Referendums kā mācība priekšdienām 0
Piekrītu Latvijas plašsaziņas līdzekļos paustajam viedoklim par uzsāktās Satversmes grozījumu referenduma procedūras antikonstitucionālo būtību. Šeit pievērsīšos tikai referenduma ierosināšanas procedūras politiskajiem un valsts drošības aspektiem ar galveno mērķi saprast, kādas mācības no šīs riskantās pieredzes mēs varam gūt priekšdienām.
Pirmkārt, īsta diskusija juristu vidē, valdībā, Saeimā un medijos sākās tikai pēc tam, kad Centrālā vēlēšanu komisija bija jau uzsākusi vienas desmitās daļas pilsoņu parakstu vākšanu un valdība bija tam piešķīrusi līdzekļus. Kāpēc tā? Izskatās, ka ne CVK, ne valdība nebija šiem jautājumiem jau iepriekš gatava.
Latvija ir demokrātiska republika, kuras valsts pamatu pamats ir Latvijas pilsoņu kopums, Latvijas teritorija un latviešu valoda. Šie ir četri pamatelementi, kas nosaka, ka mūsu valsts ir Latvija – tāda, kādu to mūsu tēvu tēvi ir radījuši, ar savām asinīm aizstāvējuši un kuru mūsu paaudze ir atjaunojusi, lai turpinātu Saules mūžu. Kaut vienu no šiem valsts stūrakmeņiem deformējot, mēs zaudējam savu valsti. Ikviens Latvijai lojāls cilvēks to saprot. Neiedomājami, ka par valsts eksistenci notiks tautas nobalsošana! Un tomēr tā notiks.
Tāpēc mans pirmais jautājums ir par Latvijas drošības dienestiem, kuru pamatuzdevums ir nacionālā drošība, Satversmes aizsardzība. Kāpēc nenosargāja? Ne man, ne jums, cienījamie lasītāji, nav jāzina, kā tas īsti notiek, bet mums ir vajadzīgs rezultāts.
Kāpēc CVK un valdības rīcībā jau ilgi pirms nepieciešamības lemt, ko darīt ar ekstrēmistu saujiņas savāktajiem desmit tūkstošiem parakstu, nebija izvērstas valsts apdraudējuma risku analīzes, nemaz jau nerunājot par šo risku novēršanu ar visiem specdienestu rīcībā esošajiem likumīgajiem līdzekļiem? Kāpēc CVK rīcībā jau laikus nebija precīzi juridiski argumentēta slēdziena, ka par šo absurdo jautājumu nav jārīko referendums? Kāpēc valdības rīcībā nebija argumentācijas, ka tam nav jāpiešķir nauda? Faktiski visas diskusijas un analīze sakās tikai jau post factum.
Otrs jautājums ir par šīs pret Latviju vērstās politiskās kampaņas finansējuma avotiem. Daudz tiek runāts par referendumu kampaņu finansējuma normatīvā regulējuma trūkumu, un tā ir taisnība. Taču šis nav tas gadījums! Operatīvās darbības pamats ir sekot pretvalstisku grupu finansējuma avotiem. Es varu tikai paust izbrīnu un nožēlu par bezspēcīgo roku platīšanu – sak, nav mums tādu likumu, lai izpētītu, kas finansē Latvijai naidīgus spēkus, un nocirstu šīs naudas saknes.
Lai cik pretdabisks būtu šis referendums, kurā bezatbildīgi riskam tiek pakļauta valsts pastāvēšana, tomēr tā ir arī priekšdienām derīga mācība.
Ir naivi iedomāties, ka tās ir viena pustraka, puskrimināla ekstrēmista, kas iedomājies sevi par mūsdienu Če Gevaru, aktivitātes. Diemžēl Krievijas impēriskā atmiņa un apetīte nav tikai vēsture, bet gan mūsdienu politika. Tā ir plānota akcija pret Latviju, piesaistot Krievijai pakalpīgo “Saskaņas centru”. Mani, strādājot iepriekšējos Saeimas sasaukumos, vienmēr ir izbrīnījis, cik atklāti šīs partijas deputāti allaž piesauc un rūpējas par Krievijas interesēm, pat tad, ja tās ir diametrāli pretējas mūsējām. Tagad referenduma kampaņā “Saskaņas centrs” ir pārstājis izlikties par Latvijai lojālu partiju un faktiski beidzis savu ilgo un neveiksmīgo tiekšanos pēc varas. Domāju, ka tagad, kad “SC” politiskā loma ir nospēlēta, neviens vairs nedos Urbanovičam un Ušakovam naudu jaunām vēlēšanu kampaņām, un ar lielu Maskavas atbalstu tiks veidota jauna tai paklausīga partija. Tā jau reiz notika ar “PCTVL”. Kad kļuva skaidrs, ka viņi pie varas netiks, nāca “Saskaņas centrs”. Pēc tam palīgos tika aicināts Šlesers ar savu partiju. Arī tur nekas nesanāca. Pēc vienpadsmitās Saeimas vēlēšanām ievilcēja lomu izmēģināja Zatlera partija. Pēc šā nesekmīgā mēģinājuma, šķiet, politiskie režisori ir sapratuši, ka tik lielu partiju ar 31 Saeimas mandātu iedabūt varā nevarēs. Mana prognoze ir, ka uz nākamajām vēlēšanām no “SC” atdalīsies neliela it kā demokrātiski un rietumnieciski orientēta daļa, klaji promaskaviski noskaņoto pamatmasu atstājot ārpusē un tādējādi mēģinot iefiltrēties valdībā, kurā jau diktētu toni ar visiem saviem spēkiem.
Zatlera partijas vislielākā kļūda bija, ka viņi mēģināja “Saskaņas centra” neiesaistīšanu varā iztēlot kā etnisku jautājumu. Tas nav latviešu–krievu jautājums. “Saskaņas centrs” nav krievu partija. Tā ir Latvijai naidīga un Maskavai paklausīga partija, un tā ir milzīga atšķirība. Labi vismaz, ka pēdējie notikumi ir ļāvuši daudz labāk saprast un redzēt, ko “Saskaņas centra” līderis mīl vairāk par saviem kaķēniem. Paredzēt riskus nozīmē gūt iespēju tos novērst.
Vēl daži vārdi par referendumu. Savu kļūdu un neizdarības dēļ esam ievilkti šai riskantajā, pazemojošajā un amorālajā procedūrā. Taču tagad, ja līdzīgi kā Vilhelmam Tellam mums ir jāšauj ābolā uz sava bērna galvas, tad šobrīd mūsu vienīga izeja un pienākums ir trāpīt. Aiziesim miljons Latvijai lojālu pilsoņu uz referendumu un nobalsosim PRET svešiem impēriskiem tīkojumiem Latvijā!
