Latvijā
Politika

Ivars Ijabs: Reformas. Ne konfrontācija0


Ivars Ījabs.
Ivars Ījabs.
Publicitātes foto.

Šogad sākās vērienīgs Eiropas Savienības izglītības un zinātnes projekts – “Eiropas universitātes”. Tās ir dažādu valstu universitāšu apvienības, kuras saņems ES finansējumu kopīgu programmu īstenošanai, studentu un profesoru apmaiņai.

Prieks, ka divās no 17 pirmajām apvienībām piedalās arī Latvija – Mākslas akadēmija un Latvijas Universitāte – jā, tā pati LU, kura pašlaik ir karastāvoklī ar izglītības un zinātnes ministri un kura savu simtgadi sagaidīs bez rektora.

Nemaz tik nespējīgi un provinciāli neesam. ES arī nākamā budžeta septiņgadē darīs daudz, lai palīdzētu dalībvalstīm veidot vienotu augstākās izglītības telpu. Lai arī mūsu jaunieši, vēloties iegūt pasaules līmeņa izglītību, uzreiz nesāktu kravāt koferus uz ārzemēm.

Tikai daži piemēri: saskaņā ar pašreizējām budžeta aprisēm ES grasās dubultot vai pat trīskāršot “Erasmus+” budžetu. Pētniecības un inovāciju programma “Apvārsnis Eiropa” septiņos gados piedāvās ap 100 miljardu finansējumu (kurš, starp citu, šoreiz būs pieejams arī humanitārām un sociālām zinātnēm).

Izglītības iestādēm būs sava nauda arī struktūrfondos – kohēzijas, reģionālās attīstības un sociālajos fondos. Īsi sakot, ES mums sniedz nopietnu atbalstu mūsu izglītības sistēmas attīstībai. Turklāt tā pamatā nav labdarība, bet gan atskārsme: tikai ieguldot zināšanās un cilvēkkapitālā, Eiropa spēs ekonomiski konkurēt ar ASV un Ķīnu.

Bet ir kāds “bet”. ES resursi arī nākotnē lielākoties plūdīs turp, kur pašas dalībvalstis ieguldīs savā izglītībā un zinātnē – gan naudu, gan politisko gribu un enerģiskas reformas. Tieši šajā kontekstā, manuprāt, ir jāraugās uz pēdējo mēnešu notikumiem LU un IZM attiecībās.

Vispirms ir apsveicami, ka valsts līmenī kādu beidzot sāk interesēt, kas patiesībā notiek valsts augstskolās. Līdz šim šīs attiecības bieži ir tikušas veidotas pēc vecā padomju laiku anekdotes principa: jūs izliekaties, ka strādājat, mēs izliekamies, ka jums maksājam.

Tādēļ tās problēmas, kuras piemin LU kritiķi, bieži ir ļoti reālas: gan personāla kvalifikācijas problēmas, gan uz izcili dāsni atalgotās vadības fona pazemojoši zemas algas pasniedzējiem, gan dažādas kliķes, gan bailes no starptautiska vērtējuma un konkurences.

Augstskolu autonomija ir svēta, taču tā neatbrīvo no nepieciešamības atskaitīties par savu autonomo darbību rezultātiem. Turklāt tas attiecas ne tikai uz reitingiem un zinātnes sasniegumiem, bet arī uz veidu, kā tiek organizētas augstskolas iekšējās procedūras, šajā gadījumā – rektora vēlēšanas. Te tiešām būtu ļoti daudz vietas godīgai paškritikai.

Tomēr ir maldinoši iedomāties, ka minētās problēmas ir vienīgi LU iekšēja darīšana. Gluži pretēji, par nepieciešamību valsts līmenī reorganizēt augstskolu pārvaldību tiek runāts visu to 15 gadu laikā, kopš es esmu LU mācībspēks, un viens no aktīvākajiem runātājiem, starp citu, ir bijis Indriķis Muižnieks.

Valsts no reālas rīcības šajā virzienā ir visiem spēkiem vairījusies. Šobrīd kaut kāds vadzis acīmredzot ir lūzis, turklāt ļoti savdabīgā veidā – kā pirmo soli uz pārmaiņām IZM ministre ir panākusi valdības atbalstu LU rektora neapstiprināšanai. Par Muižnieka pārvēlēšanas legālajiem aspektiem acīmredzot vēl lems tiesa.

Taču arī pati ministre nenoliedz, ka šeit ir runa par kaut ko vairāk – par Latvijas augstākās izglītības nākotni. Tad nu atliek cerēt, ka pēc tik uzstājīgi un asi pateiktā “A” ministre zinās arī pārējos burtus pareizā secībā. Pretējā gadījumā efekts būs gluži citāds: ilgstoša un bezjēdzīga konfrontācija ar nozari, kuras noslēgumā nogurdinātie dalībnieki klusējot secinās – labāk lai viss paliek, kā ir.

Šodien ir nepieciešama plaša reformu spēku konsolidācija, nevis varas demonstrācija un lielākoties simboliskas paraugprāvas. Augstākās izglītības reforma nekur nav ļoti viegla un nesāpīga – ja neticat, pavaicājiet vāciešiem.

Taču risinājums noteikti nav meklējams sektantismā. Tie cilvēki, kas parakstīja atbalsta vēstuli Muižniekam, var patikt vai nepatikt. Taču noteikti nav pēdējie vārdi Latvijas zinātnē, un karošana te nebūs pati auglīgākā stratēģija – pat tad, ja tāda nav arī ierastā pielabināšanās.

Saistītie raksti

Kā EP deputāts un vienlaikus LU mācībspēks es uzskatu, ka turpmākie gadi tiešām būs izšķiroši Latvijas augstākās izglītības un zinātnes nākotnei. Plaisa starp “vecajām” un “jaunajām” dalībvalstīm diemžēl ir likumsakarīga, un pie tās mazināšanas būs jāstrādā Briselē.

Taču tad, kad pakāpeniski iezīmējas Latvijas plaisa ar Igauniju un pat ar Lietuvu, ir pamats nopietnām bažām: ES kopējais pētniecības pīrāgs ir kļuvis lielāks, un tie, kas pratīs sev paņemt lielāku šā pīrāga daļu, arī nākotnē attīstīsies daudz straujāk. Varbūt padomāsim par to, pirms uzklūpam viens otram ar aizvainojumu, pārmetumiem un lāstiem.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Atcelts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu pret Herbertu Cukuru
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Vairākas reizes izraisa ugungrēku kāpņu telpā
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Pavļuts kritizē LPS pieprasījumu panākt Pūces demisiju
1 stunda

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Pūce apņēmības pilns turpināt iesākto pašvaldību reformu
56 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Ekskursijas laikā Kaļiņingradā gājis bojā tūrists no Latvijas
2 stundas
LE
LETA
Dabā
Otrdien Latviju sasniegs ciklons, atnesot stipru lietu un krusu
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atcelts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu pret Herbertu Cukuru
1 stunda
LE
LETA
Sports
Znarokam veselības likstas, “Spartak” dažas turpmākās spēles vadīs Vītoliņš
4 stundas