Foto – LETA

Reformas kā putras vārīšana 0

Lasot J. Vadona rakstu ”LA” 15. oktobra numurā, mani pārņēma dusmas. Ministra Ķīļa reformēšanās izskatās pēc piena putras vārīšanas, ko dara kāds no citas vides iznācis, kam nav priekšstata par latviešu virtuvi, pavārmākslu, ēdieniem.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Tāds vārītājs jāpieskata. Vārījums jau var būt labs, ja labs ir tas, kas katliņā, bet pietiek novērsties, nepaskatīties, ko ieber, ielej, un var iznākt draņķis. Pietiek uzdot gāzi, un būs viss vārījums uz plīts, smaka, netīrība, izniekots materiāls. Izdzēsta uguns un cerība ko labu sagaidīt.

Augstāko izglītību Latvijā tikai angliski? Latviešu valoda nav zinātnes valoda?

CITI ŠOBRĪD LASA

To, ka latviešu “bauru” valoda noder tikai sarunām sētā vai kūtī, jau ir teikuši vācu baroni. Bet tad Tērbatā un citās augstās skolās mācīti zemnieku dēli sāka par zinātni, tautsaimniecību, kultūru rakstīt latviešu avīzēs, žurnālos. Mācīti vīri no latviešu zemnieku kārtas rakstīja dzeju, radīja jaunvārdus, savāca tautas dainas, kur bagātā valodā bija tautas gudrība, zinātne, parādīta tautas dvēseles un gara bagātība, kāda nav citām tautām. Latvieši nodibināja savu Latvijas valsti un baroniem latviski pateica, ka paši ir kungi savā zemē, kur runās un bērnus skolā mācīs latviski.

Tagad šie latviešu valodā mācītie ļaudis visā pasaulē sastopami zinātnes, kultūras, mākslas virsotnēs.

Ne jau atteikšanās no savas dzimtās valodas, bet šīs valodas kopšana būtu atgriežama Latvijas skolās. Lepnums par savu valodu, savu tautu un patriotisms ir tā ceļamaize, kas dodama katram skolā. Tādu bagātību mūsu skolu reformas nepiedāvā. Bez tās mēs audzinām darbaspēku kolonizatoru muižām.

Savas zemes, tautas, kultūras cieņu vajadzētu ieprogrammēt mācību programmās un no tās miglas, ko tagad dažs sauc par dzeju, zināšanai izvilkt kaut vai Ernesta Dinsberģa teikto:

“…Mēs latvieši! Un pie šī vārda

Mēs mūžam, draugi, paliksim.

Kas tautas godu kājām spārda,

To vārguli nožēlosim!”

Tāpēc derīgi būtu, ja R. Ķīli varētu skaitīt kā draugu, ja ne… nožēlojami visiem mums.

Un par tajā pašā “LA” lappusē publicēto I. Vaideres rakstu par A. Eglīša piemiņu gribas teikt, ka mums ļoti vajag to lielo, valstisko roku, kas savāc daudzo mazo rociņu vāktās, krātās, radītās vērtības vienkopus, izceļ, parāda, liek lietā. Es teiktu – mums vajadzīga Mātes Latvijas gādīgā roka, kas “svētī zemi, apmīļo ļaudis, arī izrauj un aizmet nezāli no mūsu lauka, vajadzīga tāda roka, kas pasargā”, kad ar A. Eglīša vārdiem skan brīdinājums – “Dievs, tava zeme deg!”