Foto – Timurs Subhankulovs

“Reinas zelta” gaismas crescendo
 0

Saruna ar Vīnes radio orķestra galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Korneliusu Meisteru
.

Reklāma
Reklāma

 

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

Latvijas Nacionālajā operā (LNO) 8. martā pirmizrādi piedzīvos Riharda Vāgnera “Reinas zelta” atjaunojums tā pirmiestudētāja, norvēģu izcelsmes Berlīnē dzīvojošā 36 gadus jaunā Stefana Herheima režijā. 2006. gadā pie diriģenta pults bija Andris Nelsons, tagad tā uzticēta vienam no izcilākajiem vācu jaunās paaudzes diriģentiem Korneliusam Meisteram, kurš LNO debitēja, vadot R. Vāgnera operas “Zigfrīds” iestudējumu 2008. gadā Viestura Kairiša režijā, un pēc tam 2011. gadā, diriģējot “Dievu mijkrēsli”. Šovasar jūnijā Rīgas Operas festivālā Meisters debitēs Vāgnera divsimt gadu LNO gadsimta notikumā – četru vakaru gaitā diriģējot visas četras “Nībelunga gredzena” operas – “Reinas zeltu”, “Valkīru”, “Zigfrīdu” un “Dievu mijkrēsli”. Līdz šim vienīgo reizi grandiozais cikls Rīgā tika iestudēts 1902. gadā.

 

– Ar kādām sajūtām atgriežaties Rīgā?

K. Meisters: – Rīgā vienmēr esmu juties ļoti labi, te valda gan sirsnīga publika, gan Vāgnera tradīcijas. Pēdējā laikā Vāgneru esmu diriģējis daudz, piemēram, “Tristanu un Izoldi” Kopenhāgenā, Vīnē koncertu ar fragmentiem no “Parsifāla”, bet, protams, “Nībelunga gredzena” cikls Rīgā Operas festivālā jūnijā būs visa mana 2013. gada darba vainagojums. Man kas īpašs ir Latvijas īsās dienas ziemā un garās vasarā, manā dzimtenē nekā tāda nav. Lieliski būs piedzīvot līdz festivālam laiku, kad dienas kļūst arvien garākas un gaišākas, izjutīšu šo skaisto kāpumu kā īstu gaismas crescendo.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Jūs dēvē par izcilu Vāgnera interpretu. Kas nepieciešams šā skaņraža partitūru lasījumam?

– Ļoti būtiska ir mūzikas un teksta atbilstība Vāgnera sākotnēji iecerētajam. Izcilais vācu skaņradis visu darīja pats – viņš bija komponists, savu libretu dzejnieks, arhitekts, piedalījies sava teātra būvniecībā, kā režisors rūpējies par operu scenogrāfijām, kostīmiem. Arī 138 gadus pēc dibināšanas Vāgnera aizsāktais Baireitas operas festivāls vēl aizvien ir viens no nozīmīgākajiem pasaulē.

– Kā jūs raksturotu operu “Reinas zelts”?

– Tajā dominē dialogi, rečitatīvi, nav lielu āriju un izvērstu dziedājumu kā “Zigfrīdā” vai pārējās “Nībelunga gredzena” cikla operās. Ne velti Vāgners “Reinas zeltu” nosaucis par kaut kā ļoti svaiga un gaiša ausmas priekšvakaru. “Reinas zeltā” mani īpaši iedvesmo divas muzikālas idejas. Operas sākumā vairāku minūšu garumā Reinas dzīlēs ievada mi bemola mažora trīsskanis, radot jaunas pasaules dzimšanas priekšsajūtu. Otrkārt, ārkārtīgi savdabīgi kā mūzikas instruments izmantotas slavenās nībelungu laktas.

Interesanti, ka Vāgnera dzeju viņa operu libretos bieži nesaprot arī tie, kam vācu valoda ir dzimtā. Daudz kas veidots, balstoties uz valodas fonētisko iedabu. Tieši valodas labskanīgums Vāgneram daudz ko nozīmēja, tāpēc viņa operās raksturīgi izsaucieni un daudzi viņa lietotie vārdi ir kā neatklāta, slēpta mistērija, kas Vāgneru padara interesantu arī mūsdienās.

– Tāpat kā “Nībelunga gredzena” filosofiskās idejas.

– Jā, cikls ir tik milzīgs, ka pieļauj visdažādākās režisoru interpretācijas, kurām visām ir tiesības pastāvēt. Tieši tas ir fascinējoši. Man ļoti nozīmīga ir varas tēma. Ar to saistītās problēmas bija būtiskas tolaik, kad ciklu iestudēja Baireitā speciāli tetraloģijas pirmuzvedumam 1876. gadā celtajā teātrī, un diemžēl arī tāpēc opera ir aktuāla mūsdienās, ka pretruna starp varu un tās nepareizu izmantošanu neīstajās rokās joprojām nav atrisināta. Tādēļ man nav tik svarīgi, vai režisors stāstu ieliek mūsdienās vai izspēlē pirmsvēstures sākumos. Galvenais ir attiecības starp operas varoņiem, dažādu varu līmeņiem un to radītām iespējām. Attiecību struktūra ir būtiskākais.

