Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
24. jūlijs, 2012
Drukāt

Referendumi – Latvijas spožums vai posts?

Foto - LETAFoto - LETA

Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latviju varētu dēvēt par “referendumu paradīzi”. Satversme paredz septiņus referendumu veidus. Viens no tiem, par kuru šajā vasarā izcēlušās krasas viedokļu atšķirības, ir saistīts ar vēlētāju tiesībām ierosināt Satversmes grozīšanu vai kāda likumprojekta iniciēšanu.

 

Pašlaik šādas tiesības Latvijā tiek garantētas ikvienam “pasaules pilsonim”. Galvenais – kādas savas idejas atbalstam savākt 10 000 pilsoņu parakstus, bet pēc tam, lai sarūpētu Satversmē noteikto vienu desmito daļu vēlētāju parakstu, iesaistās valsts ar saviem līdzekļiem. Ja šie paraksti ir savākti, bet izstrādāto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu Saeima nepieņem, projekts ir nododams referendumam, kura norisi garantē valsts.

Arī vairākās Eiropas valstīs noteiktam skaitam pilsoņu (parasti aptuveni 2% no vēlētāju skaita) ir tiesības iesniegt parlamentam likumprojektu. Taču, izņemot Šveici, nevienā no tām nepastāv noteikums, ka vēlētāju ierosināts, bet parlamenta neatbalstīts likumprojekts ir nododams referendumam. Šveicē rīkojams referendums, ja parlaments neatbalsta vēlētāju iesniegtos konstitūcijas grozījumus. Citur parakstu vākšana atšķirībā no Latvijas gulstas uz projekta iniciatoru pleciem. Tikai Spānijā, ja izdevies savākt 500 000 pilsoņu parakstus un likumprojekts nonācis parlamentā, izdevumi tiek atlīdzināti no valsts budžeta, tomēr kompensācija nevar pārsniegt 300 000 eiro.

Latvijā līdz 1940. gadam, kā arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas neviens (!) no vēlētāju ierosinātajiem likumprojektiem referendumā nav guvis nepieciešamo tautas atbalstu. Taču iztērēti ir iespaidīgi valsts līdzekļi. Piemēram, kopš 2008. gada šādu referendumu vajadzībām valsts ir tērējusi 7,5 miljonus latu. Referendumam par pensiju palielināšanu valsts bija spiesta piešķirt 2 377 475 latus, bet referendumam par krievu valodu kā otro valsts valodu – 2 082 206 latus.

 

Veselības ministre I. Circene šā raksta autorei atzina: lai nosegtu izmaksas par neatliekamajiem un akūtajiem endoprotezēšanas gadījumiem, nepieciešami būtu aptuveni 1,5 milj. latu. Protams, materiālajiem izdevumiem nevarētu piešķirt izšķirošo nozīmi, jo zināma politiskā aktivitāte ir noderīgāka nekā vienaldzība pret politikā notiekošo.

 

Taču Latvijā notikušie referendumi nav noveduši pie demokrātijas triumfa. Tieši otrādi – pašreizējā kārtība pieļauj nelielam pilsoņu skaitam (0,6%) arī ļaunprātīgu Satversmes izmantošanu. Pēdējais referendums liecināja, ka parakstu vākšana bija kā pašmērķis panākt tautas nobalsošanas rīkošanu, nevis Satversmes grozījumu pieņemšanu. Referendumi par pensiju palielināšanu un krievu valodu kā otro valsts valodu ir diskreditējuši referendumu jēgu un mērķi, sašķēluši sabiedrību (pensionāri pret jaunajiem vecākiem, latvieši pret krieviem) un radījuši vilšanās sajūtu vēlētājos. Igaunijas prezidents T. H. Ilvess, Latvijas žurnālistu jautāts par šāda veida referendumu lomu, nesen teica, ka tie var būt arī “sabiedrības dezorganizācijas ierocis”.

Tāpēc nevaru piekrist viedoklim, ka referendumu kultūra esot Latvijas lepnums, bet Saeimas Juridiskās komisijas deputāti, kas izstrādājuši grozījumus Referendumu likumā, esot zaudējuši veselo saprātu un bailēs no tautas viņus vajājot paranoja. Pēdējais referendums par grozījumiem Satversmē apliecināja, ka likumdevējam, lai garantētu demokrātiskās sistēmas stabilitāti, ir jānodrošina valsts institūcijām iespēja vērsties pret antikonstitucionālām politiskām tendencēm, kas nākotnē varētu apdraudēt Latvijas valsts pēctecību.

Turpmāk iniciēt likumprojektus varēs tikai politiska partija, partiju apvienība vai biedrība, kuru izveidojuši pilsoņi. Jaunā kārtība no 2015. gada 1. janvāra paredz atteikties no vēlētāju parakstu vākšanas otrā posma, kuru apmaksā valsts. Tad parakstus varēs vākt arī elektroniski.

 

Pārejas periodā, kamēr elektronisko parakstu vākšana vēl netiks ieviesta, saglabāsies parakstu vākšanas divpakāpju procedūra. Pirmajā posmā pašreizējo 10 000 parakstu vietā iniciatoriem būs jāsavāc 50 000. Tos varēs apliecināt ne tikai pie notāra, bet arī bāriņtiesā un citās pašvaldības iestādēs.

 

Referendumu procesuālā norise ir jāgroza, jo, kā norādījis Valsts prezidents A. Bērziņš: “Nedrīkstētu pieļaut situāciju, ka referendumi kļūst par instrumentiem, ko mēdz izmantot, lai nobalsošanai izvirzītu nesagatavotus, neizsvērtus vai valsts pamatus graujošus priekšlikumus.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+