Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. februāris, 2012
Drukāt

Reformām ir arī draugi. Saruna ar Ivo Valdovski

valdovskis2_km_6

“Latvijas Avīzē” viesojās Zatlera Reformu partijas izpilddirektors IVO VALDOVSKIS (38). Tagad visām Saeimas partijām ir vai nu ģenerālsekretāri, vai direktori, kas vada organizatoriskos darbus. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Kādi ir ZRP izpildu direktora pienākumi?

– Jāpilda valdes lēmumi. Valde, piemēram, nolēma ZRP pilnsapulci sarīkot 31. martā, un man tā jāorganizē.

– Ko partija grib paveikt pilnsapulcē?

– Viena svarīga lieta – grozīt statūtus, uzsākt partijas domes darbu. Iecerēts, ka dome vairākas reizes gadā sanāktu uz diskusiju forumu partijas iekšienē, lai veidotu politiku, ar kuru strādāt tālāk. Domes pārstāvniecībā būtu gan deputāti un ministri, bet lielākā daļa – partijas delegāti no reģioniem un nodaļām.

E. Līcītis: – Kongresā būšot ministru atskaites par padarīto?

– ZRP ministri jau atskaitījās pēc 100 valdības darba dienām, drīzāk dzirdēsim viņu dziļāku skaidrojumupar virzītajām reformām, kam sekos biedru diskusijas.

– Partija mainīšot nosaukumu – ne vairs Zatlera, bet vienkārši Reformu partija?

– Ir tāda doma. Pēc Rīkojuma nr. 2 bija jāliek uzsvars uz prezidentu – rīkojuma izdevēju, bet tagad jāakcentē reformas. Jāpozicionējas, lai būtu skaidrs, ar ko mēs atšķiramies no “Vienotības” vai citiem. Reformatorisms – tas ir mums fundamentāli atšķirīgais. Tagad visa pasaule ir pietiekami mainīga, un ir daudz jomu, kurās nepieciešamas reformas. Tālab vajadzēs spēkus, kas gatavi būt par pārmaiņu katalizatoriem un virzītājiem.

– Un vajadzīgi arī konservatīvi pretspēki, kas negrib reformas – kā “Vienotība”?

– Piemēram. Jā, tas ir normāli.

V. Krustiņš: – Cik ir Reformu partijas dalībnieku, vai zināt, kas viņi ir – pēc vecuma, nodarbošanās, dzīvesvietas?

– Mums ir 2350 partijas biedru, bet detalizēti šķērs-griezumā nav apkopots, kas viņi ir. Pēc ģeogrāfiskās izkliedes no reģioniem mazāk pārstāvēta Latgale, bet tiešām gribētos un ir ļoti svarīgi nekļūt, nepalikt par Rīgas partiju. Ja runājam par reformu piegājienu, tad tas tikpat nozīmīgs pašvaldību, kā valstiskā līmenī. Savukārt pašvaldību līmenī būs grūti, ja uz vietas nav cilvēku, kuri ir par reformām un tās atbalsta. Tādā nozīmē esmu liels entuziasts braukāt pa Latviju, mudināt un kūdīt organizēties.

 

Ja cilvēks izšķiras iestāties partijā, skaidrs, ka viņam ir interese ietekmēt politisko procesu. Taču, ja viļņojas entuziasms attiecībā par politikas procesu, jārada instrumenti, kā cilvēkiem uz to iedarboties.

 

Viens ir interneta sarakste. Problēma, ka 2000 cilvēku idejām internetā nav iespējams adekvāti noreaģēt pretī. Tas nav gluži jēgpilni. Tāpēc mājaslapā radīsim platformu, kurā nosacīti biedru referendumā apkoposim idejas par konkrētām tēmām, debatēsim.

– Jums būs vairāk partija vai kā klubs? Vai būs partijas disciplīna, Zatlera līnija, kas jāievēro, un, ja ne, – tad prom?

– Partija ir organizācija, tās dabā ir augt un mainīties. Vienmēr pastāvēs domu diapazons. Statūtos nav reglamentēts, kādi drīkst, nedrīkst būt ZRP biedra uzskati. Arī attiecībā par programmu biedrs ne visiem punktiem var piekrist, taču var klāstīt savas idejas, kā programmu uzlabot, papildināt, realizēt. Ja runā par disciplīnu, tad nereti kā paraugu min Tautas partiju, kur līderi visu esot turējuši ar kulaku. Es uzskatu, ka pēc tāda veida disciplīnas ZRP nevajag tiekties.

E. Līcītis: – Bet ZRP jau piedzīvojusi neveiksmes ar “plašo viedokļu diapazonu”. Kad Zatlera kungs vēlējās koalīciju ar “SC”, sekoja iebildumi, šķelšanās. Jūs pats toreiz balstījāt Zatlera pozīciju?

