Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. aprīlis, 2012
Drukāt

Redzot «voicekus» Rīgas ielās
. Saruna ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu


serebrenikovs2_km_9

Nacionālā teātra gada labākās izrādes “Mirušās dvēseles” režisors Kirils Serebreņņikovs atgriežas Latvijā – šoreiz ar 19. gadsimta tīrradņa – vācu dramaturga Georga Bīhnera – lugu “Voiceks”, kas pirmizrādi piedzīvos 10. aprīlī. Traģiskais mīlas stāsts Šekspīra garā iedvesmojis daudzus pasaules režisorus un pat komponistu Albanu Bergu operai un Tomu Veitu mūziklam.

 

Latvijā “Voiceks” iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī 1994. gadā ar Ivaru Stoninu titullomā.

Voiceks ir trūcīgs karavīrs, kas bezgalīgi mīl savu Mariju. Kamēr viņš sitas pa dzīvi kā prazdams un pakļaujas dažādiem Kapteiņa un Ārsta izdomāties pazemojumiem un eksperimentiem, Marija ieskatās kādā, kuru dzīve tik ļoti nepārbauda.

Kirils Serebreņņikovs ir viens no pazīstamākajiem Krievijas kino un teātra režisoriem, strādā Maskavas Dailes teātrī (MHT), bet izrādes iestudējis arī Eiropas teātros un Amerikā.

 

– Krievija ir plaša valsts, no kurienes nākat jūs un cik dziļas ir saknes radošajā pasaulē?

K. Serebreņņikovs: – Krievijas dienvidos ir pilsēta Rostova pie Donas, kur dzīvo apmēram trīs miljoni cilvēku. Vārti uz Ziemeļkaukāzu. Tur esmu dzimis. Manī rit arī lāse ukraiņu asiņu. Vecaistēvs ir pirmās pakāpes inteliģents. Gans no Ukrainas, no Poltavas. Divdesmitajos trīsdesmitajos gados no turienes ņēma ganus un sūtīja uz Maskavu celt metro. Mācīja ēst ar nazi un dakšiņu, runāt krieviski. Līdz četrpadsmit gadiem vectēvs runāja tikai ukrainiski. Bet laikam jau manam sencim izdevās sevi parādīt kaut kā īpaši, ka pēcāk viņu nosūtīja uz Valsts kinematogrāfijas institūtu (GIK). Viņš bija viens no Dovženko un Eizenšteina pirmā kursa absolventiem. Ārkārtīgi interesanti bija uzzināt par Eizenšteina saitēm ar Rīgu. Vectēvam gan dižais Eizenšteins likās pārāk rafinēts, īsti nesaprotams. Bet Dovženko bija savējais, proletariāts, gara radinieks. Pēc tam mans vectēvs vairāk strādāja kā organizators kino ražošanas procesos.

– Stāsta, ka slavens kļuvāt pēc tam, kad iestudējāt jauna, līdz tam nepazīstama krievu dramaturga mūsdienām veltītu lugu.

– Tā varētu teikt. Maskavā vairākus gadus strādāju televīzijā, par teātri sapņot nevarēju. Mēģināju iespraukties vienā akadēmiskā teātrī, bet neiepatikos: mati gari, milzu gredzens pirkstā un vēl auskari… Aizdomīgs, labāk nevajag. Pēkšņi piedāvājums – vai nevēlos iestudēt Vasilija Sigareva lugu “Plastilīns”? Seši pieredzējuši režisori atteikušies. Piekritu no bezizejas. Tas bija pirms vienpadsmit gadiem. Drūma, skarba luga ar tiem gadiem neierastu cietsirdību.

 

Tagad pie daudz kā uz skatuves esam pieraduši, bet tolaik šāda uzdrīkstēšanās šokēja. Publika kā nelāga priekšnojautās sarāvās: tūlīt parādīs, kā zeki izvaro puisīti. Skatītāji bija pateicīgi, ka lugas šausmas neesam attēlojuši tieši un par spīti rakstītajam “asinis pa skatuvi netecēja”…

 

Kaut arī teatrāļu spices oficiālās aprindas izrādi it kā nepamanīja, balvām neizvirzīja, iestudējums saņēma jaunatnes prēmiju. Taču, galvenais, to pamanīja profesionāļi un saņēmu vienu uzaicinājumu pēc otra. Vasilijs Sigarevs, tagad pazīstams dramaturgs, kinorežisors, par šo lugu saņēma visas pasaulē iedomājamās dramaturģiskās godalgas. Savā ziņā tā bija kompromisa izrāde. Bet luga savā būtībā skaista, brīnišķīga.

– Kā sākās sadarbība ar Latvijas Nacionālo teātri?

