Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
20. aprīlis, 2012
Drukāt

Reformas, reformas – kas tiks mums. Saruna ar Aināru Dimantu

dimants3_km_6

“Latvijas Avīzē” viesojās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs profesors AINĀRS DIMANTS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – NEPLP jaunā sastāvā ir nesen ievēlēta, visai enerģiski sākusi darboties. Kas no tā tiks mums, TV skatītājiem un radioklausītājiem?

A. Dimants: – Viens stratēģisks mērķis ir strādāt sabiedrisko mediju lietotāju labā, vienlaikus sperot dažādus soļus – kā pirmais ir apvienot sabiedrisko TV un radio, pievienojot interneta portālu. Otrs būtu ieviest caurskatāmu sabiedriskā pasūtījuma budžeta veidošanu. Trešais NEPLP pienākums ir paša sabiedriskā pasūtījuma konkretizēšana, vēršot to sabiedrības labā. Nākamajam gadam skatīsim Latvijas TV un radio priekšlikumus, dosim savējos.

– Vai padomē paši zināt, ko sabiedrība vēlas no televīzijas un radio? Kā to uzzināt?

– Labs jautājums, jo zināms, ka pie ekrāna nosēžas ļoti dažādi sabiedrības slāņi ar daudzām interesēm un gaumēm. Jāatzīst, par to nav daudz socioloģisku pētījumu, un parasti aizbildinās – tam nav līdzekļu, kaut gan likums uzdod NEPLP tādus pētījumus veikt. Taču ir atbildīgo redaktoru intuīcija, kas ir vajadzīgs skatītājiem, klausītājiem, kas atkarīga no redaktoru profesionālisma, pieredzes, atjautības. Tāpēc piešķiru lielu nozīmi, lai elektroniskajos medijos galvenokārt augstākie vadītāji noteiktu to saturu, būtu radoši vadītāji, atstājot kolēģu ziņā tādas lietas kā tehnoloģiju modernizēšana vai budžeta galu kopā savilkšana. Raidorganizācijai papriekš jāstrādā ar saturu, kāds vajadzīgs mediju lietotājiem, bet citu jāmāk tam pakārtot.

– Jūs teicāt, ka apvienotajā medijā ir ieceļama kāda jauna, izšķiroša persona. Kādā veidā tik bieži daudzinātā, kompetentā sabiedrība varēs piedalīties šī kandidāta izraudzīšanā? Vai post factum uzzināsim, ka tā būs pazīstamā Ēlertes k-dze vai Kolāta k-gs, varbūt notiks personu izvēle konkursa kārtībā?

– Kaut likums paredz plašākas iespējas, kā Latvijas TV, tā radio valdē oficiāli darbojas pa vienam cilvēkam. Tāpēc man vispirms gribētos koleģiālāku vadību – ar galvenā redaktora, redakciju vadītāju, programmu direktoru līdzdalību. Tāpat būtu derīgi nošķirt redakcionālās funkcijas no administratīvajām. Par apvienotā medija vadību. Gadījums ir specifisks, jo ir runa par pārmaiņu vadītāju nepieciešamību.

 

Reorganizācija, apvienošana nav medija ikdiena, tāpēc, iespējams, vajag “pagaidu valdību”, kas sagatavo un īsteno reformas. Jebkurā gadījumā – procesam jānotiek pietiekami atklāti un jāatrodas sabiedrības pārraudzībā. Jāuzklausa arī televīzijas, radio cilvēku domas. Gala lēmumu pieņemsim mēs kā atbildīgie pārvaldītāji.

 

– Labi, no divām iestādēm dibinās vienu. Kāds tomēr būs tas sabiedrībai aplēšamais ieguvums? Vadītājs būs viens, bet alga kā diviem?

– Daudz lētāk tas nebūs, taču var redzēt ekonomisku izdevīgumu, resursu koncentrēšanu un atdevi. Divu administrāciju uzturēšana tomēr maksā vairāk nekā vienas…

– Par to nav šaubu. Taču skatītāji grib redzēt un klausīties interesantākas, saistošākas pārraides! Nedzirdam, kā tās sagādās… Ko līdz apspriešana…

– Tieši tā, resursu koncentrēšana attiecas arī uz radošo cilvēkresursu un tehnoloģiju savstarpējo papildināšanos un saplūšanu. Var paredzēt, ka jaunā medija saturs un zīmols būs spēcīgāks. Tamdēļ jānostiprina programmu vadība, jāsaista programmām līdzekļi, kuri, iespējams, atlicinātos arī no administratīviem ietaupījumiem. Kur redzu lietderīgu apvienošanu? Piemēram, sporta redakcijā. Tā var darboties kopā gan TV, gan radio un internetā. Visvairāk jāuzmanās no iespējamas politisku viedokļu vienveidības, un esmu atturīgs pret divu ziņu dienestu apvienošanu.

