva speciālu atļauju caurlaidi. Internā tālrunņa līnija starp mežniecību un sešiem apgaitu mežsargiem bija vēl kārtībā. Posmā no Ostroviešiem līdz Stradiem tā bija pievienota galvenajiem telefona stabiem un gāja paralēli galvenajiem vadiem. Sarunas inducējās internās līnijas vados un tā šad un tad varēja noklausīties, ko krievi runā ar savu priekšniecību. Protams, nekādas slepenas ziņas nedzirdēju, jo tās jau pa tālruni nerunāja. Kādreiz bija jādzird lamu vārdi par latviešu virsniekiem. Liekas, ka nometnē bija arī atsevišķas krievu vienības.

14.jūnijā ap pulksten 8 no rīta gar mežniecību Gulbenes virzienā aizbrauca 3 smagās automašīnas pilnas ar virsniekiem. Kāds virsnieks izmeta zīmīti kaimiņu Stradu mājas dārzā, kur bija apmetusies viņa sieva. Zīmītē bija rakstīts ”Mēs nojaušam, ka mūs aizved uz neatgriešanos.” Nometnē no rīta sapulcināti virsnieki un izsaukti vairāku vārdi (mazāk par 100,  bet Litenē — 120), kuriem ‘’jābrauc uz lauka apmācībām’’, pārējiem būšot citreiz. Ieroči neesot jāņem līdz tikai apvidus kartes.

Sliktā omā sēdos uz divriteņa un braucu uz Gulbeni. Ap 4 km no Gulbenes, kādus 200 metrus no ceļa ir neliels mežiņš ar klaju laukumu vidū. Visapkārt mežiņam apbruņoti krievu karavīri bija novietojušies grāvjos, vai sēdēja uz tīruma. Tāpat grupās tie uzturējās uz ceļa. Nokāpu no divriteņa lai vērotu, kas notiek, bet krievi man pavēlēja tūliņ pazust. Turpināju ceļu uz Gulbeni.

Izrādījās, ka automašīnas ar virsniekiem bija iebraukušas mežiņa klajumā, kur tos sagaidījuši krievi. Pavēlēts izkāpt. Tad viens no augstākajiem krievu virsniekiem uzsaucis ‘’Ruki v verch!’’ Šai brīdī divi latviešu virsnieki (viens no tiem vltn. Ozoliņš) šāvuši uz krieviem. Nošauts galvenais poļitruks, bet arī abi šāvēji nonāvēti. Latviešu virsniekiem sasietas rokas uz muguras un tie sasēdināti jau sagatavotās automašīnās pa 3 rindā ar muguru pret šofera būdu. Pārējā auto daļā novietota bruņota sardze.

Gulbenē, Ostroviešu ceļa galā, kopā ar daudz citiem gaidīju, kas būs tālāk. Sāka parādīties mašīnas ar apcietinātajiem. Primajā mašīnā pazinu bijušā Sapieru pulka pltn. Kaņepkalniņu un Pērkoni. Bruņoti krievi un šķībacainie, pret viņiem vērstām, durkļotām šautenēm un mašīnpistolēm, sēdēja pretī. Tos aizveda uz Gulbenes staciju un sadzina aizrestotos preču vagonos, kuru toreiz stacijā bija garas rindas. Šī diena Latvijā bija šausmu un vaimanu pilna. Nepārtraukti plūda stacijā smagās mašīnas ar arestētiem patriotiem un viņu ģimenēm. Vagoni ar virsniekiem bija aizsūtīti prom tai pašā dienā, bet civiliedzīvotāju vagoni kavējās Gulbenē 2 un 3 dienas.

Pievakarē ar pūlēm un bailēm izdevās piekļūt pie vagona, kurā atradās mans priekšnieks- virsmežzinis Oskars Niedra, un teikt tam ardievas. Caur loga režģiem iemetu viņam dažus sagatavotus pārtikas produktus. Pēdējo reizi redzēju arī citu pazīstamo sejas. No kāda tālāka vagona loga Niedras kundze sauca man, lai atnesot kādus ārstniecības līdzekļus viņas meitiņai, bet, diemžēl, to neizdevās izdarīt, jo nākošā dienā bija jābrauc uz Rīgu dienesta darīšanās. Tad viņus aizveda pretī ciešanām un nāvei.

Vēlāk (otrā dienā) pārmeklējot mežiņu, kur notika virsnieku apcietināšana, nekādas pēdas par šo notikumu neatrada. Līķi bija aizvesti.
Nākošās dienās daudz latviešu karavīru no nometnes dezertēja un slēpās mežos, kur izveidojās diezgan lielas partizānu grupas, sevišķi Gulbenes apkārtnē.

1941. g. 22.jūnijā sākās vācu-krievu karš. Vācieši ieņēma Rīgu 1.jūlijā un 3.jūlijā iejoņoja Gulbenē. Še nelielā apšaudīšās laikā krita pārdesmit krievu. Daži no tiem gulēja vairākas dienas slimnīcas parkā. Ostroviešu nometni karaspēks atstāja tikai 2. jūlijā. Braucu tai laikā no Gulbenes uz mežniecību, ceļš bija aizņemts ar karaspēku, tā ka lielāku gabalu bija jāiet gar ceļmalu pa tīrumu. Nometnē pacēlās tumši dūmu mākoņi, tā bija aizdedzināta. Domāju, ka atejošo karaspēku drīz vien panāca ātrās vācu vienības.

3.jūlijā no rīta kāda Gulbenes čekistu grupa ar smago auto brauca uz nometni. Atceļā pie ostroviešiem partizāni no meža tos apšaudīja, sašāva mašīnu un nāvīgi ievainoja šoferi. Braucēji, izklīduši retā ķēdē pa laukiem, kājām soļoja uz Gulbeni, kur tai laikā jau bija vācieši.
Cilvēki, kas bija slēpušies mežos kopā ar partizāniem, atgriežās dzīves vietās. Būdams Gulbenē, nākošā dienā piēc vācu ienākšanas tādu grupu ar Latvijas karogu redzēju ienākam pilsētā.

Svētdien, 7.jūlijā, tuvākajiem pagasta iedzīvotājiem bija izziņots ierasties pārmeklēt nometni un apkārtējo mežu, jo bija aizdomas, ka krievi dažus latviešu karavīrus nošāvuši. Pārmeklēšanā piedalījos arī es ar visiem mežsargiem. Atradām 14 sekli aprakstus līķus, to vidū bija Liepājas pulka kpt. Ozolu, vltn. Luci, instruktorus un arī kareivjus, kuru vārdus neatceros. Dažu vārdi palika nezināmi, jo nebija nekādu norādījumu. 13 bija aprakti kopā kādā tranšeju grāvī, cietuma žoga (dzeloņstieplēm iežogots laukums ar būdu vidū) tuvumā, bet vrtn. Lucis tālāk atsevišķi, kopā ar asiņainu gultas maisu. Kpt. Ozolam mēteļa apkakle bija uzcelta, citi bija bez mēteļiem. Vienam kareivim galva bija zilimelna un ļoti satūkusi, bez šāviena rētas, acīm redzot, tas bija nosists. Ozola mēteļa kabatā atradām telegrammu ar pavēli ierasties nekavējoties nometnē, jo viņš bijis atvaļinājumā Kurzemē. Dienesta biedri viņu mēģinājuši no braukšanas atrunāt, lai paliekot un slēpjoties, bet viņš kā īsts karavīrs tomēr paklausījis priekšniecības rīkojumam un atgriezies. Slepkavošana, liekas, bija notikusi starp 30.jūniju un 1.jūliju, lietainā naktī.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.