– No Rīgas piezvanīja Ojārs (Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis. – V. K.). Līdz tam biju iestudējis Amerikā, taču no daudziem piedāvājumiem atteicies. Kādēļ meklēt laimi citur, ja strādāju labā teātrī, brīnišķīgi aktieri, pietiekami lieli honorāri, saistošs darbs. Atvairījos. Bet Ojārs Rubenis piezvanīja vēlreiz. Iespringu, pat kļuva tā kā neērti. Viendien nāku ārā no teātra: skatos, stāv cilvēks, saka – mēs vakar runājāmies, atbraucu iepazīties. Mani savaldzināja Ojāra Rubeņa personība, aizrautība ar ideju, nodomāju: kāpēc ne? Ierunājāmies par “Mirušajām dvēselēm”, lugu, ko es sen biju vēlējies iestudēt, taču Maskavā to iedeva citam režisoram. Vairākas reizes tā gadījies – atnāku ar kādu ideju, bet teātra mākslinieciskais vadītājs vai kino producents saka: kur biji vakar, vienu kolēģi šim darbam tik tikko pierunājām… Tā viss laimīgi sakrita, turklāt Nacionālajā teātrī ir lieliska aktieru vīriešu trupa.

– Kāpēc esat izvēlējies “Voiceku”, šo vienu no pasaulē zināmākajām lugām, kas daudziem režisoriem bijis arī klupšanas akmens?

– Vēl pirms pāris dienām ar Aleksandru Sakurovu, vienu no lielākajiem režisoriem Krievijā, spriedām, ko šodien nozīmē demokrātija, diktatūra, autoritārisms. Nonācām pie slēdziena, ka galvenais diktators un varas uzurpators ir masas, pūlis un nevis atsevišķs cilvēks vai personība. Tā ir demokrātijas medaļas otra puse, kas reizēm darbojas gluži nogalinoši. Veselas valstis, veselas kultūras nomaldās no civilizācijas ceļa. Biedējoša 21. gadsimta parādība. “Voiceks”, no vienas puses, uzrakstīts kā romantizējot “mazo cilvēku”. Lūk, arī viņam ir dvēsele, sirds, viņš ir tādu pašu jūtu vērts kā izglītotais, aristokrātiskais, elitārais. Uz šo mīlestību pret mazo cilvēku balstīta visa krievu literatūra. Taču 21. gadsimtā, kad šie “mazie cilvēki” sanāk kopā, no viņiem dveš kas draudīgs. Pūļa spēku sajūtot, viņi pārvēršas diktatorā. Negribu teikt, ka burtiski tieši par to ir izrāde, taču šādas domas pēdējā laikā mani nodarbina.

 

Uzvedumā vēlamies saprast mūsdienu cilvēka dabu, būtību. Kas ir “mazais cilvēks”? Tikai līdzjūtības objekts vai arī bumba ar laika degli, spridzeklis ar jau uzvilktu pulksteni? Galu galā visi teroristi ir “mazie cilvēki”, savā ziņā “voiceki”.

 

– Saprotot, ka “mazais cilvēks” ir vispārzināms krievu literatūras jēdziens, latvieša ausīs tam ir zināma noniecinājuma pieskaņa.

– Saprotu, ka Latvijā, luterānisma un pareizticības zemē, neviena sevi cienoša personība nevēlas sajusties kā “mazais cilvēks” manis minētā izpratnē. Bet eju pa Rīgas ielām, skatos ļaudīm sejās un ieraugu: lūk, šis puisis varētu būt Voiceks, tas kungs pusmūža gados arī. Viņi neizskatās ne dumji, ne neizglītoti, bet sociālās vides radītas depresijas mākti. Neveiksminieki, kam īsti nesokas darbā, nesokas mīlestībā… Ja teiksiet, ka Latvijā šādu cilvēku nav, strīdēšos.

– Ir, un ne tikai Latvijā. Kur, jūsuprāt, cēloņi?

– Esmu pret galējiem liberāļiem un viņu nostādni: ja esi neveiksmīgs, tās ir tavas problēmas, tātad neesi cienīgs dzīvot mūsu brīnišķīgajā pasaulē. Šie liberāļi sit sev pie krūtīm: skat, es taču varēju aizbraukt uz ārzemēm, iestāties elitārā skolā, iegūt izglītību, sapelnīt kaudzi naudas! Tad kāpēc tu to nevari? Taču kapitālisma, īpaši mūsdienu, pasaule tā iekārtota – daļēji pretīgi un netaisnīgi – ka cilvēks bez caursišanas spējām tiek nostumts malā. Bet cīkstoņa prasmes ne vienmēr ir labākās rakstura kvalitātes. Tās saistītas ar biezu ādu un spēju nejust svešas sāpes. Tad var ar elkoņiem un nūju sev izbrīvēt ceļu. Bet cilvēki, kuriem kāda iekšēja izjūta liedz šķērsot citam ceļu, izrādās neveiksminieki.

 

Nezinu, kā Latvijā, bet Krievijā tā smalki iekārtots, ka tu kaut kur esi spiests pārkāpt likumu. Tad sistēma tev uzsit pa plecu: nu esi mūsējais, uz āķa un zem modras acs, taču bonusā tev atvērtas durvis uz augšup braucošu sociālā statusa liftu. Ne visi spēj pārkāpt sev pāri.

 

Mūsdienu pasaulē ļoti maz kapitāla nopelnīts ar galvu, prātu. Ir izņēmumi. Tādus cilvēkus var cienīt un uzskatīt par nacionāliem varoņiem.