– Daudzi politiķi runā par “Maskavas roku” un tās ietekmi informatīvajā telpā. Kā reorganizācija ietekmēs informatīvo telpu? Man liekas, ka valstij vajag būt savai valstiskai politikai un prasībām presei, medijiem pilsoņu informēšanā un izglītošanā.

– Padomē esam sākuši runāt par to, kam vajadzētu būt sabiedriskajā pasūtījumā 2013. gadam. Patlaban plašsaziņas līdzekļos redzu vienu otru baltu plankumu. Piemēram, Latvijas radio runā par vēsturi, bet LTV to dara gauži maz.

 

Cilvēki, cik spriežam, vēlētos vairāk TV raidījumu par grāmatniecību, literatūru. Ar “100 gramiem kultūras” ir par maz. Līdz šim arī tradicionālajai kultūrai, folklorai trūcis naudas, raidlaika vai resursu, bet es domāju, ka pirmkārt vajadzīgs idejas vedējs un nesējs, jo tie nav dārgāk maksājošie raidījumi. Politiskās līnijās nesen piedzīvojām vairākus paraugus ar ļoti vienpusīgu viedokļa traktējumu.

 

Jāpiemin “Latvijas radio 5” “Naba” un pārraide “Tēvijas laikmets”, kas pamatoti izraisīja sašutumu Izraēlas vēstniecībā. Jautājums ir – vai sabiedriskā radio kanālā ir vieta apšaubāmas koncepcijas pārraidēm un neprofesionāliem raidījumu vadītājiem?

E. Līcītis: – Ārlietu ministrs arī uztraucies par šādiem gadījumiem.

– NEPLP atbildība ir par Latvijas radio vadītāju Sikšņa kungu, bet viņam ir jāatbild par kārtību savā mājā. Cilvēki bieži mēdz jautāt, un arī Kārlis Streips interesējās, kur viņam meklēt aizsardzību, ja darbiniekus gribēs mest ārā no jaunā apvienotā medija. NEPLP nevar iejaukties lēmumos par raidījumu vadītāju personālijām, bet, kā jau minēju, būs nepieciešama redakcijas kolēģija, bez kuras piekrišanas vadītāji nedrīkstētu vienpersonīgi parādīt durvis, kā notika Streipa gadījumā. Mans personiskais viedoklis ir, ka viņš nebija jāizmet no LTV.

V. Krustiņš: – Bet citiem gan tāds ir. Sakiet, vai NEPLP piesaista recenzentus, kas spētu profesionāli izvērtēt raidāmo un skanošo pārraižu kvalitāti?

– Ne velti es daudz runāju par satura menedžmentu, kas spētu veikt iekšējo pašregulāciju TV un radio. Vajadzētu padarīt par sistēmu arī ārējo ekspertu padomes, kas mēra kvalitāti un profesionalitāti.

E. Līcītis: – Parastam skatītājam jau daudz nevajag no LTV – nu, latviešu filmas un izrādes, interesantus diskusiju raidījumus un aktuālas ziņas, bet galvenais, lai ekrānā būtu ētera personības.

– Gribu izteikt komplimentu Latvijas radio. Šīs mājas iekšpusē vairāk valda darba organizācijas kultūra, kas veicina radošumu. Priekšnieki diezgan daudz sekmē profesionālo izaugsmi. Kad tikāmies ar TV un radio darbiniekiem, abās vietās valdošā gaisotne itin stipri atšķīrās.

 

Tamdēļ svarīgi, lai iestādi vada cilvēks, kurš to aptver un saprot. Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, nevar iztikt bez augstas klases žurnālistiem un redaktoriem, un vadītājam jāspēj viņus atraisīt, iedvesmot. Jūtu, ka Latvijas TV tas nenotiek un šo ētera personību paliek arvien mazāk.

 

– Skaidrs, jūs esat kritisks pret ģenerāldirektoru Kota kungu?

– Kota kungu arī noteikti redzu kādā postenī apvienotajā medijā, taču ne tik daudz satura veidošanas pusē. Viņam vairāk ir citi talanti.

