Reģionu cilvēki pie svirām. Saruna ar Saeimas deputātu Inesi Boķi 6
Valmierietis, Saeimas deputāts INESIS BOĶIS kopā ar vairākiem citiem bijušajiem mēriem piederīgs “Vienotības” frakcijas laucinieku, reģionu cilvēku spārnam. Šai pragmatiski noskaņotajai saimniecisko deputātu kopai esot bijis sakāms nopietns vārds arī valdības sastādīšanas gaitā, kad nesakrituši partijas grupējumu viedokļi. Par savām nostādnēm, mērķiem, kas sasniedzami Saeimā, Boķis stāsta intervijā Egilam Līcītim.
– Parlamentā nonācāt no lielas pašvaldības vadītāja krēsla un vairāk nekā gadu darbojaties augstākā līgā. Kā esat iejuties Saeimā?
I. Boķis: – Gandrīz piecpadsmit gadus darbojos Valmieras domē – biju vietnieks priekšsēdētājam Mārim Kučinskim, vēlāk priekšsēdētājs. Teicu, ka gribu “pārstartēt” uz Saeimu, un partija “Valmierai un Vidzemei” noslēdza sadarbības līgumu ar “Vienotību”. Rēķinoties ar situāciju, pilnīgi apzināti toreiz mūsu valde izšķīrās par iešanu kopā ar valdošo partiju, kaut gan bija citi piedāvājumi. Kopumā var vērtēt ar latviešu teicienu – ko gribēji, to dabūji. Saeimā tiku, neesmu naivs un jauns – atradu priekšā apmēram to, ko biju iedomājies. Situācija ar Straujumas atkāpšanos bija nedaudz negaidīta, bet varbūt politikā arī tāda vajadzīga. Protams, ka atšķirība starp pašvaldības un valsts vadības līmeni ir ļoti izjūtama. Kaut vai naudas izteiksmē. Kas pilsētā likās milzu naudas izdevumi, valsts mērogā sīkums vien ir. Arī problēmas vai likumprojektu skatīšana – jādomā līdzi, ka lemtais skars vai katru no diviem miljoniem iedzīvotāju. “Pasaule” ir cita, apjomos daudzkārt pieaugusi, bet mazākā vietējībā iegūtā pieredze ārkārtīgi noder. Nikni pilsoņi, masu mediji var apsaukāt deputātus, ka tie cīnās par sevi, tomēr lielākā daļa daudz domā un dara, lai būtu labāk valstij, cilvēkiem.
– Tieši valdības sastādīšanas laikā vēlētāji iepazina, ka ir “Vienotības” reģionu pārstāvju grupa, kur ir Boķis, Šulcs, Adamovičs, jaunāki deputāti kā Upenieks, Valainis, – un tās teiktajam ir savs svars. Varbūt pat lielāks nekā visādiem “sešniekiem”. Par kādām interesēm uzstājaties, kas jūsu “lācītim vēderā”?
– “Lācīša” nozīme, no vienas puses, pārspīlēta, tā nav dibināta separāta grupa. No otras puses, jā, turamies kopā, pārspriežam. Pirmām kārtām, kā palīdzēt “Vienotības” frakcijas sprausto mērķu sasniegšanā, un līdz šim esam bijuši stabilizējošais faktors. Nav bijis neviena lēmuma, balsojuma, kur reģionāļi mestos prom vai šķērsām. Bijušas diskusijas, mazajām partijām ir līgumi ar “Vienotību”, tagad kopā esam frakcijas biedri. Uz domu apmaiņu pieaicinām klāt arī mērus – Lāčplēša, Baika, Salcēviča un citus kungus – partnerus. Tādējādi netiek kulti tukši salmi, vairāk rodas labi graudi.
– Jūs frakcijā esat miermīlīgie, disciplinētie, nav brīnums, ka praktiskais Zaķa kungs grib ar pašvaldniekiem biedroties.
– Nenoliegšu, viņš piedalās mūsu apspriedēs, kurās gan nav ne protokola, ne lēmumu. Esam orientēti uz mieru un sadarbību, bet Valmieras partijas deleģējums man ir strādāt pozīcijas pusē, lai vairotu valstisko labumu. Novados, pilsētās esam pieraduši, ka nevajadzētu vienu otru problēmu tā saasināt, kā notiek politisko cīniņu līmenī. Reizēm mēģinām konfliktus pat dzēst, un reizēm izdodas panākt, ka dzirksteles vairs nešķīst.
– Bet kā ar interešu aizstāvību valsts līmenī? Nav tā, ka valmierieši velk deķi uz savu pusi, tukumnieki, Daugavpils deputāti arī?
– Par saskaldītību runājot. Ilgi vīkšījāmies dibināt Valmieras partiju. Bet, pašvaldību vēlēšanās startējot “zem pašmāju šiltes”, gūsti 10 – 20% vairāk balsu nekā ar centrālās partijas izkārtni. Viena daļa vēlētāju nāca klāt uz ielas – Inesi Boķi, nevarēšu par tevi balsot, ja būsi sasējies ar tiem vai tiem! Tās partijas listi man roka neceļas ņemt! Tāpēc rodas mazās partijas. Jaunās demokratizācijas slimība jāizslimo, bet tā bišķi ieilgusi.
