Mobilā versija
-1.6°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Otrdiena, 24. oktobris, 2017
8. februāris, 2017
Drukāt

Guntis Ščerbinskis: Reformatorus kā šķiru izslēdz, pieprasīti – profesionāli portfeļa turētāji (4)

Foto: Timurs SubhankulovsFoto: Timurs Subhankulovs

Foto: Timurs Subhankulovs/Latvijas Avîze

Nav grūti iedomāties ainu, ka Latvijā jau darbojas veselības apdrošināšanas sistēma, kas padarījusi pieejamāku ārstu un mediķiem nodrošina pienācīgu algu. Ka pieeja veselības aprūpes pakalpojumiem ir saistīta ar nodokļu maksāšanu, tādējādi daudzus mudinot gādāt par nodokļu nomaksu. Ka mums jau tagad ir uz pusi mazāk augstskolu, kas savā starpā konkurē ar studiju kvalitāti, nevis ar to, kur vieglāk un lētāk tikt pie diploma. Ka Latvija ir sadalīta 26 spēcīgos novados, nevis sadrumstalota 110 teritorijās. Ka valsts turas pie stingras finanšu disciplīnas, liedzot populistiskus tēriņus vai izdabāšanu kādai īpašai pašvaldībai.

Vismaz daļa no tā būtu iespējama, ja Latvijā nebūtu stingri iesakņojusies tradīcija nokost jebkuru, kurš nāk ar reformu plānu. Ingrīda Circene, Roberts Ķīlis, Edmunds Sprūdžs, Andris Vilks… Vesela reformatoru galerija, kas nogremdēti kopā ar viņu iecerēm un plāniem. Tagad kārta izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim, kuru nemitīgi iedunkā kopš skolotāju algu reformēšanas. Vai viņam sekos veselības ministre Anda Čakša, ir atkarīgs no tā, cik uzstājīgi viņa centīsies īstenot pieteiktās reformas.

Tas, ka reformu nesēji automātiski kļūst nepopulāri tautā, nebūt nav pārsteigums. Tā drīzāk ir dabiska sabiedrības solidaritātes izpausme brīžos, kad no pārmaiņām šķietami cieš kāda tās grupa. Kāds tiek atlaists, citam jāpierāda sava lietderība vai jāmaina ierastais ritms un kārtība – tas taču ir sāpīgi. Turklāt konkrēti reformu “upuri” acumirklī ir pamanāmi, kamēr labums, ko pārmaiņas varētu dot, attiecas uz nākotni, nevis jūtamas šeit un tagad.

Pārsteidzoša drīzāk ir Latvijas politiskā kultūra, kas izslēdz reformatorus kā šķiru no savām aprindām. Politiķi labprātāk pievienojas reformu “upuru” korim un paši klupina pārmaiņu virzītāju. Raugās uz to kā uz izlēcēju, “sauc uz paklāja”, kritizē medijos. Tautai tas patīk un reitingi turas. Saprotams, ka opozīcijas svēts pienākums ir kritizēt pie varas esošos – gan par to, ko viņi dara, gan par to, ko nedara. Tomēr mūsu reformatori visbiežāk nesaprasti paliek paši savu biedru vidū.

Iespējams, to diktē sāncensības gars, kas satur valdošo koalīciju, tāpēc nevienai būtiskai reformai nav pārliecinoša valdības atbalsta. Tieši otrādi, reformatoru pasludina par valdības vājo posmu, kā tas noticis, piemēram, ar Šadurski pēc jaunās skolotāju algu sistēmas ieviešanas. Ja ar to vēl nav apcirpti spārni, nākamo pārmaiņu piedāvājumu partneri jau torpedē saknē. Pat paša partijas biedri ne tikai distancējas no pārmaiņu nesēja, bet kušina to, līdz beigu beigās noliek pie vietas. Pēc novākšanas no amata palīdz biedram pamest politisko skatuvi pavisam. Lai otrreiz neiekristu ar tik “neērtu” figūru.

