Referendums – iespēja vai drauds 0
Šonedēļ Satversmes tiesa paziņos, vai referendums par krievu valodas statusa maiņu ir atceļams. Mūsu lasītāju viedokļi par to, kā rīkoties referenduma sakarā, galvenokārt dalās divās frontēs. Vieni saskata iespēju apliecināt, ka iestājas pret grozījumiem Satversmē, bet citi piekrīt Valsts prezidenta Andra Bērziņa nostājai.
Ojārs Jānis Zanders uzskata, ka, piedaloties referendumā, varam parādīt raksturu: ”Mums noteikti tanī jāpiedalās, balsojot ”pret” krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. [..] Par gados vecākiem vēlētājiem nav bažu – tie jau aizies. Aizies arī jaunatne, kura pēdējā laikā kļuvusi politiski redzīgāka. Bažas var radīt tikai ļaudis pusmūžā: tos parasti moka divas kaites: slinkums un pārgudrība.”
Arī Rīgas Politiski represēto biedrības biedri aicina visus ”godīgos un patriotiski noskaņotos Latvijas iedzīvotājus piedalīties referendumā un balsot ”pret”.”
Mūsu lasītājs Alberts Pavliņš Asūnē raksta: ”Referendums par valsts valodu ļaus izvērtēt naturalizācijas procesa kvalitāti un jēgu.”
Tikmēr 86 gadus vecais pensionārs, bijušais tehniķis mežkopis Imants Līviņš Rīgā uzskata: ”Riebīgi, ka mēs kā sunim paklausīgs aitu bars iesim, kur Lindermans ar domubiedriem mūs dzen. Laikam budžeta izdevumus nav iespējams novērst, bet, ejot uz referendumu, arī no saviem maciņiem tieši vai netieši izvilksim 1 – 2 miljonus latu (laika kavēšana, transporta biļetes, degviela, kas jātērē, dodoties uz vēlēšanu iecirkni). Nevajag badīties pieri pret pieri, par un pret, jo nepiedalīšanās ir tas pats ”pret”, bet smalkjūtīgākā formā. [..] Man ir simpātisks Valsts prezidenta viedoklis. Nevajag meklēt asumus starp krieviem un latviešvalodīgajiem, kur bez tā var iztikt.” Līdzīgi domā arī L. Krustāne, kura piekrīt A. Bērziņa argumentiem.
Elīna Zuzāne aicina atcelt referendumu ”kā pretlikumīgu un pretvalstisku. Vienreiz taču mūsu politiķiem ir jāiztaisno mugura un stingri jāiestājas par savu valsti un tās valstiskums jānosargā”.
Jānis Biezais: ”Referendumam nevajadzētu būt, ja tielēsimies, ļausimies, tādi būs kā no maisa, cits par citu nāvīgāki.” Arī Oļģerts Siguldā satraucas, ka šādam referendumam varētu sekot līdzīgi citi: ”Varu nojaust, kā iesāktais turpināsies pēc 18. februāra: sāks vākt parakstus par karoga krāsas un samēru izmaiņām. [..] Himna nepatīk vēl vairākiem. Jādomā, arī tas nav pēdējais, ko varētu izmainīt. Nē, dāmas, kungi, ekselences, neļausim grābstīties gar Satversmi tāpat kā nejēgām neļauj grābstīties gar atombumbu.”