– Gribat teikt, ka uz zemēm lielās partijas tiktāl zaudējušas autoritāti?
– Uz Saeimas vēlēšanām “mazie” nāca talkā, pievienojoties listēm. Tagad likumdošanā iestrādā normu, ka varēs startēt partija ar ne mazāk kā 500 biedriem. Tā ka viegli nav, bet spēkus mēģina konsolidēt, kaut lielajā politikā uzskatu dažādība ir grūti aptverama.
– Kā jūs raksturotu “plurālismu” partijā, no malas raugoties, ja “Vienotības” reitings kritis tik zemu kā nekad? Nepieciešamas pārmaiņas?
– “Vienotībai” redzu vienu konstruktīvu risinājumu. Nav mana darīšana, kad viņiem rīkot kongresu, bet nepieciešama izrunāšanās, lai saliedētos. Tā ir vienīgā izeja, lai neizjuktu gabalos un neaizietu postā. Sadalīšanās ne pie kā laba nevedīs, un, tā kā esam līguši ar “Vienotību”, negribam, lai viņi pazustu no politiskās skatuves. Iespējams, ejot valdībā, neuzņemoties premjera partijas atbildību, būs vieglāk restartēties un uzņemt jaunus apgriezienus līdz 2018. gada vēlēšanām.
– Piebalgam jānāk kā glābējam?
– Tā būs “Vienotības” biedru izvēle. Tas ir diezgan liels mīts, ka “Vienotībā” nepārtraukti spalvas put pa gaisu. Viedokļu atšķirības un sadures ir tikai par dažiem specifiskiem jautājumiem. Lielākoties frakcijā panāk noregulējumu vienotam balsojumam. Bet “Vienotībā” ir tā lielā demokrātija, ka uz āru nes pat sīkās neskaidrības. Tas sit lejup reitingu, bet ceru, ka jau šajā gadā cipari sāks kāpt augšā. Laukos pilsētnieki pārsvarā tomēr balso par “Vienotību”, kamēr īstie laucinieki izvēlas citu spēku. Vēl viena daļa vēlētāju katru reizi gaida jaunu spēku. Man liekas, ka “Vienotības” elektorāts nav aizceļojis nekur prom, varbūt daudzi pašreiz skatās, kā situācija attīstīsies.
– Kas jums sakāms par valdības veidošanas procesu? Valmierieši ņem varu? “Vienotība” samierinās, ka jāatkāpjas nostāk?
– Jāpiekrīt viedoklim, ka divi partnerspēki sabloķējās, un “Vienotībai” – pelnīti vai nepelnīti, tas ir jautājums – atstāja to, kas palika pāri.
– Spēlē jaņos gluži neesat…
– Bezstiķī neesam. Bet, ja piecās ministrijās parādām sevi kā spēku, kas var izdarīt, tas būtu labs veids atgūt vēlētāju uzticību. Neapskaužu Māri Kučinski par risināmajām problēmām – ir kaudze pašu mājās un vēl lielāki izaicinājumi Eiropai.
– Diezgan kritiski vērtētās Straujumas valdības ministri lielākoties palikšot amatos. “Vienotība” gribēja vairāk pamainīt, pat sākt no baltas lapas.
– Manas domas – veco lapu vajadzēja bišķi pastrīpot un padzēst. Tā nenotika, jo NA ātri sabloķējās ar ZZS un abiem bija rokā trumpas un laikam arī vēlme “Vienotību” drusku tā kā pārmācīt. Vai tas korekti, laiks rādīs. Bija sfēras, kur derēja ielaist svaigāku gaisu, bet ļoti grūti kaut ko mainīt, ja pretī ir siena.
– Māris Kučinskis sabiedrībai nav svešs politiķis, tomēr pirmajās rindās nekad nav rāvies. Raksturojiet, lūdzu, iepazīstiniet ar novadnieku, ko viņš spēj.
– Māris amatā ienāk kā nostabilizējusies personība, ar pieredzi un organizatora dotībām. Pirmajās atsauksmēs ne publikā, ne no konkurentu puses nesekoja kritiska reakcija. Neviens nepārmeta prezidentam, ka Kučinskis būtu bezcerīga izvēle. Man liekas, amata jaudas viņam pietiek. Vilsies tie, kam vajag premjeru oratoru, vairāksolītāju, pamācītāju. To no viņa grūti dabūt ārā. Mārī sēž iekšā liels komandas spēlētāja gars. Vai tik ne viņš pirmais Valmieras domes vēlēšanās nenāca ar piedāvājumu “mēs būsim komanda”. Kučinski raksturo miers, cieņa pret otra argumentu viedokli, nevēlēšanās strēbt karstu. Jaunībā nodarbojies ar uzņēmējdarbību, zina, kā pelnīt naudu.
