Foto: Timurs Subhankulovs/Latvijas Avîze
Foto: Timurs Subhankulovs/Latvijas Avîze
Foto: Timurs Subhankulovs

Guntis Ščerbinskis: Reformatorus kā šķiru izslēdz, pieprasīti – profesionāli portfeļa turētāji 4

Nav grūti iedomāties ainu, ka Latvijā jau darbojas veselības apdrošināšanas sistēma, kas padarījusi pieejamāku ārstu un mediķiem nodrošina pienācīgu algu. Ka pieeja veselības aprūpes pakalpojumiem ir saistīta ar nodokļu maksāšanu, tādējādi daudzus mudinot gādāt par nodokļu nomaksu. Ka mums jau tagad ir uz pusi mazāk augstskolu, kas savā starpā konkurē ar studiju kvalitāti, nevis ar to, kur vieglāk un lētāk tikt pie diploma. Ka Latvija ir sadalīta 26 spēcīgos novados, nevis sadrumstalota 110 teritorijās. Ka valsts turas pie stingras finanšu disciplīnas, liedzot populistiskus tēriņus vai izdabāšanu kādai īpašai pašvaldībai.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Vismaz daļa no tā būtu iespējama, ja Latvijā nebūtu stingri iesakņojusies tradīcija nokost jebkuru, kurš nāk ar reformu plānu. Ingrīda Circene, Roberts Ķīlis, Edmunds Sprūdžs, Andris Vilks… Vesela reformatoru galerija, kas nogremdēti kopā ar viņu iecerēm un plāniem. Tagad kārta izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim, kuru nemitīgi iedunkā kopš skolotāju algu reformēšanas. Vai viņam sekos veselības ministre Anda Čakša, ir atkarīgs no tā, cik uzstājīgi viņa centīsies īstenot pieteiktās reformas.

Tas, ka reformu nesēji automātiski kļūst nepopulāri tautā, nebūt nav pārsteigums. Tā drīzāk ir dabiska sabiedrības solidaritātes izpausme brīžos, kad no pārmaiņām šķietami cieš kāda tās grupa. Kāds tiek atlaists, citam jāpierāda sava lietderība vai jāmaina ierastais ritms un kārtība – tas taču ir sāpīgi. Turklāt konkrēti reformu “upuri” acumirklī ir pamanāmi, kamēr labums, ko pārmaiņas varētu dot, attiecas uz nākotni, nevis jūtamas šeit un tagad.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pārsteidzoša drīzāk ir Latvijas politiskā kultūra, kas izslēdz reformatorus kā šķiru no savām aprindām. Politiķi labprātāk pievienojas reformu “upuru” korim un paši klupina pārmaiņu virzītāju. Raugās uz to kā uz izlēcēju, “sauc uz paklāja”, kritizē medijos. Tautai tas patīk un reitingi turas. Saprotams, ka opozīcijas svēts pienākums ir kritizēt pie varas esošos – gan par to, ko viņi dara, gan par to, ko nedara. Tomēr mūsu reformatori visbiežāk nesaprasti paliek paši savu biedru vidū.

Iespējams, to diktē sāncensības gars, kas satur valdošo koalīciju, tāpēc nevienai būtiskai reformai nav pārliecinoša valdības atbalsta. Tieši otrādi, reformatoru pasludina par valdības vājo posmu, kā tas noticis, piemēram, ar Šadurski pēc jaunās skolotāju algu sistēmas ieviešanas. Ja ar to vēl nav apcirpti spārni, nākamo pārmaiņu piedāvājumu partneri jau torpedē saknē. Pat paša partijas biedri ne tikai distancējas no pārmaiņu nesēja, bet kušina to, līdz beigu beigās noliek pie vietas. Pēc novākšanas no amata palīdz biedram pamest politisko skatuvi pavisam. Lai otrreiz neiekristu ar tik “neērtu” figūru.

Tikmēr politiskajā vidē nemainīgi pieprasīti ir profesionāli ministra portfeļa turētāji. Personas, kas gatavas stūrēt jebkuru nozari jebkurā laikā un pie jebkura koalīcijas salikuma, ja tik partijai parādās iespēja aizpildīt šādu robu. Tie nevienu neapgrūtina ar reformām vai “smagiem” lēmumiem. Kāpēc gan sarežģīt dzīvi sev un citiem? Ministrēšanas laikā tie iemācījušies apkalpot partijas intereses, virzot “savus” cilvēkus vajadzīgajos posteņos un koriģējot naudas plūsmas “pareizā” virzienā. Bieži vien tas ir vienīgais pienesums nozarē, tomēr, skat, jau nākamajā valdībā tie atkal tikuši pie portfeļa.

Jebkuras reformas iznākums ir atkarīgs no cilvēku līdzdalības. Kamēr vien valdība pati savās iekšējās cīņās plosa jebkuru reformu plānu, pārliecināt un iedvesmot sabiedrību būtiskām, produktīvām pārmaiņām neizdosies.