– Izrādes darbību esat pārcēlis uz laikmetīgās mākslas galeriju. Vai aizraujaties ar laikmetīgo mākslu?

– Mana attieksme pret to ir pretrunīga. Esmu Londonas galerijās redzējis mākslinieku darbus, kas mani sajūsmina. Izrāde ir vairāk vizuāla, esmu tajā izmantojis laikmetīgās mākslas valodu. Būs vairāki vēstījumi mākslas gardēžiem, taču izrādes norise mākslas galerijā nav uztverama tik burtiski. Mūsdienu mākslā izmantotās shēmas ļoti līdzīgas norisēm sabiedrībā, kur cilvēku uzlūko nevis kā dzīvu būtni ar jūtām, sirdi un dvēseli, bet iemaināmu, pērkamu un pārdodamu objektu.

– Kas ietekmēja aktieru izvēli galvenajās lomās, kādēļ Voiceku esat uzticējis Gundaram Grasbergam?

– Gundars Grasbergs kā radīts Voiceka lomai. Ārēji spēcīgajā, liela auguma aktierī mājo ļoti smalka, trausla, inteliģenta cilvēka dvēsele. Mēs ar Gundaru ļoti daudz staigājam pa Rīgas ielām, skatāmies cilvēkos. Tā vardarbība, kurai pakļauts Voiceks, nav fiziski brutāla, bet psiholoģiski smalka, un tikpat smalki mums jāatklāj, kā cilvēks zaudē sevi un viņu pārņem ārprāts.

– Esat teicis, ka pat negribētu zināt, kas ir Putins. Vai jūs interesē, kas ir Latvijas prezidents?

– Pēc “Mirušajām dvēselēm” mūs pat iepazīstināja. Ja nemaldos, pēc profesijas ārsts (Valdis Zatlers. – V. K.). Tagad, cik zinu, šajā amatā cits cilvēks. Man patīk, ka jūsu prezidents iet kājām, nāk uz teātri, viņam ir cilvēciska seja.

Esmu Latvijā ieguvis draugus, pat pakļāvies zināmai “latviešu propagandai”. Krievijā saku: mēģiniet iedomāties, ka jūsu ir tikai nepilni divi miljoni! Izzušanas apdraudētība tautā rada pavisam citu loģiku.

 

Bet, no otras puses, apjaušu, kur tā sakne krievu protesta balsojumā valodas referendumā. Man šķiet, runa nav tik daudz par valodu, kā faktu, ka krievi, un te es nerunāju par večukiem, bet jaunajiem, latviešu acīs ir svešinieki. No padomju laikiem mantotās pretrunas cilvēciski ir ļoti smalkas lietas.

 

– “Voicekā” esat ne vien režisors, bet arī scenogrāfs un kostīmu mākslinieks. Kāds būs izrādes vizuālais veidojums? Kā tērpsit tās varoņus – vai mūsdienīgi?

– Īsti nesaprotu, kas nav mūsdienīgi. Protams, nav runa par džinsiem. Šo apģērba gabalu uz skatuves neieredzu. Taču arī “muzeja” izrādē nebūs. Man ir svarīgas krāsas. Kā no pelēki melniem, tumšiem triepieniem izrādes otrajā daļā pēkšņi uzplaiksnī aktīvs sarkanais mirdzums…

– Kas no Latvijā redzētā jums šķitis mākslinieciski augstvērtīgs?

– Mani saista Jaunais Rīgas teātris. Tā gars. Vairākus aizraujošus darbus esmu redzējis uz “Dirty Deal Teatro” skatuves Vladislava Nastavševa režijā. Apbrīnojami, kā vienā cilvēkā sadzīvo divas – latviešu un krievu – kultūras. Viņš brīnišķīgi zina latviešu valodu, tajā pašā laikā ir īstens krievu režisors, jo mācījies Pēterburgā, Maskavā, arī Londonā.

 

Radošā vizītkarte

Kirils Serebreņīkovs

Dzimis 1969. gadā.

Ar izcilību absolvējis Rostovas pie Donas Valsts Universitātes Fizikas fakultāti.

Maskavas Dailes teātrī publikas un kritikas augstu vērtējumu guvuši iestudējumi: M. Gorkija “Sīkpilsoņi”, A. Ostrovska “Mežs”, M. Saltikova-Ščedrina “Golovļovu kungi”, M. Makdonas “Spilvencilvēks”, B. Brehta “Trīsgrašu opera”.

Teātrī “Sovremeņņik” iestudējis T. Viljamsa “Jaunības putnu ar saldo balsi”, Šekspīra “Antonija un Kleopatras” versiju.

Starptautisku atzinību izpelnījusies viņa filma “Tēlojot upuri”, kas uzvarējusi starptautiskajā Romas kinofestivālā.

2010. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētās Gogoļa “Mirušās dvēseles” ieguva divas “Spēlmaņu nakts” balvas – Gada labākā dramatiskā izrāde un Gada kostīmu mākslinieks.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+