– Vai Kučinska valdība būs efektīva un sadzīvošana koalīcijā – līdz Saeimas pilnvaru beigām?
– Uz to cer katra valdība, un es arī. Kam tie liekie stresi vajadzīgi, bet katram koalīcijas partnerim ir savs pacietības mērs, un, ja pavisam ies grīstē, “Vienotība” nebūs tā, kas klusē. Partija aizgājusi no premjera pozīcijas, un pēdējā laikā bija iegājies, ka arī partneri tevi sīvi kritizē. Tas ir pareizi, ja tam ir pamats, tomēr koalīcija nozīmē, ka, trijiem vienojoties, kopā velk vezumu un dara.
– Politiķi veidojuši valdības darbu sarakstu. Iepriekš Kučinskis runāja par 3 – 4 prioritātēm un ne vairāk, bet izskatās, ka kolēģi grib piedāvāt nevis “kompleksās pusdienas”, bet garu restorāna ēdienkarti.
– Būdams mērs, esmu lasījis vismaz piecas valdības deklarācijas. Katrai valdībai bijis savs mūža garums, un, ja katra izpildītu vismaz 30 – 50% apņemšanos, deklarācijā sen nebūtu ko rakstīt. Klāt nāk “uguns dzēšamie” jautājumi – bēgļi, piemēram. Palikuši neatrisinātie jautājumi – ar “Latvijas gāzi”, “Air Baltic” un dzelzceļa vagoniem. Varbūt nav politiski pareizi uzsvērt šo darāmo kā pirmo, tomēr jāsakārto uzņēmējdarbības vide, paverot ceļu investīcijām. No otras puses – ir reize, kad parādīt, ko var izdarīt izglītībā vai veselības aprūpē. Tie ir galvenie darbi, ko no valdības gaida un kas cilvēkiem šķiet nozīmīgi. Var piekrist visām partijām, kas saka – uzmanības centrā jābūt ģimenei ar jauno un daudzbērnu ģimeņu atbalstīšanu, lai attīstāmies demogrāfiski. Manis minētais ir aprakstīts iepriekšējās deklarācijās, bet paveiktais – tikai virzoties ar pussolīšiem vai vēl mazāk.
– Kas ir iemesls – kāpēc nedarīja?
– Tikai viena atbilde – ja kāda partija Saeimā būtu dabūjusi noteikšanu ar 51% pārsvaru, tad strādātu daudz pragmatiskāk, un divas trešdaļas problēmu jau pieveiktu. Koalīcijās darbojas trīs un vairāk partijas ar savu redzējumu par katru nosaukto jautājumu. Tur ir tā bremze, ka nevar panākt vienošanos. Plus vēl pie dažādajiem viedokļiem mazajā Latvijā nāk klāt lobiji, kas darbojas augstākās izglītības, medicīnas un visās pārējās sfērās. Katra struktūra cenšas izdzīvot, pastāvot krītošam iedzīvotāju skaitam, un, ņemot vērā aprakstīto, mēs vēl tīri labi turamies.
– Kāda ir jūsu, bijušā pašvaldības vadītāja, pozīcija par bēgļu uzņemšanu? Vai to pareizi organizē Latvijā?
– Saprotami, ka cilvēki, īpaši sīrieši, glābjas no kara šausmām. Taču pāri nākošā plūsmā ir “bēgļi”, kas ar savām izdarībām maina visas Eiropas līdz šim humāno attieksmi. Rīkoties tik liberāli, ka uzņemt visus, ieskaitot cerētājus uz vieglu dzīvi ar pabalstiem, vairs nav pamata. Latvijā jāizmitina 700 bēgļi, bet par tālāko – jāievelk elpa un jāapskatās, kas notiek. Tādā pilsētā kā Valmiera būtu iespējams rast mājvietu nelielam ieceļotāju skaitam, ir taču mūsu pašu valmierieši, kam jāpalīdz. Bēgļi no sākuma būtu sociālo pabalstu saņēmēju kategorijā, bet tālākais ir pašu rokā. Galvenais, lai no bēgļu centra šie cilvēki izietu kaut elementārām valodas zināšanām. Tas sekmētu iekļaušanos sabiedrībā, jo nav pareizi iebraucējus koncentrēt vienviet, kur veidotos slēgta kopiena. Valoda palīdzētu bērnam skolā, vecākiem darbā – ja esam apņēmušies integrēt, tad integrējam. Protams, ļoti atkarīgs no viņiem, cik patiesi gribēs integrēties tieši Latvijā. Ar mūsu pabalstu un klimata īpatnībām.
– Tagad dzīvosim jaunā ērā, jo pēc ilga laikposma “Vienotība” vairs nav premjera partijas pozīcijā?
– Ko darīsi – tādam brīdim jau kaut kad bija jāpienāk. Man nepatīk gremdēties atmiņās, un nav jēgas nožēlot pagājušo. Jāskatās, ko darīt tagadnē un tālāk uz priekšu. No pašas “Vienotības” pirmkārt atkarīgs, kas sanāks jaunajā pozīcijā. Sadarbības partijas savu izdarīs.