Reklāma
Reklāma

– Taču vai operas pasaulē arvien jūtamākā režijas balss nesāk disonēt tomēr ar pirmo vijoli – mūziku?

– Rīgā neko tādu neesmu izjutis. Ar Stefanu Herheimu (LNO “Reinas zelta” pirmiestudētāju 2006. gadā žurnāls “Opernwelt” 2007. gadā nosauca par gada režisoru. – V. K.) man vienmēr bijusi ļoti laba sadarbība, arī nupat Drēzdenē iestudējot Berga operu “Lulu”. Arī ar režisoru Viesturu Kairišu saskanīga sapratne veidojās gan “Zig-frīdā”, gan “Dievu mijkrēslī”.

– Pēc “Dievu mijkrēšļa” daži kritiķi gan rakstīja, ka režisors atļāvies pasmieties par solista auguma nepilnībām ainā medību namiņā, kur pilnīgas miesasbūves mākslinieks bija ietērpts
īsos šortos.

– Es domāju gluži otrādi.

Solistiem ļoti patika Viestura Kairiša pieeja, turklāt viņi paši turpināja radoši attīstīt un padziļināt režisora piedāvātās idejas. Man šķiet, ikviens dziedātājs “Dievu mijkrēslī” bija lepns, ka ne vien viņa balss, bet arī augums padara viņu individuālāku konkrētajā stāstā.

– 16. gadsimta Mantujas vietā – 20. gadsimta 60. gadu sākuma Lasvegasa, Mantujas hercogs kļuvis par viesu izklaidētāju, pleiboju kazino – tāds ir Džuzepes Verdi operas “Rigoleto” jauniestudējums, ko rīdzinieki nupat varēja redzēt kino “Citadele” tiešraidē no Metropolitēna operas Ņujorkā. Vai jums kādreiz ir nācies pateikt “nē” režisora vēlmēm, jo tās traucējušas dziedāšanai?

– Kā diriģentam man vienmēr bijis interesanti iepazīt jaunus režijas konceptus. Par laimi, man līdz šim nācies saskarties ar praktiski noskaņotiem režisoriem, kuri nekad nav likuši māksliniekam dziedāt, stāvot ar galvu uz leju (pasmaida). Var gadīties, ka pēc trim gadiem pēc kāda režisoriska jaunieveduma konstatēšu – nē, tas nebija nekas labs. Taču vienmēr būtiski jaunpiedāvāto izdzīvot, gūt pieredzi, ļaut tam notikt, lai varētu novērtēt, nevis automātiski pirms tam nostāties noraidošā aizsardzības pozā. Viens piemērs. 1966. gadā par godu Baireitas festivāla simt gadu jubilejai tur iestudēja visu “Nībelunga gredzenu”. Režisors bija Patriss Šero, diriģents Pjērs Bulēzs. Pēc uzveduma izcēlās milzu skandāls. Teātra direktoru un iestudējuma mākslinieciskos vadītājus pie ēkas ārdurvīm no publikas dusmām nācās aizsargāt policijai. Ir saglabājušās fotogrāfijas pat ar nāves draudiem māksliniekiem. Tik ļoti publiku bija satracinājusi režija, kurā Reinas meitas no Vāgnera iecerētajām upes dzīlēm scenogrāfiski bija ieceltas elektrospēkstacijai līdzīgā baseinā ar fabrikas kontūrām fonā, dievs Votāns bija pārvērties par rūpnīcas šefu, un, protams, neviens tēls nebija tērpts dabiskajās zvērādās…

Kad pēc pieciem gadiem Baireitas operas festivālā atkal spēlēja šo pašu iestudējumu, stāvaplausi un ovācijas ilga veselu stundu. Jo, lūk, aizvadītajā laikposmā tas bija kļuvis par ārkārtīgi slavenu un visu novērtētu iestudējumu. Tagad tas tiek uzskatīts par vienu no slavenākajiem cikla iestudējumiem vispār. Tāpēc ir svarīgi ļaut kaut kam notikt, nevis uzreiz pateikt – nē.

– Vai zināt visus “Nībelunga gredzena” vadmotīvus?

– Ne tikai vadmotīvus, bet principā visu mūziku. Visās četrās operās mūzika aizņem septiņpadsmit stundas – vairāk nekā visas deviņas Bēthovena un vēl četras Brāmsa simfonijas kopā ņemtas. Protams, partitūrai jābūt uz pults, bet principā mūziku zinu vai no galvas. Katra opera ir atsevišķs stāsts, taču jūnijā vienā vēstījumā centīšos sasaistīt visus darbus, sākot no “Reinas zelta” līdz “Dievu mijkrēslim”. Tas patiesi ir ļoti iespaidīgi, ka LNO vadība desmit gadus veltījusi tik iespaidīga projekta īstenošanai kā “Nībelunga gredzens”.

