Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
8. oktobris, 2012
Drukāt

«Reiz dzīvoja kāds niķīgs galds»


cielena_152

Rakstniece un tulkotāja Māra Cielēna dzimusi 1954. gadā Rīgā zinātnieku ģimenē. Absolvējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. 1981. gadā kļuvusi par redaktori, pēdējos 30 gados strādājusi izdevniecībās “Liesma”, “Sprīdītis”, “Madris”, “Lietusdārzs”, kopš 2004. gada – bērnu žurnāla “Ezis” redaktore.

 

 

Debitējusi dzejā 80. gados, 1988. gadā iznācis pirmais dzejoļu krājums “Mazliet siltuma, mazliet smaržas”, kas ieturēts urbānistiskās dzejas tradīcijā. Rakstījusi recenzijas par dzeju, tulkojusi, taču kopš 1992. gada, kad iznāca pirmais pasaku krājums “Tuksaks un Mamolis”, Māras Cielēnas vārds pamatā asociējas ar bērnu daiļradi. Viņas grāmatu skaits tuvojas trim desmitiem. M. Cielēnas devumu latviešu bērnu grāmatniecībā iespējams salīdzināt tikai ar Margaritas Stārastes paveikto, un tas novērtēts arī ar balvām. Māra Cielēna saņēmusi Anša Lerha-Puškaiša prēmiju (1992), Pastariņa prēmiju (1999), Gada balvu literatūrā (2000 un 2003) un divas reizes – J. Baltvilka balvu (2006 un 2011). Viņas pasaka “Princese Aurēlija un kokspoki” saņēma arī pirmo vietu Bērnu žūrijas vērtējumā (2011). Divas reizes Māras Cielēnas vārds iekļauts Starptautiskās bērnu un jaunatnes grāmatu padomes goda sarakstā (2000 un 2012).

“Latvijas Avīzē” publicējam divus dzejoļus no jaunākā Māras Cielēnas dzeju krājuma bērniem “Krupītes kurpītes” (māksliniece Ilze Dambe, apgāds “Lietusdārzs”).

 

‒ Jūsu grāmatas bērniem top ciešā sadarbībā ar vairākām atšķirīgām māksliniecēm un māksliniekiem, taču visās teksts šķiet organiski saderīgs ar attēliem. Kā to izdodas panākt, un vai pati vienmēr esat apmierināta ar rezultātu?

M. Cielēna: ‒ Tie cilvēki, kas ķeras pie dzejas, pasakām vai stāstiem, lielākoties ir ļoti atšķirīgi, un tas viņus arī vieno ‒ savdabīgums. Es paļaujos uz to, ka māksliniekam ir savs skatījums, rokraksts un arī prieks par darbu. Jā, esmu apmierināta, jo mākslinieka padarītais vienmēr pārsteidz.

‒ Kā jums izdodas saglabāt bērnišķīgo skatījumu uz pasauli, kurā dzīvi un ar cilvēciskām īpašībām apveltīti ne tikai dzīvnieki, bet arī priekšmeti?

‒ Tāds skatījums man vienkārši vienmēr ir bijis un, visticamāk, arī būs. Grūti iedomāties, ka to varētu attīstīt un uzturēt mākslīgi. Protams, nozīme ir dzīvesveidam un vietai, apkārtējiem cilvēkiem, mākslas darbiem, ar kuriem saskaros. Bet, manuprāt, lai kur es būtu, lai ko darītu, man apkārt viss būtu dzīvs.

‒ Vai grāmatas spēj izglābt un uzlabot pasauli?

‒ Grāmatas ieņem lielu vietu tajā svaru kausā, kas līdz šim ir noturējis pasauli gaisā − apaļu, zili zaļu, dzīvu, cerību un sapņu apvītu. Tas svaru kauss nemitīgi prasa papildinājumu: labas domas un darbus. Paldies Dievam, labas grāmatas neatkarīgi no biezuma ir pamatīgs smagums, tās var atsvērt krietni daudz to nejaucību, kas visu laiku tiek mestas pretējā kausā.

 

Brokastlaikā

Reiz dzīvoja kāds niķīgs galds –

Un tieši mūsu mājā.

Viņš brokastlaikā aizrikšot

Uz pļavu sadomāja.

“Nekas, nekas,” mēs sacījām,

“Tik pienu neizlaisti!

Un pļavā saplūc puķītes,

Ko vāzē ielikt skaisti.”

Nu, protams, krēsli pietrūkās

Un galdam līdzi skrēja.

Viens iezviedzās, otrs iemāvās,

Un divi skaļi blēja.

“Nekas, nekas,” mēs sacījām,

“Tik nāciet drīz vien mājās

Un neaizmirstiet noslaucīt

Pie durvīm VISAS kājas!”

 

Viena pati

Mazā zilā mugursoma sadumpojās:

Viena pati aizgāja pa ielu projām.

“Neesmu vairs sīkā! To, ko gribu, daru!

Es bez muguras jau pastaigāties varu.”

Viena pati aizgāja uz parku,

Sastapās ar pieminekli bargu.

Piemineklis acis pabolīja klusi –

Mugursoma pagriezās uz māju pusi.

Ak, cik labi – mugura bij mājās!

Mazā mugursoma nopriecājās.

“Muguriņa mīļā, paņem mani opā!

Aiziesim uz parku abas kopā!”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+