Tikmēr politiskajā vidē nemainīgi pieprasīti ir profesionāli ministra portfeļa turētāji. Personas, kas gatavas stūrēt jebkuru nozari jebkurā laikā un pie jebkura koalīcijas salikuma, ja tik partijai parādās iespēja aizpildīt šādu robu. Tie nevienu neapgrūtina ar reformām vai “smagiem” lēmumiem. Kāpēc gan sarežģīt dzīvi sev un citiem? Ministrēšanas laikā tie iemācījušies apkalpot partijas intereses, virzot “savus” cilvēkus vajadzīgajos posteņos un koriģējot naudas plūsmas “pareizā” virzienā. Bieži vien tas ir vienīgais pienesums nozarē, tomēr, skat, jau nākamajā valdībā tie atkal tikuši pie portfeļa.

Jebkuras reformas iznākums ir atkarīgs no cilvēku līdzdalības. Kamēr vien valdība pati savās iekšējās cīņās plosa jebkuru reformu plānu, pārliecināt un iedvesmot sabiedrību būtiskām, produktīvām pārmaiņām neizdosies.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Krievu laiki un arī juku laiku sertifikāti jau neatkarīgā Latvijas valstī mums saistās ar Godmaņa vārdu, Breša zemnieki ar Breša ministrēšanu, Kalvīša mazās spēkstacijas, Šlesers ar Ziemeļu tiltu un bezjēdzīgi izcirsto, caurskatāmo Bauskas, Rīgas novadu robežjoslas meža masīvu. Šeit ir tikai viena maza daļa pieminēti. Viņi visi ir bijuši savā ziņā reformatori. Varbūt, ka pat revolucionāri reformatori, jo neviens, daudz maz vērā ņemami, tai brīdī nepretojās šīm reformām. Valsts ir izlaupīta. Lielā daļa pamattautas dzīvo nabadzībā. Neviena atbildīgā.

  2. Interesanti, kāpēc šeit tik trūcīgi ar komentāriem?! Tas taču liek par kaut ko aizdomāties, vai ne?

  3. Autors runā par valsts liktenim izšķirošam problēmam. Viss pateiktais ir patiesība. Taču žēl ka nav nosaukti nosaukti kaut daži “varoņi “. Par politikāņiem runāt pat nevajag, jo kā saka arābi – no krūzes var izliet tikai to, kas krūzē ir. Taču pat ar pilnvarām apveltīti vairāki profesori savā “atbildības zonā” izrādās ir īsti stagnāti. Bremzē visu progresīvo augstākās izglītības jomā piemēram J.Vētra, A.Barščevskis, Druviete u.c. Vai tiešām mūsu valsts vara ir tik nevarīga? Likvidējamās un mazsvarīgās augstskolas rektore un viņas “cīņubiedri” jau sen ir pazaudējuši elementāru mēra sajūtu attiecībā pret reformatoriem. Vai tiešām viņiem tiks tas pieļauts kārtējo reizi līdz galīgai viņu uzvarai? Vai alkatīgie stagnāti turpinās savu uzvaras gājienu?

  4. tu aizmirsi, ka, vispirms, viņus vajag apgādāt ar EXCELi bez gļukiem !!!

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Trīs lietas, kas jāizdara vīrietim

Latvijas lielāko pelnītāju vidū šogad pirmo reizi iekļuvis bijušā politiķa Aināra Šlesera dēls Edvards, ar nopelnītiem 10,787 miljoniem eiro sarakstā ierindojoties 6. vietā. Šis fakts publicēts žurnālā “100 Latvijas lielākie pelnītāji”. Lielā pelnītāja godu E. Šleseram sarūpējusi SIA “Regma 1”, kurā viņam pieder 70% kapitāldaļu. Pārējie 30% pieder bijušajam politiķim, viesnīcā “Rīdzene” noklausīto sarunu varonim Aināram Šleseram, viņa sievai un otram dēlam.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+