– Domāju, ir jāatrod veids, kā un uz ko balstīt attiecības starp cilvēkiem Latvijā. Man neliekas, ka “SC” ir tas, ar ko to kopā var izdarīt. Beidzamie mēneši to parādīja, bet tas nemazina jautājuma aktualitāti.

V. Krustiņš: – Sakiet, lūdzu, ko var reformēt katrs ZRP biedrs individuāli, ja, pēc nosaukuma spriežot, kopējā ievirze uz reformām ir?

– Būšana par ZRP biedru dažkārt nenozīmē īpašus pienākumus, bet vienkāršu atbalstu tam, ko šis cilvēks redz. Viņš grib atbalstīt, piederēt pie šīs kopas. Ja šis biedrs apmeklē kopsapulces, maksā dalības naudu, vēlē par ZRP un vēl pierunā balsot draugus, radus – viņš ir labs, pilnvērtīgs ZRP loceklis. Cepuri nost! Tas ir pirmais iesaistes līmenis. Otrais – ko brīvprātīgi iesaistījies biedrs vēlas darīt partijā?

E. Līcītis: – Grib būt ostas valdē…

 

– Viens grib nokļūt ostas valdē, cits tikt pašvaldībā par deputātu, vēl kādam krīt uz nerviem nekārtības savā pašvaldībā. Tad var protestēt, bet var arī pulcināt cilvēkus uz talku, lai sakoptu apkārtni. Tālāk – daudziem biedriem ir izglītība, zināšanas, darbības pieredze noteiktā jomā, un viņi iegulda laiku un kompetenci, lai partijas ietvaros meklētu risinājumus problēmām izglītībā, ostās, medicīnā, jebkur.

 

Šādi priekšlikumi, ieteikumi arvien tiks partijā uzklausīti, apspriesti un virzīti. Šie pēdējie, protams, ir aktīvo pulks, taču uzsveru – partijā var darboties arī pasīvāk, ja nevēlas piedalīties aktivitātēs, startēt vēlēšanās.

– Vai novados pašlaik ir atsaucība līdzdalībai, lai ZRP veidotu kā lielu, tradīcijām bagātu organizāciju? Kopš vēlēšanām jūsu reitings ir ievērojami krities, biedri atstājuši partiju.

– Daudz biedru neesam zaudējuši, izstāšanās nav masveidā. No maniem izbraucieniem uz reģioniem secinu, ka netrūkst cilvēku ar idejām, pieredzi, entuziasmu, bet trūkst izpratnes, kā pēc iespējas lietderīgāk to izmantot. Kā jauna partija varam sacīt – Latvijā nav bijis spilgtu, lielu, paliekošu politisku organizāciju, kur šādu izpratni un pieredzi pašpikot. Viss tā viļņveidīgi bijis saistīts ar vēlēšanu periodiem, un tā arī iezīmējies, ka partija Latvijā iztur divus vēlēšanu ciklus, tie ir kādi desmit gadi politikā līdz sabrukšanai. Cita ZRP iezīme, ka lielākā daļa mūsējo nekad nav bijuši nevienā partijā, un tāpēc es bieži dodos uz reģioniem – no aktīvajiem nodaļu kodoliņiem jāizveido komandas, kas spēj ieraudzīt lietas, ko darīt, lai aizdegas par tām.

V. Krustiņš: – Sakiet, kā kļūst par partijas izpilddirektoru, vai jums ir attiecīga izglītība, politiskās, teorētiskās autoritātes?

– Varbūt tā nebūs atbilde, ko gaidāt, bet teikšu, ka 15 gadus strādāju reklāmā un mārketingā, un tā ir joma, kur viens no pašiem svarīgākajiem uzdevumiem ir saprast cilvēku. Saprast, kādas ir cilvēku vēlmes, intereses, kāpēc viņi dara tā, kā dara, kad viņi jūtas piepildījuši dzīvi un jūtas neapmierināti un aizkaitināti!

 

Domājot par reklāmu, nevar nedomāt par sabiedrību, tendencēm, kas attīstās. Šobrīd, ja cilvēkam ir acis, ausis vaļā, ir pietiekams zinātkāres līmenis, ir salīdzinoši viegli veidot priekšstatu par pasauli, jo – informācijas pietiek. Vajag to krāt, analizēt, apdomāt.

 

E. Līcītis: – Jūs esat ZRP dibinātājs, bet kā jūs “iesauca” partijā?

– Tajā laikā daudz diskutēja, sarunājās, bija fons, ka gribējās pieslieties, un es pazinu Tukišu, Ķīli, Sprūdžu. Iepriekš noteikti biju piederīgs tiem, kas saka – politikā? Ko jūs! Nekad!

– Tagad ir pienācis laiks, ka mēs, nodokļu maksātāji, ar zināmu artavu uzturam Saeimā iekļuvušās partijas. Ko tas nozīmē šīm partijām?