– Cik ilgā laikā būtu veicama mediju apvienošanas reforma?

– Tas atkarīgs no Saeimas vairākuma, kam jāpieņem attiecīgi likuma grozījumi. Pēc tam var iet tālāk. Nedomāju, ka būtu jākavējas, izveidot vienu vienotu juridisko personu var jau šogad. Paralēli jādetalizē ekonomiskie un medija uzbūves pasākumi. Jānodrošina medija finanšu stabilitāte.

– NEPLP ir minējis par abonentmaksas ieviešanu?

– Paraugs ir Somijā, kur pērn nolēmuši atteikties no abonentmaksām, bet iet uz sabiedrisko mediju nodokli – atkarībā no pilsoņa ienākumiem. Un to maksā arī juridiskās personas. Tas būtu iezīmētais nodoklis, kas tiešā veidā aiziet kā garantēts ienākums sabiedriskajam medijam.

V. Krustiņš: – Atšķirība ir tā, ka abonentmaksa ir brīvprātīga, kamēr nodoklis – ne. Kāpēc man jāmaksā nodoklis par man neinteresantiem, sliktiem izklaides šoviem?

– Vismaz uz Jauno gadu arī labs šovs ir vajadzīgs. Un abonentmaksas brīvprātība arī ir pēdiņās liekama. Taču, ja sabiedrība būtu ar mieru maksāt kaut nelielu summu par Latvijas TV skatīšanos, tā ar daudz lielākām tiesībām varētu prasīt, lai medija vadītājs tik tiešām ir politiski neitrāls un profesionāls, lai satura veidotāji gādā pienācīgu kvalitāti.

 

Tamdēļ jau esam bijuši kā noslēgtā lokā: skatītāji negribēja maksāt, jo sūdzējās par raidījumu kvalitāti, savukārt kvalitāte kritās, jo nebija naudas. Tas jāsaliek sazobē: finansēšanas kārtība ar galarezultātu.

 

V. Krustiņš: – Es stipri šaubos, vai lielāka nauda padarīs kvalificētākus raidījumu vadītājus. Cik prāta ir, tik ir.

E . Līcītis: – Vai turpmāk filmas skatīsimies nevis aktieru ierunātas, bet ar subtitriem?

– Tīri mentāli es šobrīd televīzijās dzirdu tikai divas valodas – latviešu un krievu, jo krievu filmas vienīgās parasti mēdz būt ar uzrakstiem. Bet dzīvojam Eiropā ar bagātu valodu paleti. Ja negribam ierādīt privileģētu vietu krievu valodai, tad pareizāk ir paplašināt dzirdamo valodu spektru, vienlaikus saglabājot dublēšanu, nevis ieskaņošanu.

– NEPLP esot atbalstījusi TV3 un LNT apvienošanos.

– Ar saistošiem noteikumiem. Tajā redzu arī apstākli, ka beidzot rastos konkurents Pirmajam Baltijas kanālam. Tas mazinātu Krievijas propagandas ietekmi, un PBK ir šis politiskais piesitiens. Man stāsta, ka iepirkšot krievu kultūras un izklaides programmas, taču likšot klāt arī savas ziņas, iespējams, tās pat pirks no sabiedriskās televīzijas. Te var raisīties kā idejiskā, tā saimnieciskā konkurence PBK un TV5 starpā.

– Sakarā ar TV un radio iespējamo apvienošanu dažkārt minēta iespēja būvēt arī jaunu elektronisko mediju kompleksu – apvienojot visus darbiniekus praktiski zem viena jumta. Vai tā ir nopietni vērtējama doma, vai ir nauda tādām būvēm?

– Bet var sacīt arī tā – kāpēc būvēt, ja atbrīvosies, piemēram, Krājbankas ēka. Jāizdara ekonomiskie aprēķini, lai secinātu, kāds ir izdevīgākais variants. Jāuzsver, ka mainās mediju lietotāju paradumi, īpaši jaunajā paaudzē. Ja sabiedrisko mediju vadītāji to nesapratīs un nepiemērosies, tad šo saziņas līdzekļu nozīme var stipri mazināties. Valstiskā ziņā ir jēdziens “kopīgā publiskā sfēra”. Ka pilsoņi iesaistās, apmainās domām, līdzdarbojas caur šo komunikāciju. Lai sabiedriskais medijs būtu stiprs, ir jāapvienojas un jākoordinē darbība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+