– Bet vai zināt pasaulē diriģentu, kurš tik jaunos gados kā jūs būtu diriģējis visu “Nībelunga gredzena” ciklu?

– (…mirkli padomā) Laikam nezinu vis…

– Rīgā pēc “Dievu mijkrēšļa” vien daļa publikas žēlojās par operas ilgumu – gandrīz septiņas stundas. Ko tas prasa no diriģenta?

– Beidzoties “Dievu mijkrēslim”, jutos daudz spēcīgāks un spirgtāks nekā pēc garlaicīgas operas, kas ilgusi tikai stundu.

– Kas liek piekrist garlaicīgam darbam?

– (Iesmejas.) Kad sāku savu karjeru, izvēlēties nevarēju, bija vienkārši jādiriģē.

– Salīdzinājumā ar “Reinas zelta” pirmuzvedumu 2006. gadā atjaunojumā tikai divi mākslinieki būs tajās pašās lomās. Rīdzinieki, iespējams, būs mazliet vīlušies, Votāna tēlā nedzirdot mūsu slaveno Vāgnera dziedātāju Egilu Siliņu.

– Jūnijā operas festivāla laikā, kad pēc kārtas dzirdēsim visas četras “Nībelunga gredzena” operas, Egils Siliņš dziedās vienu no galvenajiem varoņiem dievu Votānu “Valkīrā” un “Zigfrīdā”. Tūlīt “Reinas zeltā”, manuprāt, ir īstais mākslinieku līdzsvars – puse LNO dziedātāji, puse no ārzemēm. Tādos būtiskos ansambļos kā Reinas meitas un abi milži ir vietējie mākslinieki.

– Opera vai simfoniskais orķestris – kas jums pašam ir sirdij tuvāks?

– Viens otru papildina, tāpat mani saista kamermūzika, jo pēc izglītības esmu pianists. Starp citu, nupat Vīnē pats spēlēju klavieres un vienlaikus diriģēju Arvo Perta “Credo” – skaņdarbu korim, lielam simfoniskajam orķestrim un klavierēm.

– Ja pieminējāt igauni Arvo Pertu, man gribas jautāt, vai jūs kā diriģentu nav ieinteresējis arī kāds no latviešu komponistiem?

– Patiesi, es tam būtu ļoti atvērts, ja vien man ieteiktu komponistu, kam vērts pievērst uzmanību.

– Kas nepieciešams diriģentam labai sapratnei ar orķestri?

– Nav vienas receptes visiem orķestriem. Svarīgi, lai orķestris un diriģents viens otru respektētu, lai diriģents vienmēr izvirzītu jaunus mērķus katram koncertam un nebūtu paredzams. Repertuārā arvien jāgādā par abas puses bagātinošiem pārsteigumiem.

– Jūs esat apbalvots arī par bērnu un jauniešu izglītības programmu attīstīšanu. Kas ir svarīgi, lai sāktu iemīlēt mūziku, operu?

– Man pašam ir trīs puikas, vecākajiem – dvīņiem – pieci gadi. Nupat decembrī viņus pirmoreiz aizvedu uz operu, skatījāmies Humperdinka “Ansīti un Grietiņu” un pēc pāris nedēļām Mocarta “Burvju flautu”. Pirms tam mājās bijām pārrunājuši saturu, biju iedevis mazajiem paklausīties mūzikas ierakstu. Pēc izrādes izstaigājām operas aizkulises, pabijām orķestra bedrē. Pārdzīvojums izrādījās tik dziļš, ka operas apmeklējums izvērtās par iespaidīgāko notikumu vairāku mēnešu garumā.

– Vai jums ir arī kādi rituāli, talismani, pirms stājaties pie operas diriģenta pults?

– Tādi strikti rituāli man vēl nav izveidojušies. Atgriezies Rīgā, pirmais, ko daru – aizeju uz Vāgnera ielu, nostājos kādreizējā teātra ēkas priekšā, paceļu cepuri un saku – “sveiks!”.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

KORNELIUSS MEISTERS

Dzimis 1980. gadā Hannoverē Vācijā.

Kopš 2010. gada Vīnes radio orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs.

No 2005. līdz 2012. gadam – Heidelbergas filharmonijas orķestra un Heidelbergas operas muzikālais vadītājs. Šajā laikā divreiz saņēmis Vācijas Mūzikas izdevēju asociācijas balvu par labāko vācu koncertprogrammu.

21 gada vecumā debitēja Hamburgas operā, vēlāk arī Bavārijas valsts operā Minhenē, jaunajā Nacionālajā teātrī Tokijā, Sanfrancisko operā, Vācu operā Berlīnē, Zempera operā Drēzdenē un Kopenhāgenas Karaliskajā operā.

Studējis klavierspēli un diriģēšanu Hannoveres konservatorijā un Zalcburgas “Mozarteum”.

Kā viesdiriģents diriģējis Amsterdamas “Concertgebouw”, Birmingemas simfonisko orķestri, Mančestras BBC filharmonisko orķestri, Indianapolisas simfonisko orķestri u. c.