– Tā ir svarīga lieta, kuras efektu sabiedrība novērtēs pēc 3 – 4 gadiem. Protams, pēc pašreizējā finansēšanas mēroga no valsts budžeta – partijai nepietiek. Taču šis finansējums dabā pasaka – rau, šī partija ar attiecīgu vēlētāju atbalstu, ar atbilstošu budžeta naudas summu, veidojiet un attīstiet savu organizāciju. Nostiprinieties! Neskraidiet apkārt, meklēdami piecus tūkstošus šur vai tur. Te jums ir proporcionāli iedalīti līdzekļi no nodokļu maksātājiem – jūsu vēlētājiem, un tā ir gan papildu atbildība, gan iespēja ikdienā kā organizācijai būt daudz, daudz neatkarīgākiem. Šis ir viens no elementiem, kas varētu radīt papildu politisko stabilitāti un partijas, kuras ir ilgāk dzīvotspējīgas par 1 – 2 vēlēšanu cikliem.

– ZRP diezgan daudz uzbrūk, nākas “atšaudīties”?

– Ar to jāiemācās sadzīvot, jo tā turpināsies, ja partija ir noskaņota reformām, kaut kādas lietas mainīt…

– Mainīt iepriekšējos amatu cilvēkus ar savējiem…

– Nu, piemēram, ja jāmaina situācija ostās, ministrijās vai citur, tad tas prasa mainīt arī cilvēkus, un to darīsim. Tas nenozīmē mest granātas uz visām pusēm. Viss jādara mērķtiecīgi. Aiz ikkatrām reformām ir mērķis – izglītībā, ostās, vienalga, kur.

 

Ja mērķi var panākt, svaidot granātas, varbūt tā jādara, bet es tam neticu, jo tā dabū nevis draugus, bet ienaidniekus. Savukārt, ja ej ar idejām, pārliecību un pozitīvu enerģiju, tev rodas draugi, un bez draugiem reformu nevar uztaisīt. Ja Ķīlis nebūtu runājis nedēļām un mēnešiem par to, ko viņš grib darīt, šobrīd ministram būtu tikai ienaidnieki.

 

Taču viņam kā pirmajam ministram izdevies panākt, ka reformām ir arī draugi – atbalstītāji izglītības sistēmā.

– Bet reizēm sabiedrībai gribas padzīvot tā mierīgāk, it īpaši, ja sola tik reformu reformas galā.

– Taisnība, ir cilvēki, kuri nekad nebalsos par reformu partijām. Taču sabiedrība kopumā novērtēs, ka ir tādi reformisti. Dažos laikos tie būs populārāki, dažos laikos mazāk populāri. Iespējams, kad visiem klājas puslīdz labi, saucieniem uz pārmaiņām nav necik iespaidīgas atbalss, bet, kolīdz dzīve grūtāka, atsaucība pieaug. Mēs nepretendējam nokļūt 12. Saeimā kā absolūta vairākuma partija, taču ir lietas, ko gribēsim izdarīt, mēs vēlēsimies tikt valdībā, jo tas ir vienīgais veids īstenot pārmaiņas.

– Valdībā – kopā ar Nacionālo apvienību un “Vienotību”?

– Ļoti laba koalīcija. Stabila koalīcija, un tas neizslēdz arī domstarpības atsevišķos jautājumos. Izveidojies labākais vairākums, kāds varēja būt. Šobrīd neviens vairs nerunā, ka Lembergs no āra diktē lēmumus, vairs nerunā par citām lietām un ietekmēm. Tādā garā var turpināt, jo īstenībā ir citas daudzas risināmas problēmas. Koalīcijai darba pietiek.

V. Krustiņš: – Kādi būs ZRP veicamie darbi pēc notikušā referenduma?

 

– Mums ir nolikts “kluss” mērķis – nebūtu slikti, ja pēc trim gadiem ZRP darbotos ap 20% cittautiešu. Tas skaitlis zināmā mērā reprezentē balsstiesīgo proporciju, un man liekas, ka iesaistīšanas ceļš ir tas, ko vērts attīstīt.

 

Ka lietas varētu darīt kopā ar tiem krievvalodīgajiem, kuriem ir interese piedalīties, jo ne caur avīžu saziņu viņi kļūs lojāli, bet brīdī, kad redzēs tā darba augļus, ko viņi, procesā iesaistīti, dara sabiedrības labā kopā ar latviešiem. Nevajag sacīt, ka Latvijai lojālu krievu nav. Jautājums ir par viņu īpatsvaru šodien, par to, kāds īpatsvars varētu būt sa-sniedzams pēc zināma laika. Nešaubīgi, vienmēr būs arī nelojāli krievi – dažādu apsvērumu dēļ. Mums jāpalielina to pirmo īpatsvars. Tādēļ, ka organizācijai jābūt gatavai pieņemt cilvēkus, kas dala vērtības ar mums.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+