Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
14. februāris, 2012
Drukāt

Referendums neatgriezīs pagātnē

rubenis_leta

Spriežot pēc diezgan skopām aģentūru ziņām, pagājšnedēļ Rīgas pilī notikusi šauru aprindu diskusija jeb sanāksme par garīgām dimensijām un politiku. Var nojaust, ka aprindas spriedušas arī par gaidāmā referenduma tematiem un vilkušas savus secinājumus.

 

Ziņo, ka pazīstamais luterāņu teologs J. Rubenis rosinājis parakstīt vienošanos par morālu izlīgumu. Ar ko, par ko un kāpēc tāds līgums slēdzams, plašāk nav zināms.

Sanāksmē izteikts viedoklis, ka patlaban būtu īstais laiks pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanai piešķirt oficiālu statusu. Teiktais vedina domāt, ka arī Latvijas pareizticīgo baznīcas vadības nostāja latviešu valsts valodas jautājumā sakrīt ar prezidenta un valdības pozīciju, tas ir, ka krievu valodai nav jābūt valsts valodai Latvijā. Par to vēl pārliecināsimies. Jāuzsver, ka oficiāli un nepārprotami bīskapu paziņojuma formā latviešu valodu kā valsts valodu referendumā atbalstījuši visi Latvijas Romas katoļu baznīcas bīskapi ar arhibīskapu metropolītu Z. Stankeviču priekšgalā.

 

Jāpiebilst, ka ideja par izlīgumiem jau bijusi rosināta. Piemēram, kad saasinājās lietas par t. s. krievu skolām, krievvalodīgajā presē bija lasāms, ka krievu valsts skolu saglabāšanu varbūt vajag apmainīt pret okupācijas atzīšanu.

 

Pēdējo dienu publikācijas krievvalodīgajās avīzēs liek domāt, ka šo avīžu lasāmvielas patērētājiem un producētājiem svarīgāka par latviešu valodu ir prātošana par pašu Latvijas valsti, kāds uzņēmējs Skvorcovs (“Čas”, 9. februārī), kas nodarbojas arī ar vēstures apcerēšanu, murgo, ka latviešu strēlnieki par krievu terorizēšanu no Ļeņina nopirkuši Latvijas neatkarību un tā tālāk. Kāda I. Vasiļjeva Daugavpilī skaidro “Čas” lasītājiem, ka, lūk, “1918. gadā asinīm pārlietā Krievija (ne bez latviešu palīdzības) vājuma dēļ izlaida šo teritoriju no rokām. Kad 1940. gadā pieņēmās spēkā, atguva savējo. Bet 1991. gadā vājuma vai muļķības dēļ atkal izlaida to [Latviju] no rokām. Bet, lūk, varēja pieprasīt ar stiprākā tiesībām par brīvību kaut ko līdzīgu konsolidācijai. Tad latvieši neskaitītu zaudējumus no padomju okupācijas. Paši maksātu!”

Ziniet, tās ir tikai dažas rindas no lappušu gariem žults un naida izplūdumiem. No kurienes un kāpēc tie cēlušies un joprojām ceļas? No kādas vides, no kādiem iemesliem? Nereti vainas un grēkus meklējam un atrodam atjaunotajā Latvijas valstī, un tam ir savi iemesli.

Tomēr īstais un galvenais skaidrojums ir citur. Irina Vasiļ­jeva Daugavpilī raksta un tos atklāj. “Es piedzimu PSRS. Pēc tam, nekur neaizbraucot, atrados neatkarīgajā Latvijā (cik mūsējo šeit pakārās, saslima, nepārdzīvojot dzimtenes sabrukumu). Vot tagad – Eirosavienībā…”

Tātad zaudēta dzimtene, PSRS… Krievija…? 18. februāra referendums tajā neatgriezīs, tas nav īstais ceļš. Kaut gan I. Vasiļjeva un viņai līdzīgi autori un domājošie joprojām jūtas kā impēriska tauta.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+